Zinātnieki-ekologi ar EDSO atbalstu šobrīd strādā Donbasā, mēģinot novērst iespējamo ekoloģisko katastrofu. Reģionā notiekošās karadarbības apstākļos jebkurš lādiņš var izprovocēt seismisko aktivitāti. Raktuvju darba rezultātā sakrājušās neskaitāmās toksisko vielu tonnas var iegāzties sacaurumotajās pazemes dzīlēs. Fenols, formaldehīds, cēzijs, stroncijs un tamlīdzīgas ārkārtīgi toksiskas vielas dažu diennakšu laikā sasniegs tuvākās ūdenstilpes. Un, ja tā notiks, dzeramo ūdeni zaudēs gan Ukrainas, gan Krievijas pilsētas. Kā galveno problēmu eksperti norāda pilnīgu informācijas trūkumu par Ukrainas nekontrolētajām teritorijām un neesošo vienoto monitoringa sistēmu.

Tikāmies ar diviem speciālistiem – krievu un ukraini – un pārrunājām pašreizējo ekoloģisko situāciju reģionā. 

Nikolajs Deņisovs ir viens no ekoloģiskās nevalstiskās bezpeļņas organizācijas “Zoi Environment Network” dibinātājiem. Organizācijas galvenā mītne atrodas Ženēvā. Ekologs strādājis teju visās militāro konfliktu vietās postpadomju zonā. Donbasā pirmoreiz bijis ap 2000. gadu, reģionu pētījis no 2010. līdz 2014. gadam, kopš tā laika te strādā sadarbībā ar EDSO koordinatora biroju Kijevā.   

Dmitrijs Averins – EDSO eksperts, kurš pirms kara strādājis Ukrainas ekoloģiskajos dienestos. Tieši viņš vēl pirms kara radīja ekoloģiskā monitoringa sistēmu “Omos” Doņeckas apgabalā. Ne reizi vien profesionālajā darbībā saskāries ar Nikolaja Deņisova pārstāvēto “Zoi”. 2014. gadā speciālisti sāka kopīgu projektu.  

Pēdējo mēnešu laikā “Spektrs” ir runājis ar vairākiem ekspertiem. Galvenais, par ko teju visi ir vienisprātis, – Donbasā nepieciešama vienota ekoloģiskā monitoringa sistēma, jo neviens īsti nezina, kas notiek karadarbības zonā.

Nikolajs Deņisovs īsti nepiekrīt apgalvojumam par monitoringa sistēmu. “Ja pastāv kāda ekoloģiskā problēma, bieži vien runā par monitoringa neesamību. Nekā tamlīdzīga! Nereti uzraudzība ir pietiekama, taču trūkst iespēju un vēlēšanās izmantot rezultātus precīzu secinājumu izdarīšanai.” 

“Ekoloģiskās novērošanas sistēma pirms kara nemaz nebija tik slikta, bija pietiekami daudz posteņu gan Siverskijdoņecā, gan pietekās – ja runājam par ūdeni. Tika mērīts arī gaiss – ir pat automātiskie posteņi, viena datus analizējām Ščastjes rajonā (Ščastje ir Luhanskai tuvākā piepilsēta, kurā ir liela TES, tagad tā atrodas tieši uz frontes līnijas Ukrainas kontrolētajā pusē – red.). Principā dati bija. Varbūt ne tik daudz, cik gribētu, taču vienmēr gribam tomogrāfu tur, kur varētu iztikt ar stetoskopu. Ekoloģijā ir tāda pati situācija.

Starp citu, daļa šo (automātisko) posteņu joprojām darbojas, lai gan tie nedod gala secinājumus, tomēr tendences ir saprotamas. Cita lieta, ka gribētos daudz vairāk parametru, biežāku paraugu ņemšanu. Un gribētos saprast, ka tas, kas tiek mērīts, tiešām tiek mērīts, nevis vienkārši ierakstīts.” 

Dmitrijs Averins: “Doņeckas un Luhanskas apgabalos lielākajās rūpnieciskajās pilsētās pirms kara bija hidrometeocentra posteņi. Doņeckas apgabalā tie atradās Doņeckā, Makejevkā, Mariupolē, Slavjanskā, Kramatorskā, Jenakijevā un toreizējā Džeržinskā (tagad Torecka – red.). Ikdienas režīmā mums bija informācija par galvenajiem atmosfēras piesārņotājiem. Vēl bija vairāki Severskijdoņecas baseina ūdens resursu pārvaldes (BŪRP) posteņi, kur sekoja līdzi upes stāvoklim uzreiz trīs apgabalos – Harkovā, Doņeckā un Luhanskā. Darbojās automatizētā sistēma “Omos”, Luhanskā tās attīstīšana bija tikko sākusies, bet jau bija divi automatizētie posteņi Ščastjes pilsētiņā.

Tagad daļa posteņu – Doņeckā, Makijevkā, Horļivkā, Jenakijevā, Luhanskā – vairs nedarbojas. Neoficiālā informācija liecina, ka darbs pilnībā apturēts. Katrā gadījumā mums nav nekādu datu no turienes. 

Darbs pārtraukts visos Miusas un Kalmiusas posteņos visā Siverskijdoņecas garumā, kur tā ir frontes līnija. Mums nav nekādas informācijas no posteņa par punktu, kur Siverskijdoņeca ieplūst Krievijas Federācijā, – no turienes varētu iegūt datus par upes galīgo piesārņojumu karadarbības zonā.”

Nikolajs Deņisovs: “Jūs zināt, ka Ukrainā gatavojas pārejai uz principiāli jauniem ūdens resursu pārvaldes normatīviem, kas atbilst Eiropas Savienības standartiem. Tajā skaitā tas nozīmē, ka tiks izstrādāta jauna monitoringa pieeja. Starp citu, arī saistībā ar Severskijdoņecu pērn tika izstrādātas dažas idejas. Pastāv tāda Eirokomisijas pamatdirektīva, kas pieprasa pilnīgi citu uzraudzības sistēmu.” 

Bet kā ir Krievijā?

Nikolajs Deņisovs: “Krievijā tas netiek darīts tiešā veidā, Krievija nav parakstījusies par Eiropas Komisijas prasību pildīšanu. Principā par šīm pieejām Krievijā zina, bet nevaru pateikt, cik lielā mērā tās cenšas ieviest.” 

Dmitrijs Averins: “Agrāk ar Krieviju notika informācijas apmaiņa, tagad ukraiņu pusē nav nekādas informācijas no otras puses.” 

Bet bija taču starptautisks līgums par Siverskijdoņecu...

Nikolajs Deņisovs: “Starptautisks līgums bija, Siverskijdoņecai bija divpusēja baseina komisija, stratēģisks rīcības plāns. Jā, tas viss bija. Un šī baseina komisija bija kā paraugs, par to visi zināja, tai bija ļoti harismātisks vadītājs Antoņenko. Komisiju ļoti bieži minēja kā piemēru, cik labi var sadarboties pārrobežu upju jautājumos.” 

Vai šis vadītājs bija no Krievijas?

“Nē. viņš bija no Donbasa, ukrainis, sēdējis Slovjanskā.” 

Nikolaj, jūs esat no Krievijas. Kā nonācāt Ženēvā, bet pēc tam Donbasā?

Nikolajs Deņisovs: “Izaugu Maskavā, studēju Maskavas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, un perestroikas karstumā man parādījās iespēja strādāt ANO Vides aizsardzības programmā UNEP, aizbraucu uz Norvēģiju. Strādājām pie tā, lai attīstītu UNEP sadarbību ar Austrumeiropas valstīm un bijušajām PSRS republikām, – mācījām mūsdienu pieeju ekoloģiskajiem datiem un atskaitēm. 

Pēc 2001. gada uzbrukuma Ņujorkas dvīņu torņiem visi sāka runāt par drošības problēmām.

Mūsu uzdevums bija saprast, kur ir sāpīgie punkti, un iespēju robežās mazināt problēmu. Viena no vietām, ko pētījām, bija Donbass. 2007., 2008. gads, bija jūtama spriedze starp centru un reģionu. Un bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk sociālās lietas tur saasināsies līdz tādam līmenim, ka notiks kaut kas nelāgs.   

Kopā ar Ukrainas ogļu ministriju pētījām kalnrūpniecību. Tieši tobrīd mums bija līdzīgs projekts Balkānos, kurā aprakstījām, kā veidot raktuves, lai tās pēc tam varētu droši slēgt.

2004. gadā es jau strādāju Ženēvā, manai norvēģu organizācijai tur bija filiāle. Vēlāk, 2010. gadā, nodibinājām ekoloģisko tīklu “Zoi” – mums nav grēku, vienkārši iepatikās vārds “dzīve” grieķu valodā. Kad 2014. gadā [Donbasā] sākās apšaudes, kļuva skaidrs, ka mēs šo teritoriju zinām. Turpinājām darbu.”  

Kopš 2014. gada karadarbības rezultātā Donbasā daļa raktuvju slēgta, vēl daļu raktuvju plānveidīgi slēdz nekontrolētajā teritorijā – vairs ne ukraiņu vara. Kā saprotu, pirmkārt, Donbasa Centrālajā kalnu rajonā vairs nav ogļu raktuvju, bet, otrkārt, ūdens attece vairs nekur nav noturēta un piesārņotie raktuvju ūdeņi jau sasnieguši gruntsūdeņus. Tā šobrīd notiek arī pie raktuvēm “Pervomaiskugoļ” Luhanskas apgabalā. Vai tas viss ir kara sekas vai daļēji arī pirmskara aprēķinu rezultāts?  

Nikolajs Deņisovs: “Cik varu spriest, pirms kara neiztika bez kļūdām aprēķinos. Rūpniekiem daudz svarīgāka bija ogļu ieguve. Netika domāts par to, kā būs pēc 20 gadiem, kad vajadzēs rekultivēt terikonus. Viņiem tipiskā pieeja: “Kad parādīsies problēmas, tad arī tās risināsim.””  

“Tas, ka viss tik strauji sagruvis, protams, ir gan kara iespaidā, gan tādēļ, ka bojāta sadarbības sistēma, elektroenerģijas atslēgšana izraisīja raktuvju applūšanu. 

Procesā iesaistītajiem šīs problēmas nebija prioritāras. Lai gan redzējām, ka daudzi raktuvju vadītāji, pateicoties savai profesionalitātei un personiskajam entuziasmam, kaut kādā veidā spēja noturēt situāciju nosacītos rāmjos. Taču, kad viss brūk un jūk, nav pārvaldes, nav resursu, nenotiek piegādes, nav, kur likties. Protams, ka karš ietekmēja. 

Ja kara nebūtu, kalnrūpniecības sabrukums vienalga pienāktu. Doņeckas ogles vairs nebija rentablas. Tomēr droši vien sagruvums nebūtu tik straujš. Procesam ritot normāli, turklāt ar starptautisko atbalstu, tas, kas tagad notiek, netiktu pieļauts. Visu varēja izdarīt mierīgāk, likumīgāk.”

Kādus secinājumus, jūsuprāt, varam izdarīt pēc šiem pieciem kara gadiem?

Nikolajs Deņisovs: “Droši vien teikšu jums to pašu, ko cilvēki tur, uz vietas, – būtu labi zināt vairāk. Taču pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem redzams, ka vislabāk pamanāmās īstermiņa sekas bija mežu un stepju ugunsgrēki. Īpaši – pašā sākumā, 2014. gadā. To bija daudz vairāk nekā citās apkārtējās teritorijās. Tas ir saprotami – notika apšaudes, lidoja raķetes, mežiniekiem bija citas raizes. Mežsargus un ugunsdzēsējus apšaudīja, kad viņi rāpās torņos...

Skaidrs, ka ietekmē arī pati šaušana. Milzu platībās zeme tiek pārmalta, izplatās ķīmiskais piesārņojums – tiesa, kā liecina mūsu rīcībā esošie dati, tas nenotiek tik vērienīgi, kā tika paredzēts. Daļēji tāpēc, ka tehnogēni reģions bija spēcīgi piesārņots jau agrāk, tādēļ bija jānotiek spēcīgai bumbošanai, lai pamanītu būtisku atšķirību. Tas pats, starp citu, ir ar ūdens kvalitāti. Mūsu iegūtie dati par ūdeni un grunts nogulām rāda – lai gan ir atsevišķas biogēnā sastāva novirzes, piemēram, slāpekļa daudzums, tomēr krasas izmaiņas netiek novērotas.”      

Dmitrijs Averins: “Nosaukšu dažus faktus. Veicām nelielu pētījumu – apkopojām visus datus no Siverskijdoņecas BŪRP posteņiem no 2010. gada līdz 2014. gada vidum un no 2014. gada vidus līdz 2018. gada beigām. Noskaidrojām, ka Siverskijdoņecā ievērojami palielinājusies amonija slāpekļa, mangāna, vara, cinka un hroma koncentrācija. Piemēram, dažādos posteņos mangāna līmenis ir pieaudzis no 30 līdz 80% salīdzinājumā ar periodu pirms kara konflikta. Tas norāda uz kaut kādām sistēmiskām pārmaiņām virszemes ūdeņos, taču bez papildu izpētes grūti pateikt, kas tās izraisījis. Iespējams, raktuves pārplūdušas un izplatījušies raktuvju ūdeņi, taču tas ir jāpēta.”   

Vai pareizi saprotu, ka pēdējais postenis tagad atrodas Lisičanskā? (Siverskijdoņecas BŪRP mēra ūdens piesārņojumu Lisičanskā, pirms upe ieplūst karadarbības un galveno piesārņotāju zonā, – red.)

Dmitrijs Averins: “Mūsu BŪRP aiz Rubežnajas, Siverodoņeckas un Lisičanskas vairs nefiksē ūdens kvalitāti. Nevaram pateikt, kāda ir Luhanskas apgabala appludināto raktuvju ietekme.” 

Tas nozīmē, ka sēru un dzelzi no raktuvēm “Zolotoje” savās analīzēs “ķer” tikai krievi?

Dmitrijs Averins: “Jā. Raktuvju “Pervomaiskugoļ” noplūdes ir zemāk pa straumi, ārpus mūsu posteņu robežām.” 

Nikolajs Deņisovs: “Jebkuras darbības jebkurā rūpniecības rajonā – tas allaž ir liels potenciālu briesmu avots, pat ja nekas vēl nav noticis. Lūk, kā paveicās, lādiņš nenokrita...

Bet lādiņš trāpīja hlora cauruļvadā – tika vilkts rezerves atzars (runa ir par bojāto hlora cauruļvadu Doņeckas filtrēšanas stacijā – red.), un tobrīd tajā nebija hlora, tā ir veiksme. 

Lādiņš trāpīja fenola rūpnīcas atkritumu rezervuāra dambī, bet nekas traks nenotika, dambis izturēja, mums atkal paveicās.

Joprojām pastāv iespēja, ka reģionā, kur vietumis joprojām notiek rūpniecība, karadarbības rezultātā kaut kas varētu atgadīties. Daudzi uzskata, ka ekoloģijai par labu ir tas, ka daudzu rūpniecības objektu darbs apstājies. Taču cik daudz bīstamu bezsaimnieka objektu palicis, kas agrāk tika turēti līdzsvarā, bet tagad nevienam nerūp? Man šādas informācijas nav. Tādēļ pastāv risks, ka karadarbības rezultātā var rasties nopietns kaitējums.”    

Donbasā ir karstāk nekā Piedņestrā un sarežģītāk nekā Karabahā

Vai Krievija uzmana izveidojušos situāciju? Vai notiek monitorings, piemēram, Rostovas apgabalā pie Siverskijdoņecas?

Nikolajs Deņisovs: “Protams, notiek. Ar jums apspriedām raktuves “Zolotoje”, no kurām liels piesārņota ūdens apjoms nonāk Siverskijdoņecā ieplūstošajās upēs. Bet, ja to “izšķīdina” Siverskijdoņecas lielajā apjomā, efekts nebūs tik pamanāms. Esmu drošs, ka Krievijai ir iespējas uzraudzīt ārkārtas situācijas gadījumā. Ja kaut kas nopietns notiks... Skatīsimies. 

Kaut kādā ziņā Siverskijdoņeca arī glābj situāciju. Tā kā tā plūst gan caur šo, gan to pusi (gan Krievijas teritorijā, gan Ukrainā – red.), pastāv abpusēja interese uzturēt visu kaut kādā neskartā stāvoklī. Bail iedomāties, kā būtu, ja tā plūstu tuvumā kontaktlīnijai, bet tikai no vienas puses, un interesētu tikai vienu karā iesaistīto pusi. Šajā ziņā situācija ir labāka, nekā tā varētu būt.” 

Dmitrijs Averins: “Doņeckas apgabala upēs – Siverskijdoņecā, Kazennijā un Krivojtorecā – ir paaugstināta kobalta, hroma, nitrītu, nitrātu, dzelzs, stroncija, naftas produktu, cinka, vara, mangāna, slāpekļa koncentrācija...”  

“Melnajā sarakstā” ir arī stroncijs, tas parādījās pirms vai pēc 2017. gada?

Dmitrijs Averins: “Stroncijs ir obligātā monitoringa viela posteņos. Nevaru pateikt, kāpēc, bet salīdzinājumā ar periodu pirms konflikta sākuma visos posteņos stroncija koncentrācija vidēji augusi par 10–20%. Pēc Černobiļas mums vienmēr ūdenī bijis stroncijs, bet tagad, no 2014. gada vidus līdz 2018. gada beigām, tā kļuvis vairāk. 

Saprotiet, ir laika ziņā izstiepts process, kas ietekmē ūdens kvalitāti virszemes avotos. Pašreizējās izmaiņas rāda tendenci – ūdens kvalitāte pasliktināsies.”

Projektu institūti Krievijā, konkrēti godājami zinātnieki tik sarežģītā reģionā izstrādājuši radioaktīvas šahtas appludināšanas projektu pēc 39 gadus ilgas sausās konservācijas, par to neinformējot nevienu Ukrainā. Vai tā drīkst? (Runa ir par situāciju raktuvēs “Junkom” – red.)

Nikolajs Deņisovs: “Drīkst visu, jautājums ir, kas par to pēc tam būs. Situācija ar “Junkom” ir visnotaļ tumša un nenoteikta, jo šajā stāstā ir ļoti maz datu. Runājām ar Jevgēniju Jakovļevu (slavens ukraiņu hidroģeologs, tehnisko zinātņu doktors, Donbasa ekoloģijas eksperts – red.), jo viņš ir viens no pēdējiem cilvēkiem Ukrainā, kas kaut ko tur redzējis savām acīm. Neapšaubāmi, viņš ir šajā jautājumā atzīts speciālists. Lai kaut ko saprastu par sekām, jābūt hidroģeologam.

Pieņemu, ka Maskavas institūti ir veikuši kvalitatīvu projektu tajā rāmī, kas viņiem bija uzlikts, proti, ka tam jābūt tieši “slapjās” konservācijas projektam (appludināšanai – red.). Nepateikšu, kādā mērā iespējams minimizēt nepatīkamās sekas. Jābūt hidroģeologam, un pat ar to var būt par maz. Situācijas prognoze ir samērā sarežģīta, pat Jakovļevs neprognozē precīzi. Neviens neko nezina!

Ir divi galvenie jautājumi. Pirmais, uz kuru neviens nevar atbildēt, – kas notiks ar objektu “Klivāža” (sekas 1979. gadā īstenotajam pazemes kodolsprādzienam  raktuvēs “Junkom”. Sprādziena mērķis bija pazemināt spiedienu kalnu masīvā, tādējādi padarot drošāku ogļu iežu apstrādes procesu – red.)? Cik ilgi saglabāsies tā hermētisms, kas ar to notiks? Neviens nesaprot. Otrs jautājums – kur vēlāk plūdīs šis radioaktīvais ūdens? Atbildēt ir ļoti grūti, jo Donbasa hidroģeoloģija ir ļoti nolaista. Tur viss ir “caurs”, attīstības gaitu ir ārkārtīgi grūti modelēt – kā virzīsies pazemes ūdeņi, kādi līmeņi mijiedarbosies, kur notiks pārplūde? Tie nav tikai raktuvju ūdeņi. Tie nonāks ūdens nesējslānī, bet kur plūst šis ūdens un kādas straumes veidosies... Profesionāli hidroģeologi neuzņemas prognozēt situāciju, jo vairāk tādēļ, ka viņiem nav aktuālo datu no šīm teritorijām (Ukrainas nekontrolētajām – red.). 

Un šeit viss tik tiešām atduras monitoringā, t.i., nepieciešams vismaz izsekot līdzi tam, kas notiek “Junkom”. Un ļoti vēlams – kas notiek apkārtnē. Bet tas nav iespējams, jo tā ir nekontrolētā teritorija.” 

Bet to taču kontrolē Krievija.

Nikolajs Deņisovs: “Formāli Krievijas tur nav.” 

Runā, ka ekoloģija ir kā futbols – svarīga visiem – un var kalpot kā tiltiņš konfliktu laikā. Esat strādājis Abhāzijā, Piedņestrā, Donbasā, vai tiešām tā ir? 

Nikolajs Deņisovs: “Jā, tā ir. Tādā ziņā – ja ir spriedze, puses tomēr ir gatavas spēlēt futbolu un runāt par ekoloģiju un kultūru. Cita lieta – vai tas mazina spriedzi? Vēl jo vairāk – kad spriedze aug, futbols tūliņ kļūst mazsvarīgs. Ir tāds muļķīgs angļu termins – “iespēju logs”. 

Kad parādās tāda iespēja, jācenšas to tūlīt izmantot, cilvēkiem ir jāsarunājas. Abās pusēs ir normāli ļaudis, profesionāļi – gan ekoloģijā, gan rūpniecībā. Arī tajā pusē viņiem absolūti nav nepieciešams, lai tas viss sagrūtu, applūstu, lai mājas bruktu, bet pagrabi piesmeltos ar ūdeni un radonu. Tomēr viss atduras deeskalācijas pakāpē.”

Donbasā tagad ir tā, ka cilvēki nesarunājas?

Nikolajs Deņisovs: “Te iet daudz karstāk nekā Piedņestrā. Un daudz sarežģītāk nekā Karabahā, kur arī ir savas ekoloģiskās problēmas. Tomēr Karabahā vismaz katru dienu nešaudās. Abhāzijā nešauj, bet neuzticēšanās līmenis ir tikpat augsts kā Donbasā, nedomāju, ka Suhumi un Tbilisi ir gatavas nopietnām sarunām par ekoloģiju.”

Proti, viss ir slikti, var kļūt vēl sliktāk, tomēr dialogs par ekoloģiju Donbasā nav gaidāms? 

Nikolajs Deņisovs: “Jā, bet ar divām atrunām. Sliktāk var kļūt ne tikai kauju rezultātā, bet arī pēc kādas kara epizodes. Tam nav noteikti jānotiek aktīvās karadarbības laikā, katastrofa var notikt arī nosacītā miera stāvoklī. Kur ieroči, tur vienmēr ir kas tāds iespējams. Tas var notikt tikai tādēļ, ka nav deeskalācijas.

Ekoloģiskais dialogs lielā mērā ir atkarīgs no politiskās situācijas. Ja tā uzlabosies, var arī nonākt līdz futbolam ar ekoloģiju. Šobrīd – nē.”