'Cilvēku nebūs, paliks stepes!' Kas notiek ar ūdeni karojošajā Donbasā, un kāds ūdens nonāk Krievijā

 

Raksta autors: Dmitrijs Durņevs

Foto: Delfi

"Cilvēku te nebūs, raktuves nedarbosies, ūdens varbūt pacelsies līdz dzeramā ūdens līmenim, stepju līgas un tulpes augs tāpat kā līdz šim, nu, varbūt reljefs nedaudz mainīsies," filozofiskā mierā "Spektram" ziņo Pjotrs Fomenko, Ukrainas valsts uzņēmuma "Toreckugoļ" galvenais ģeologs.

Fomenko ir atzīts eksperts, kurš izpētījis un pazīst Donbasu līdz sīkākajam stūrītim. Viņa "filozofiskā" nostāja ir ļoti izplatīta Doņeckas un Luhanskas speciālistu vidū – neatkarīgi no tā, cik tuvu saskares līnijai viņi dzīvo. Ģeologi, hidroģeologi, kalnu inženieri viens otru pazīst, un viņiem svarīgākais ir dzimtā zeme – viss jau ir bijis un atkārtosies ne reizi vien, bet raktuvju šahtām izvagotā stepe paliks, kas nozīmē to, ka viņi kā speciālisti būs pieprasīti visu mūžu. 

Torecka atrodas līdzās slavenākajai Donbasa ķīmisko atkritumu izgāztuvei, kas, tāpat kā pati pilsēta, ir tiešā tuvumā jebkurai artilērijai – no "Tureckugļ" administratīvā korpusa līdz frontes līnijai ir piecas līdz septiņas minūtes ilgs brauciens pa ne pārāk labiem ceļiem. Šajā karā pilsētiņa ne reizi vien kaujās ir "pārceļojusi" no vienas puses otrā, pēc Dekomunizācijas likuma gandrīz mainīts tās nosaukums – no Džeržinskas uz Ņujorku. Pašlaik pilsētā ogļu ieguve turpinās divās no sešām raktuvēm. Attiecībā uz vides jautājumiem Pjotrs Fomenko ir mierīgs – bezdarba un kara dēļ darbspējīgie ļaudis mājas pametīs, vēl pirms iestāsies miers un ekoloģiskā katastrofa.  

Starp citu, vārds "katastrofa" te cilvēkiem nepatīk. "Katastrofa – tas ir tad, kad atnāk cunami, pie mums viss ievilksies daudzu gadu garumā," man sacīja kāds kalnu inženieris, kad Doņeckā sarunājāmies "par to, ko nepublicēt".  

 Tajā arī slēpjas Donbasā nemanāmi izvērsušās ekoloģiskās katastrofas, šķiet, svarīgākā un nejēdzīgākā iezīme: briedusi vairākus gadu desmitus, tā notiek klusu, bez steigas, nevienu nepārsteidzot un nešokējot, jo pie atsevišķām izpausmēm visi jau sen ir pieraduši. Tiek pat uzskatīts, ka Donbasam ir ļoti paveicies, jo problēmas ir hroniskas, ne akūtas. Tas ļāvis atlikt risinājumu uz vēlāku laiku, neuzskatīt to par prioritāru uzdevumu, ignorēt nedaudzos speciālistu palīdzības saucienus.

Tomēr karš ir ieviesis būtiskas korekcijas.

Pēc  Ukrainas Nacionālās zinātņu akadēmijas Telekomunikāciju un globālās informācijas telpas vadošā pētnieka tehnisko zinātņu doktora Jevgēņija Jakovļeva aplēsēm, 2019. gada oktobra sākumā pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas teritorijā, centrālajā kalnu rajonā Jenakijevē-Horļivkā, varētu sākties radioaktīvā piesārņojuma izplatīšanās no raktuvēm "Junije kommunari" ("Jaunie komunāri" – tulk. piez.), kurās 1979. gadā notika kodolsprādziens. 

2018. gada aprīlī par potenciālajiem draudiem speciālajā ziņojumā parlamentam vēstīja Ukrainas ekoloģijas un dabas resursu ministrs Ostaps Semeraks (ziņojuma saturu "Spektram" atstāstīja viens no tā autoriem). Neskaitot jau minētās raktuves, ministrs nosauca arī raktuves "Aleksandr-Zapad", virs kurām Horļivkā darbojās slepena valsts ķīmiskā rūpnīca, kurā oficiāli ražoja krāsu kara tehnikai un kas blakus frontes līnijai zem klajas debess pameta 300 tūkstošus tonnu toksisko ķīmisko atkritumu. Pievienojot tam fenola krānu gandrīz uz frontes līnijas pie Toreckas ("pelēkā" zona) un 2-bis dzīvsudraba raktuves pie Ņikitovkas (DTR teritorijā), atklājas samērā biedējoša aina, par ko jāraizējas ne tikai Donbasam, bet arī Rostovas apgabalam Krievijā, kā arī abām valstīm kopīgajai Azova jūrai.

 Par visu pēc kārtas

Jau sesto gadu vienā no rūpnieciski aktīvākajiem Ukrainas reģioniem notiek karš. Kaujas, kurās plaši tiek pielietota artilērija un vietumis iesaistīta arī aviācija, notikušas vietās, kur karadarbības sākumā koncentrējās līdz pat 4500 potenciāli bīstamiem uzņēmumiem (visā Ukrainā to bija ap 20 tūkstošiem, Donbass ir tehnoloģiski noslogotākais reģions). Šie skaitļi nav nekas pārsteidzošs, jo, neskaitot dažādas kaitīgas ķimikālijas, naftas produktu glabāšanu, ķīmisko rūpnīcu amonjaka un hlora cauruļvadus, pie bīstamajiem uzņēmumiem tika piepulcinātas arī visas degvielas uzpildes stacijas – 2014. un 2015. gadā līdzās benzīntankiem atradās arī degvielas un gāzes krātuves, cieši nopakotas ar smilšu maisiem.

Kritiski infrastruktūras objekti saskarsmes līnijas tuvumā: šahtas, rūpnīcas, elektrostacijas, ūdensapgādes objekti. Avots: DEIS

Jaudīgie kara lādiņi ir saudzējuši ķīmijas koncernam "Stirol" piederošo fenola rūpnīcu Novgorodskā (Toreckas piepilsēta, bijusī vācu kolonija Ņujorka, ko pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pārdēvēja) un sprāgstvielu rūpnīcu ar raķešu degvielas krātuvi Luhanskas apgabala Rubižnē. Izskaidrojums nevar būt veiksme vien – visiem bail no lielas ekoloģiskās katastrofas. Un tomēr karadarbības laikā 180 rūpniecības uzņēmumos reģistrētas 550 ārkārtas situācijas, liecina Ukrainas Ekoloģijas un dabas resursu ministrijas apkopotā informācija

Donbasa teritorijā ir 1600 atkritumu izgāztuves – mākslīgas ūdenstilpnes, kurās tiek vākti rūpniecības atkritumi. Vietējā žargonā tās nereti tiek sauktas par astu glabātuvēm. Astes aiz sevis atstāj kokrūpniecības, metalurģijas uzņēmumi, bīstamo ķīmisko atkritumu poligoni, ķīmiskās rūpnīcas – gan sen iekonservētās, gan tādas, kas vēl darbojas. 

Savas netīrās "astes" palikušas arī aiz tā, kas pēdējos 150 gados Donbasā bijis galvenais, – ogļu raktuvēm. Pusotrā gadsimtā, aktīvi strādājot zemes dzīlēs, izrakts līdz pat 1000 raktuvju šahtām – vairums to ir pamestas. Līdzās raktuvēm atrodas 1300 terikonu (konusveida kaudzes, kur novieto nevajadzīgo iežu materiālu). 320 no tām līdz 2014. gada pavasarim jau bija degušas – gruzdošās atkritumu kaudzes var pašas eksplodēt, tā noticis vairākkārt. Un tomēr vislielākās briesmas kara izpostītā raktuvju reģiona iedzīvotājiem ir nevis uguns, bet ūdens. 

 Ar sarkaniem apļiem apzīmētas vietas, kur karadarbības dēļ traucēta kritisku infrastruktūras objektu darbs. Avots: DEIS

Ar Donbasa vides informācijas sistēmas interkatīvajām kartēm var iepazīties šeit. 

Pazemes plūdi

Donbasā viss zemes virsmas augšējais slānis ir kā kurmja alu labirintiem izrobots – raktuvju šahtu dēļ slānis zaudējis dabiskās barjeras īpašības un tajā viegli izplatās ūdens. Applūdušajās šahtās notiek blakusproduktu difūzija. Lielākoties runa ir par ļoti mineralizētu ūdeni, kas piesārņots ar naftas produktiem un koka balstu puves blakusproduktiem. Ja saindētais raktuvju ūdens paceļas līdz 250–200 metru līmenim, tas nonāk ūdens nesējslānī un tālāk jau apdzīvoto vietu ūdens apgādes sistēmā, piepilda akas, tiek izmantots lauku apūdeņošanai, tādējādi padarot tos nelietojamus un pat bīstamus.

Tādēļ, pareizi organizējot raktuvju darbību, ūdens no šahtām vienmēr tiek pārsūknēts speciālos nostādinātājos, lai tiktu attīrīts un saglabātu drošu līmeni, un nenonāktu līdz ūdens nesējslānim zemē. Šis process ir pastāvīgs un samērā dārgs. To nedrīkst pārtraukt pat tad, kad šahta vairs nefunkcionē un tajā nenotiek resursu ieguve, – lai saglabātu drošu ūdens līmeni, sūknēšanai jāturpinās. Tā jābūt pareizas organizācijas, finansējuma un miera apstākļos, t.i., teorētiski. Praksē sestajā kara gadā, paši saprotiet, ka Donbasā ne tuvu tā nenotiek. 

Līdz bruņotā konflikta aktīvajai fāzei kopumā tika izsūknēti 800 miljoni kubikmetru ūdens, kas tika primitīvi attīrīti dīķu-nostādinātāju tīklā. Tagad, kā aptuveni lēš hidroģeologi, ūdens tiek izsūknēts divreiz mazāk – no 400 līdz 450 miljoniem kubikmetru, kas nozīmē, ka daudzas kalnu raktuves nekontrolēti applūst. Problēmvietas lokalizēt nav iespējams, šajā apvidū visas šahtas ir savstarpēji saistītas: "Rodina" ("Dzimtene") ir saistīta ar "Pervomajsku" ("Pirmais maijs") un "Zolotoje" ("Zelta"). "Pervomajska" saplūst ar "Golubicku", "Zolotoje" ar kaimiņos esošo "Karbonit", un tālāk seko "Gorskaja" ("Kalnu"). Saprotams, ka, ūdenim piepildot vienu šahtu, caur pazemes komunikāciju sistēmu tas nonāk arī kaimiņu šahtā, sajaucot savu bagātīgo minerālvielu sastāvu ar citu raktuvju piesārņojumu. Un tālāk, nu jau pavisam piesārņots, ūdens paceļas tuvāk virszemei, atjaunojot vēsturiskos purvus vietās, kur uzbūvētas pilsētas, piemēram, Horļivka ar pusmiljonu iedzīvotāju. 

Donbasa ogļrači. Foto: Delfi

Donbasa teritorijā kopš deviņdesmitajiem gadiem ritēja nerentablo raktuvju plānveida slēgšana un konservācija, kā arī tāda pati plānveida ūdens sūknēšana no raktuvēm, lai neļautu piesārņotajam ūdenim no šahtām nonākt ūdens nesējslānī. 2014. gads un karš šos plānus neatgriezeniski izjauca, kaujās tika izpostītas ne tikai atsevišķas šahtas līdzās frontes līnijai, plašos mērogos cieta arī elektroapgādes līnijas. Sūkņu stacijas tika atstātas bez strāvas, un daudzas šahtas, pat tās, kas atrodas tālāk no aktīvās karadarbības, ļoti ātri un neatgriezeniski piepildījās ar raktuvju ūdeņiem. 

 Pašpasludinātajām republikām ūdens sūknēšana nerentablās raktuvēs šķita pārāk dārga, turienes šahtas tika slēgtas ar "slapjo konservāciju", t.i., tām ļāva nekontrolēti pārplūst, bet sūkņus nodeva metāllūžņos. 

Galu galā sestajā kara gadā piesārņotie un mineralizētie šahtu ūdeņi daudzos rajonos pie Horļivkas, Doņeckas un Makejevkas ir pacēlušies līdz nesējslānim un virs zemes. Vēl pirms kara zemes virskārtu šāds ūdens bija sasniedzis Stahanovā un Krasnodonā. Veseliem dzīvojamajiem rajoniem tādās lielās pilsētās kā Doņecka, Makejevka un Horļivka šobrīd draud nenovēršama applūšana. Protams, piesārņotais ūdens iekļūs arī ūdenstilpēs – ezeros, strautos, upēs.  

Sagadījies tā, ka pašpasludinātās republikas aizņēmušas Doņeckas apgabala augstākās vietas, un gan no turienes, gan no Luhanskas apgabala ūdens plūst "lejup" – virzienā uz šahtām Ukrainas kontrolētajā teritorijā. Tā rezultātā turienes sūkņi vietumis netiek galā ar paaugstināto slodzi.

Jānorāda, ka Donbass jau ir pieredzējis šahtu applūšanu – Otrā pasaules kara laikā. Lai atjaunotu darbu raktuvēs, ūdens tika sūknēts gandrīz sešus gadus, kas noveda pie reģiona galvenās ūdens artērijas – Severskijdoņecas upes – mineralizācijas. Daži pētnieki uzskata, ka Azovas jūras dūņām ir tieša saistība ar šo sūknēšanu.

Ūdens vieno visus

Severskijdoņeca Ukrainas robežu šķērso divreiz, tā plūst no Krievijas uz Ukrainu gar Harkivu, tek cauri kara zonai, gūstot piesārņojumu ar visām no tā izrietošajām sekām, un aizplūst uz Krievijas Federācijas dienvidu apcirkni – Rostovas apgabalu, kur upes ūdens tiek izmantots ne tikai lauksaimniecības zemes laistīšanai, bet arī kā dzeramais ūdens tādās pilsētās kā Novošahtinska. Pēcāk šis ūdens nonāk Azovas jūrā, kas ir kopīga Krievijai un Ukrainai. 

"Ziniet, tas, ka frontes līnija ved gar Severskijdoņecu, ir zināma veiksme, nav skaidrs, kā abas puses uzvestos, ja upe piederētu tikai vienai no viņām," "Spektram" musinoši sacīja kāds starptautiski atzīts ekoloģijas eksperts, kas darbojas arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO). Viņš nevēlējās, lai viņa vārds parādītos pie tik politnekorekta atzinuma. 

 Tomēr nav iespējams ignorēt tik vienkāršo dzīves īstenību – šajā karā visus saista un vieno ūdens! Kanāls "Severskijdoņeca–Donbass" baro pilsētas, plūstot cauri kara zonai. Tas nodrošina ar dzeramo ūdeni sākumā Ukrainas kontrolētās teritorijas Slavjansku un Kramatorsku, pēc tam nekontrolētās Doņecku, Makejevku un Jasinovataju, bet pēc tam atkal "ukrainietes" Volnovahu, Pokrovsku, Mariupoli. 

Popasņanskas ūdensapgādes sistēmas ūdens ņemšanas vieta atrodas Luhanskas apgabala kontrolētajā teritorijā līdzās Severskodoņecas gultnei, taču 90% "klientu" atrodas uz pašpasludinātās Luhanskas tautas republikas zemes, ko Ukrainas valdība nekontrolē.

 Lokāli atvienot DTR tā, lai neciestu Mariupole, nav iespējams, nav iespējams sadalīt arī kanālu "Severskijdoņeca–Donbass", jo tas joprojām ir viens uzņēmums ar direkciju Doņeckā un dispečeru centru Slavjanskā, ar 12 tūkstošiem darbinieku, no kuriem septiņi tūkstoši strādā Ukrainas nekontrolētās teritorijās un darba algu saņem rubļos.

Daļu kanāla (26,5 km) sedz betona caurules, kas, par nelaimi, šķērso frontes līniju un ir pakļautas apšaudēm. Doņeckai ūdens tiek padots deviņus metrus "uz augšu", tādēļ netālu no kanāla atrodas sūkņu stacijas. Gan kanāls, gan sūkņu stacijas, gan Doņeckas ūdens attīrīšanas stacija periodiskitiek apšaudīta. Tā notika arī kara darbības karstākajā fāzē 2014. gadā. 

Un tā notiek vēl šobaltdien

EDSO nemonitorē kanālu Horļivkas virzienā, nemitīgās karadarbības dēļ tas netiek remontēts. Ūdens līst cauri un gāžas lejup, iesūcoties raktuvju blakusproduktos. Starptautiskā Sarkanā Krusta misija vēlas veikt auditu uzņēmumā "Donbasa ūdens". Šī kampaņa ir vienīgais, kas pašlaik nepārprotami vieno Donbasu – tīrs dzeramais ūdens ir cilvēces pamatproblēma, un, pēc visa spriežot, tuvākajos gados reģiona iedzīvotājiem tā kļūs par galveno.

Oranžais zelts

Ļoti pamācošs ir ukraiņu valsts uzņēmuma "Pervomajskugoļ" stāsts, "Spektram" to atklāja Valsts apvienības galvenajā šahtā. Izkārtne pie šahtas vēsta – "Ogļu ieguves ZELTA uzņēmums" – bez pēdiņām un pieturzīmēm. Dziļākā un svarīgākā šajā apkaimē – ja tā applūdīs, nākamo ukraiņu šahtu – "Karbonit" un "Gorskaja" – darbība neizbēgami apstāsies, jo pazemes ūdeņi izplatīsies gan pamesto, gan vēl funkcionējošo šahtu tuneļos visā reģionā – gluži kā pa asinsriti.

Pirms kara Luhanskas apgabala Zolotojes mazpilsētā, ko kontrolē Kijeva, bija 25 tūkstoši iedzīvotāju. Ukrainai ogles bija politisks jautājums liela un depresīva reģiona uzturēšanai. Daudzi ciemi un pilsētas izveidojās ap raktuvēm, un šahtu strādnieki, kā zināms kopš padomju gadiem, ir "darba gvarde". Valsts subsidēja ogļu rūpniecību, 2013. gadā dotāciju apjoms bija 12 miljardi grivnu, kas pēc toreizējā valūtas kursa bija pusotrs miljards ASV dolāru. Daļai Donbasa, pēc starptautisko organizāciju definīcijas nonākot "efektīvā Krievijas kontrolē",  vairs nebija, kas maksātu tik daudz par zaudējumus nesošām šahtām. No 2015. līdz 2017. gadam Donbasa pašpasludināto republiku teritorijām pāri vēlās ātrs nerentablo raktuvju slēgšanas vilnis, bieži vien bez ūdens novadīšanas, gandrīz vienmēr – nepārprofilējot darbaspēku.

Šajā Luhanskas nostūrī trīs Zolotojes pilsētiņai tuvākās šahtas pārtrauca savu darbību. Šahta "Rodina" ("Dzimtene"), kas jau 2014. gadā kaujās nonāca uz uguns līnijas, atradās tieši pa vidu abām karojošajām pusēm un, kopš tā laika pamesta, nekontrolēti applūda. Ievērojamais ūdens apjoms četrus gadus ir krājies kaut kur zem zemes. Donbasam tas ir raksturīgi – neviena tūlītēja risinājuma, problēmas krājas, lai kaut kad nākotnē eksplodētu. 

X stunda Zolotojē pienāca 2018. gada 2. maijā. Kalnrači aptvēra, ka ūdens no LTR slēgtajām šahtām plūdīs pie viņiem, cēla trauksmi, starp šahtām "Zolotoje" un "Rodina" uzbūvēja pazemes aizsprostu. Tieši šis aizsprosts ļāva evakuēt ļaudis, kad no "Rodinas" puses  ūdens pēkšņi sāka gāzties ar ātrumu 2000 kubikmetru stundā!

"Ūdens plūsma palielinājās visnotaļ būtiski, mūsu attekas ar to netika galā, un tūlīt pazaudējām horizontu (iežu slānis vai slāņu kopums ar līdzīgām pazīmēm – ģeol.)," nedaudz flegmatiski "Spektram" stāstīja šahtas "Zolotoje" galvenais inženieris Igors Novoselovs. "Pavasaris, pali, 2. maijs. Ūdens jau tā bija daudz, bet te vienā diennaktī mēs zaudējām 100 metrus, lai gan visi sūkņi darbojās. Applūda produkcija, horizonts, beigās sasniedzām 687 metru atzīmi. Tagad ogles iegūstam tikai sadzīves vajadzībām."  

"Ne jau vienu dienu vien viņi nesūknēja ūdeni, tie bija gadi. Tas apjoms kaut kur akumulējās, bet visām šejienes šahtām ir vienota hidrosistēma. Tas, ka Krievijā atrod mūsu ūdens pēdas, ir rādītājs, ka mēs strādājam, pumpējam! Attīrīšanas iekārtas, protams, nedarbojas," spriež galvenais inženieris.

Uz vietas tas izskatās ļoti vienkārši – no vairākām caurulēm ūdens piesātināti oranžā krāsā gāžas nelielā oranžā dīķī, no tā savukārt plata ūdens straume caur kanālu plūst uz Kamiševahas upīti. Šahtā tik tiešām nav darbojošos attīrīšanas iekārtu: viens nostādināšanas dīķis ir slēgts, pie tā atrodas militārie posteņi, otrs nedarbojas, kā nākas, un tas bija paredzēts 300 kubikmetriem stundā. Taču no šahtas plūst trīs reizes vairāk ūdens.

Kur tas aiztek? Kamiševaha ietek Luhanā, bet tā Severskijdoņecā, nu jau Krievijas teritorijā, bet no turienes tālāk ieplūst Donā. Tieši tādēļ Zolotojē piesārņotā ūdens pēdas tiek atrastas krievu Donā. Ja šis oranžais ūdens no šahtām netiktu izpumpēts, tas izplatītos pa kaimiņu raktuvēm, aizpludinot tās un saindējot teritoriju ap Zolotoji. Tomēr kalnrači to pumpē pa tiešo upē, faktiski izplatot piesārņojumu milzu platībā.

"Spektra" rīcībā nonāca šahtas "Zolotoje" ūdens ķīmiskās analīzes rezultāti. Analīze tika veikta aizvadītajā vasarā par kāda starptautiska labdarības fonda līdzekļiem, rezultāti iesniegti gan EDSO, gan Ukrainas ministrijai, kuras pārziņā ir uz laiku okupētās teritorijas.

Donbasa ogles ir īpašas, tās viegli atšķirt, pateicoties augstajam sēra saturam. Jau minēto oranžo toni ūdenim piešķir sarežģītas izmaiņas dzelzs savienojumos augstas temperatūras un mainītas pH vides ietekmē. Šahtas "Zolotoje" ūdens sastāvā ir: sulfāti (S04): 1240 miligrami litrā, norma: (dzeramā ūdens standarts Ukrainā) – 250; dzelzs (Fe): 16,9 mg litrā, norma: 0,2; varš (Cu): 3,7 mg litrā, norma: 1. Rezumējums: pārsniegtas maksimālās normas: dzelzim 84 reizes, sulfātiem piecas reizes, varam – gandrīz četrkārt.  

Vienkāršs matemātisks aprēķins, zinot ūdens ieplūšanas ātrumu upē un tajā esošo sulfātu sastāvu, rāda, ka šādā tempā šahta "Zolotoje" viena pati uz Rostovas apgabalu nosūta 9300 tonnas sēra gadā! Ar šo ūdeni tiek laistīti lauki, tas tiek izmantots kā dzeramais ūdens – arī Kamenskā-Šahtinskā, kas ūdensapgādei izmanto Severskijdoņecu.

Tikmēr Zolotojes ciema iedzīvotāji gaida Kijevas solītos jaunos sūkņus, lai ūdeni pumpētu nevis līdzšinējā ātrumā (800–900 kubikmetri stundā), bet sasniegtu 2000 kubikmetrus un nosusinātu to pašu ogļu horizontu, atjaunotu ogļu iegūšanu un atkal nodrošinātu iedzīvotājiem darbu. Tas nozīmē lielāku elli jeb vairāk sēra.

Jāteic, ka veikta tikai ķīmiskā analīze, šahtas ūdeņos netika “ķerti” bioķīmiskie atkritumi, kas radušies no pūstošajiem koka balstiem, neskaitāmo pamesto mehānismu radītajiem naftas atkritumiem utt.

"Godīgi sakot, mēs jau vairs daudz negaidām! Nu, uzliks jaunus sūkņus, pēc pusotra vai diviem gadiem aizpumpēsim līdz mūsu horizontam. Bet ko tāds ūdens būs nodarījis aprīkojumam? Jūs taču droši vien mums nerādīsiet īstās analīzes, kas gan tur tāds?" ar nolemtību balsī "Spektram" komentē galvenais šahtas enerģētiķis Ivans Omeļčuks. 

Pastāv arī ar pārrobežu nesaistīta problēma – piesārņotā, oranžā ūdens plūsma no "Zolotojes" un pārējām "Pervomajskugļ" šahtām var nonākt Popasņanskas ūdens kanālā, kas Luhansku nodrošina ar dzeramo ūdeni. Hlorēšana var iznīcināt ūdens bioloģiskos piemaisījumus, taču tā neglābj no metālu sāļiem, sēra, vara un visām komponentēm, ko nes karš un ne tikai tas. "Zolotojes" ūdens aizturēšana šobrīd it kā pasargā ūdens horizontus no saplūšanas ar netīrajiem šahtas ūdeņiem. Tomēr neattīrītais ūdens nekontrolēti ieplūst vietējās upēs un tā vai citādi potenciāli var nonākt ūdens ņemšanas vietā. 

Radioaktīvais "Junkom"

Pašpasludinātās DTR teritorijā viens no problemātiskākajiem ir Donbasa Centrālais kalnu rajons, kur vairākās šahtās ūdens līmenis jau sasniedzis nesējslāni. Kā rāda lauka pētījumi, kas tika īstenoti 2016. gada novembrī tehnisko zinātņu doktora Jevgēņija Jakovļeva vadībā, jau tobrīd vairāk nekā 90 procenti rezerves ūdens avotu bija piesārņoti un nederēja dzeramajam ūdenim.

Viena no šī rajona šahtām, kas pazemes komunikācijās un kopizstrādē ir saistīta ar citām raktuvēm, atrodas Junokomunarovskas pilsētā, netālu no Jenakijeves. Šahta "Junih Kommunarov" jeb "Junkom" ir slavena ar to, ka 1979. gadā tur  apmēram 900 metru dziļumā tika īstenots kodolsprādziens, kas ekvivalents aptuveni 0,3 kilotonnu trotila eksplozijai (precīzi dati par lādiņa stiprumu joprojām tiek glabāti slepenībā).    

Sprādziena rezultātā izveidojās kapsula ar sakausēta stikla sienām, kurā sakrājies ūdens ar radioaktīvo stronciju un cēziju. Kapsulai tika dots nosaukums "Objekts Klivāža", uz to vedošās ejas aizbetonētas.  

Sprādziens bija eksperiments, šahta "Junkom" bija visvairāk gazificētā visā PSRS, fiziķi domāja, ka ar šāda "krasa eksperimenta" palīdzību atrisinās gāzu problēmu kalnu raktuvēs.

Oficiālie dati vēsta, ka radioaktivitātes līmenis kalnu raktuvēs un šahtu ūdeņos novērojumu periodā (1979.–2000.) bija sākotnējā līmenī. Darbs šahtā turpinājās līdz 2002. gadam, kad raktuves atzina par neperspektīvām un slēdza.

Jevgēņijs Jakovļevs "Spektram" pastāstīja, ka 2002. gadā viņš nolaidās "Junkom" šahtā un apsekoja "Klivāžu". Jau tolaik daļa kapsulas bija bojāta – "ieplaisājusi". 

Un tomēr līdz pat pagājušā gada pavasarim tika uzskatīts, ka "Objekts Klivāža" ir samērā droši iekonservēts šahtas dibenā, un kā viens no svarīgākajiem faktoriem, kā to saglabāt un novērst radioaktīvā starojuma izplatīšanos, desmitiem gadu tika uzlūkota tā sauktā "sausā konservācija". Tas nozīmē, ka no šahtas pumpēja ūdeni, nepieļaujot kapsulas appludināšanu. Protams, ūdens sūknēšana teju kilometra dziļumā ir pietiekami dārga.

2018. gada aprīlī pašpasludinātās DTR vadoņi paziņoja par lēmumu pārtraukt ūdens sūknēšanu no "Junkom" un pāriet uz "Objekta Klivāža" "slapjo konservāciju". Sūkņi tika atslēgti, un šahta sāka pildīties ar ūdeni ātrumā, kas intensīvākajos brīžos sasniedza apmēram astoņus metrus diennaktī. 

Daudzi zinātnieki pauž bažas, ka, nonākot ūdenī, turklāt tik ļoti mineralizētā un sāļiem bagātā šahtu ūdenī, kapsula pakāpeniski var noārdīties, tajā esošās radioaktīvās vielas var infiltrēties ūdenī, izplatot bīstamo radioaktīvo piesārņojumu. Turklāt applūdušajā šahtā vairs nav iespējams monitorēt radiācijas fonu, atliek vien gaidīt, vai radiācija neparādīsies zemes virspusē, tur nonākusi ar šahtas ūdeņiem.

Pēc nesenākiem pieejamiem datiem, 2018. gada decembrī ūdens līmenis šahtā "Junkom" bija jau 486 metri. Kā aprēķinājis Jevgēņijs Jakovļevs, 2019. gada oktobrī ūdens jau varētu sasniegt 370 metru atzīmi, kur atrodas pirmā avārijas eja, kas "Junkom" savieno ar kaimiņu šahtu "Krasnij oktjabrj" ("Sarkanais oktobris"), kas nozīmē, ka, iespējams, radioaktīvais ūdens no "Junkom" var nonākt kaimiņu šahtā, caur to – citās Donbasa Centrālā kalnu rajona šahtās, kurās raktuvju ūdens, kā jau tika teikts, ir sasniedzis nesējslāni un dzeramā ūdens rezerves avotus. 

Visticamāk, lai palēninātu piesārņotā ūdens infiltrācijas ātrumu, ar Krievijas zinātnieku palīdzību izstrādātā projektā jau laikus ar ūdeni pilnībā piepildītas  "Junkom" kaimiņu šahtas – "Krassnij oktjabrj" un "Poltavskaja". 

"Vienkāršs karavīru aprēķins," skaidro Jevgēņijs Jakovļevs, "izšķīdināsim tos "Junkom" radiaktīvās kapsulas 50 kirī tajos 50 kubikmetros ūdens, kas piepilda trīs kaimiņu šahtas – "Junkom", "Poltavskaja" un "Krasnij oktjabrj". Tik stipri atšķaidīta radiācija normas robežas daudz nepārsniegs. Taču risks ir nevis infiltrācija, bet šāda kokteiļa aizplūšana caur kalnu raktuvēm uz Horļivku, Torecku. Un tur gan tas būs papildu piesārņojums!" 

Jāuzsver, ka pagaidām nav fiksēti precīzi dati, kas liecinātu par paaugstinātu radioaktīvo fonu, tomēr ir jau radīti apstākļi tam, la radiācijas piesārņojums potenciāli izplatītos.

Ūdens "iesaistās karā"

Ukrainas ekoloģijas un dabas resursu ministrijas pētījumos 2019. gadā parādās dati par grunts nogulumiem ūdenskrātuvēs dabas rezervāta "Kleban Bik" teritorijā un netālu no Karlovkas – gar šīm vietām iet demarkācijas līnija. Ministrijas darbinieku īstenotie lauka pētījumi rāda, ka "salīdzinājumā ar 2008. gada datiem Karlovskas un "Kleban Bik" ūdenskrātuvēs ir ievērojams grunts nogulu piesārņojums ar standarta munīcijas komponentēm: neradioaktīvais stroncijs (pieckārt), kadmijs (simtos reižu) un bārijs (tūkstošos reižu). Sistemātiski novērota paaugstināta piesārņojuma koncentrācija – aktīvajās karadarbības vietās dzīvsudrabs, vanādijs, kadmijs, neradioaktīvais stroncijs un gamma starojums normu pārsniedz 1,1–1,3 reizes.    

par sākotnējo, dažos gadījumos tas sasniedza 7–17 reizes. Pētījumi rāda arī pārsniegtu biogēno elementu (slāpekļa un fosfora minerālu formas) koncentrāciju gan Severskodoņeckas ūdeņos, gan citās upēs. Straujš amonija nitrāta koncentrācijas pieaugums novērots Kalmiusas un Kaļčikas upēs, ko varētu interpretēt kā sekas traucējumiem pašvaldību attīrīšanas iekārtās". 

Upes ir vienīgais ērtais dabas šķērslis, kas lieti noder frontes līnijai. Luhanskas apgabalā kontaktlīnija iet pa Serverskijdoņecu, Doņeckā pa Kaļčiku. Jautājums, kā tiek remontētas un apkalpotas pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas kara apstākļos, ir retorisks. "Spektrs" strādā ar datiem, kas ņemti no Ukrainas ekoloģijas un dabas resursu ministra runas parlamenta sēdēs, ko mums iedeva viens no šī ziņojuma autoriem. 

Šī kara ekoloģisko karti varētu pētīt bezgalīgi.

Uzskatāmi redzams, kā 2014. un 2015. gadā frontes līnija atdūrās pilsētu nomalēs un bīstamās ražotnēs – tās kontaktlīnijā ir burtiski apvilktas ar sarkanu. Pētot konkrētus skaitļus, vērts pievērst uzmanību pētījumu datiem – par pēdējiem mērījumiem 2013. un 2014. gadā pieejams milzīgs datu apjoms.

Nekontrolētās teritorijas savus datus neiesniedz ne EDSO, ne Ukrainai. Visa informācijas sistēma ir tipisks EDSO produkts, kurā jebkurš dialogs starp ienaidniekiem, kas viens otrā neklausās, ir labāka izvēle par karstu konfliktu un jebkura vides monitoringa sistēma ir labāka par neesošu – monitoringa stacijas upēs un automātiskās gaisa kontroles stacijas nekontrolējamajās teritorijās nedarbojas, kopš 2015. gada (dažviet pat 2014.) laboratorijas un rūpniecības uzņēmumi neiesniedz nekādus vides pārskatus, tādēļ sistēmā dati aizpildīti bez viņiem, saglabājot vecos labos "miera laiku" datus. 

Citiem vārdiem sakot, šie ekoloģiskie dati ir kā gaisma no nodzisušas zvaigznes, tā ataino situāciju pirms pieciem gadiem, līdz kara sākumam. Bet tikmēr pašpasludināto republiku šahtas slīkst, visas vecās ogļraktuves, kuru dzīlēs glabājas baisas visdažādāko ķīmisko un radioaktīvo atkritumu kravas, atrodas nekontrolējamās teritorijās. 

Tas, ko pieprasa visi ekoloģijas eksperti, ir funkcionējoša monitoringa sistēma. 

Daudzi to nezina, bet tieši ekoloģija bijusi pirmais vēstnesis un pirmā platforma iespējamām miera pārrunām – kopš 2016. gada Šveices labdarības fonda "Humānais dialogs" paspārnē notikušas Maskavas, Sanktpēterburgas, Kijevas, Doņeckas un Luhanskas vides ekspertu pārrunas "neitrālajā" bezvīzu Stambulā un Krētā un ne pārāk neitrālajā Maskavā. Pēc Zaharčenko nāves dialogs pārtrūka teju uz gadu, bet, kā "Spektram" ziņo divi neatkarīgi avoti un viens šo sarunu dalībnieks, tikšanās lēnām un lielā slepenībā tiek atjaunotas.   

Pēdējā tikšanās notika šovasar, un, kā liecina "Spektra" informācijas avoti, tā bija veltīta karstākajai Krievijas un Ukrainas robežas zonai un "atsevišķiem Luhanskas apgabala rajoniem", kā Minskas pārrunu grupā oficiāli min LTR, – situācijai saistībā ar šahtu "Zolotoje". Mūsu avotiem pieejamā informācija liecina, ka 2019. gadā Stambulā, tiekoties ekspertiem no Luhanskas, Kijevas un Maskavas, tika apspriesta arī ideja par ūdens atteces atjaunošanu pašpasludinātās LTR teritorijā esošajās slēgtajās šahtās. 

Pamatā draudus apzinās visi, tomēr neviens nesaprot to apmēru. Ekoloģisko risku monitoringa sistēma tik tiešām ir nepieciešama visā Donbasā.

Pie projekta strādāja: tekstu autors Dmitrijs Durņevs, no krievu valodas tulkoja Egita Pandare, redaktori Antons Lisenkovs un Ansis Īvāns. “Spektr Press”, “Delfi”.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.