Domino efekts. ‘Smagās ķīmijas’ rezervuāri aiz pussagruvušiem dambjiem – ar vienu lādiņu Donbasā var sākties ekoloģiskā katastrofa


Foto: EDSO speciāli "Delfi"

Izgāztuve, kurā glabājas vairāk nekā miljons tonnu ķīmiskās rūpnīcas atkritumu, uz demarkācijas līnijas starp ukraiņu karaspēku un pašpasludinātās un pasaulē neatzītās “Doņeckas tautas republikas” (DTR) karavīriem, starp Torecku un Horļivku, kā arī vēl pusmiljons tonnu koksoķīmiskās ražošanas blakusproduktu tieši līdzās kontaktlīnijai Avdijivkā – pat pēc mūslaiku sprādzienbīstamā Donbasa mērauklas tā ir grandioza problēma.

Šajās ārkārtīgi bīstamajās ūdenstilpnēs, kurās ir nāvējošas šķidrās ķimikālijas, karadarbības laikā jau ir trāpījuši lādiņi, bet līdzās plūst Kazennijtoreca – Siverskijdoņecas baseina upe, lielākā Rietumukrainas ūdens artērija. Tā sākas Krievijā, Belgorodas apgabalā, šķērso Ukrainas robežu, plūst caur Harkovas, Doņeckas un Luhanskas apgabaliem, atgriežoties Krievijā – Rostovas apgabalā. Tieši tādēļ gan Krievijas, gan Ukrainas pilsētas ir vienlīdz pakļautas ekoloģiskās katastrofas riskam, ja kāds no rezervuāriem nopietni cietīs apšaudēs.

Jebkurš neveiksmīgi trāpījis smagais lādiņš var sabojāt dambi, kā rezultātā dažās diennaktīs simtiem tūkstošu tonnu koncentrētās indes nonāks Luhanskas apgabala dzeramajā ūdenī, bet vēl pēc pāris diennaktīm tā ieplūdīs Kamenskas-Šahtinskas dzeramā ūdens tīklā. Kamenskā-Šahtinskā ir 88 tūkstoši iedzīvotāju, tā ir pilsēta pie Siverskijdoņecas upes Krievijas Federācijas Rostovas apgabalā.

Avdejevkas Koksa un ķīmiskās rūpnīcas sārņu dīķi no trim pusēm ieskauj sausie atkritumi. Foto: EDSO, speciāli “Delfi”.

“Spektra” korespondentam bija iespēja iekļūt vienā no bīstamākajām šāda veida krātuvēm, kas atrodas frontes līnijas neitrālajā joslā, tā dēvētā situatīvā pamiera brīdī, kad pēc pušu vienošanās uz laiku pārtraukta apšaude, lai nostiprinātu dambi pie viena no diviem mākslīgajiem ezeriem-rezervuāriem, kas pieguļ zinātniskajai ražošanas apvienībai “Inkor i Ko”, bijušajai Dzeržinska fenola rūpnīcai – vienam no lielākajiem koksoķīmiskās produkcijas (naftalīna un fenola-krezolu) ražotājiem pasaulē.

Ķīmiskā piesārņojuma draudi ir tik acīmredzami, ka briesmu neitralizācijas nolūkos šajā apvidū karadarbība tiek regulāri pārtraukta. Ļoti smagi, tomēr veiksmīgi par šo un citiem tādiem pašiem punktiem uz kontaktlīnijas notiek pārrunas par savdabīgu humanitāro un tehnoloģisko pamieru – ļaujot remontstrādniekiem un speciālistiem darboties.

Rozā ezers

Stepe starp Ukrainas kontrolēto Torecku un nekontrolēto Horļivku. Pa kreisi – terikons ar Ukrainas karogu, pa labi – DTR. Starp tiem, tuvāk Ukrainas pozīcijām, plešas rozā ķimikāliju tilpne.

Sārņu dīķa rozā “ūdens” starp Torecku un Horļivku. Foto: “Delfi”

Strādnieki stiprina dambi, viņus sargā ukraiņu virsnieku patruļa no Apvienotā pamiera ievērošanas kontroles centra. Ukraiņu virsnieki ir apšaudes zonā, EDSO novērotāji – drošā attālumā, tomēr tiešas redzamības zonā, bet rūpnīcas strādnieki blietē uzbērumu. Gluži tāpat kā visi civilie speciālisti šajā karā – bez bruņuvestēm un ķiverēm.

“Mēs vērojam, apšaudes gadījumā nekavējoties signalizējam EDSO patruļas novērotājiem, viņi sazinās ar otru pusi!” kāds no karavīriem pēc dokumentu pārbaudes mums izskaidro redzēto.

“Otra puse” – tā ir DTR

2014. gadā darbu uzsāka Apvienotais centrs, kas kontrolē un koordinē apšaudes pārtraukšanas jautājumus un demarkācijas līnijas stabilizēšanu. Tajā iekļāva EDSO novērotājus, ukraiņu un krievu karavīrus, kas sākotnēji kopā risināja neatliekamos jautājumus, piemēram, par līdzās ķīmiskās rūpniecības izgāztuvei esošā aizsargdambja stiprināšanu. Tomēr 2017. gada decembrī visi Krievijas virsnieki pameta Ukrainu.

Ukrainas nekontrolētajās teritorijās Krievijas pārstāvju vietas centrā ieņēma pašpasludināto republiku pārstāvji. Viņi sevi pasludināja par centra dalībniekiem no DTR un LTR. Faktiski notikušais spilgti raksturo krievu centienus piespiest Kijevu sākt tiešo komunikāciju ar “Doņeckas tautas republiku”.

Kopš tā laika ukraiņi centrā darbojas patstāvīgi, nevis sadarbībā. Elektroapgādes un dambju nostiprināšanas izdevumi tiek segti caur EDSO misiju Ukrainā.

“Pērn bija bīstami strādāt, galveno darbu esam padarījuši, šogad visu tikai papildus nostiprinām!” mums stāsta vietējais speciālists, kas nevēlas atklāt savu vārdu, – te viss ir strikti, vienalga, armijā vai rūpnīcā.

“Pagājušajā gadā ļoti šaudījās, šogad pagaidām ir mierīgi, arī ar rezervuāru būs mierīgi,” mums apgalvo Pamiera uzraudzības kontroles centra ukraiņu pārstāvis. Arī viņš nesaka savu vārdu un vairās no kameras.

Sārņi

Toreckas Fenola rūpnīca tika izveidota vairāk nekā pirms gadsimta, vēl Pirmā pasaules kara laikā. Tagad tas ir privātuzņēmums “Inkor i Ko”, kas pieder Rinatam Ahmetovam. Modernizēts uzņēmums, ražošanas blakusprodukti vairs netiek nekontrolēti gāzti stepes izgāztuvēs. Taču vecie atkritumi, milzīgs indīgo vielu apjoms, krājušies daudzus gadu desmitus un nekur nav izgaisuši. Un tagad, kara laikā, tie ir acīmredzams drauds.

Pašlaik grūti novērtēt problēmas mērogus. Neviens nekad nav lēsis, kādas būtu sekas iespējamai koksoķīmiskās un fenola ražošanas atkritumu tūkstošiem tonnu noplūdei vietējās upēs. Te, līdzās Horļivkai un Toreckai, šķidrā veidā sakrāti ārkārtīgi toksiski fenola savienojumi – tie ir koksoķīmisko izejvielu pārstrādes blakusprodukti jeb “astes”. Tādēļ šos sārņu dīķus mēdz dēvēt par “astu” glabātuvēm.

Fenols un formaldehīds nogalina visu, ieskaitot mikroorganismus. Šīs vielas saēd cilvēku un dzīvnieku ādu un gļotādu, izraisot ķīmiskus apdegumus, iznīcina aknas, nieres un centrālo nervu sistēmu.

Savas “astu” glabātuves “Inkor i Ko” speciālisti cenšas apsekot reizi nedēļā – ik reizi tas ir divu nedēļu sagatavošanās cikls, saskaņojot “klusuma brīžus” un divu EDSO novērotāju patruļu novietošanu abās kontaktlīnijas pusēs.

EDSO eksperte Irina Nikolajeva ar “Inkor i Ko” speciālistiem rezervuāra malā. Foto: Konstantīns Čerņikovs, EDSO koordinatoru birojs, speciāli “Delfi”.

Pārrunas par nepieciešamajiem remontdarbiem un savdabīgu tehnoloģisko pamieru starp karojošajām pusēm norit smagi, tomēr rezultatīvi. Iespējamā indīgo vielu noplūde ir pārāk lielas briesmas visiem.

Te, uz frontes līnijas pie Horļivkas, šis nav vienīgais ķīmiskais ezers, simt metrus pa labi ir vēl viena “Inkor i Ko” “astu” glabātuve ar vairāk nekā 270 tūkstošiem tonnu skābes izcelsmes izgarojošu atkritumu, bet uz leju no šiem diviem objektiem ar gandrīz miljonu tonnu 1. pakāpes bīstamības ķīmisko atkritumu atrodas liela šķidrā “upe”, kas faktiski ir Dzeržinska Centrālās ogļu pārstrādes rūpnīcas (COPR) ražošanas blakusproduktu krātuve. Ķīmiskajā upē ir astoņi miljoni tonnu 4. jeb zemākās kategorijas bīstamības sārņu, taču kopā ar diviem “Inkor i Ko” sārņu dīķiem tie veido milzu “bumbu” – sagrūstot jebkura rezervuāra dambim, ķimikālijas tūlīt nonāks COPR sārņu upē un dažu diennakšu laikā aizplūdīs līdz tuvākajam dzeramā ūdens rezervuāram.

Šādas “ekoloģiskās mīnas” nonākšana upē, kas plūst caur daudzām Ukrainas pilsētām uz Krieviju un Azovas jūru, būtu katastrofa visiem konfliktā iesaistītajiem.

Domino efekts

“Dambis jāstiprina, bet nav, ar ko,” “Spektram” stāsta EDSO Koordinatoru biroja ekoloģiskā monitoringa grupas vadītāja, tehnisko zinātņu kandidāte un ekoauditore Irina Nikolajeva. ““Inkor i Ko” darbinieki to stiprina ar smilšmālu, kas nav dambim piemērots materiāls (tas viegli izskalojas pat no lietus – red.), savukārt pie māla karjera viņiem nav pieejas, viss palicis Ukrainas nekontrolētajā teritorijā.” Irina Nikolajeva vada speciālistu grupu, kas kopš jūnija pēta situāciju saistībā ar kaitīgajiem atkritumiem Donbasā. Zinātnieku darbu finansē EDSO koordinatora birojs Kijevā.

“Mūsu grupas darbam ir ļoti precīzs nosaukums – “Pētījums par sārņu dīķu aktuālo stāvokli un to avārijas ietekmi uz ūdens objektiem karadarbības apstākļos”,” stāsta Irina Nikolajeva. “Mūsu fokuss ir avārijas situāciju novēršanas politika. Zinām, ka rezervuāros ir smagās ķimikālijas, šīs hidrotehniskās būves ir sliktā tehniskajā stāvoklī (faktiski – avārijas). Modelējam “avārijas situācijas” un sniegsim rekomendācijas, kādi pasākumi kādiem dienestiem, valstij un uzņēmumiem jāveic, lai novērstu avāriju. Tāpat meklējam tehnoloģijas un finansējuma avotus šo atkritumu pārstrādei/neitralizācijai un brīdinājuma sistēmas iegādei.”

EDSO eksperte Irina Nikolajeva. Foto: EDSO koordinatoru birojs, Konstantīns Čerņikovs, speciāli “Delfi”.

“Viens no aspektiem, ko te pētām, ir domino efekts,” skaidro Nikolajeva. “Pētījumā uzsverot vārdus “karadarbības apstākļos”, gribam pateikt, ka jebkurš lādiņš var izprovocēt seismiku. Ņemot vērā caurumus zem sārņu dīķiem (domātas tukšās veco raktuvju šahtas – red.), kādu dienu rezervuārs var iegrūt. Tas ir nevis šausmu filmas sižets, bet realitāte. Mēs zinām, ka rezervuāros ir smagā ķīmija, ka tie ir sliktā tehniskajā stāvoklī, faktiski – avārijas. Un mēs modelējam “avārijas scenāriju”. Skaidrosim uzņēmumu vadībai un valsts dienestiem, ko darīt, lai novērstu avāriju, un kā rīkoties, ja tā tomēr notikusi.”

Kā norāda eksperte, Donbasā no 199 ražošanas atkritumu rezervuāriem Ukrainas kontrolētajā teritorijā atrodas 74, pārējie ir neatzīto republiku teritorijā. Zinātnieki tās ranžējuši pēc ķīmisko vielu bīstamības kategorijas, daudzuma rezervuāros un attāluma līdz karadarbības teritorijai. Par bīstamākajiem atzīti 10 rezervuāri – pieci Luhanskas, pieci Doņeckas apgabalā.

Starp tiem ir arī divi toksiskie rūpnīcas “Inkor i Ko” ezeri, Dzeržinska COPR rezervuārs un divi Avdejevkas Koksa un ķīmijas rūpnīcas – Eiropā lielākā šāda veida uzņēmuma – sārņu dīķi.

Avdijivka – pilsēta, kuru kontrolē Ukraina, bet arī tās nomalē un apkaimē periodiski notiek kaujas. 

Bīstamo atkritumu glabātuve atrodas netālu no Ukrainas Bruņoto spēku pozīcijām. Līdzās rūpnīcai – rezervuārs, kurš nav tukšots kopš 2001. gada. Oficiālie dati liecina, ka te ir 443 tūkstoši tonnu fenola, sēra savienojumu, naftalīna un citu ārkārtīgi toksisku vielu – “astes” no flotācijas bagātināšanas fabrikā. Toksiskajos ezeros uzkrāts amonija sulfāts, sērskābe, naftalīns, formaldehīdi, fenola ražošanas atkritumi karbonāta dūņu veidolā – fenols saistītā veidā, sārmi u. c. Avdijivka apšaudīta vairākkārt, koksa un ķīmijas rūpnīcas teritorijā trāpījuši ap 300 lādiņu un raķetes “Grad”, 12 strādnieki gājuši bojā – galvenokārt ceļā uz un no darba.

Avdijivkas Koksa un ķīmiskās rūpnīcas sārņu dīķis. Foto: Konstantīns Čerņikovs, EDSO koordinatora projektu birojs, speciāli “Delfi”.

“Vai saprotat problēmu? Ir divi ļoti sarežģītu un bīstamu ķīmisko vielu rezervuāri, zem tiem faktiski plūst “upe” no COPR, kas vienkārši izgāž savus blakusproduktus reljefā, viņiem nav rezervuāra, nav norobežojošu būvju, nemaz nerunājot par izolāciju. Esmu bijusi daudzviet, bet tā, kā ir Ukrainā, nekur neesmu redzējusi!” ekoauditore neslēpj šausmas par Toreckas apkaimē ieraudzīto.

Toreckas pilsētas centrālā bagātināšanas fabrika nav rūpējusies par savu “astu” glabātuvi visus piecus gadus, kamēr notiek karš. Tagad ar ekologu starpniecību iepazinušies ar kolēģiem – fenola rūpnīcas darbiniekiem. Iespējams, varēs izmantot kādu no viņu “pamieriem” vai “pasūtīt” savu.

Nikolajeva stāsta, ka tagad ekologi steigšus meklē starptautiskus uzņēmumus, kas varētu uzņemties utilizēt Donbasa ķīmiskos atkritumus starp Torecku un Horļivku. Tāpat nepieciešams atrast finansējumu un aprīkot dambjus ar automātiskajām sistēmām, kas, kā atklāts agrāk, ir bojātas. Tās reaģē uz seismisko aktivitāti un jebkuras kustības gadījumā sūta signālu uzņēmumam un glābējiem.

Siverskijdoņeca: visiem, kas ir zemāk, jāskatās uz augšu 

Ilgus gadus Krievija un Ukraina bez problēmām kopīgi kontrolēja un sargāja pārrobežu ūdens objektus. Sadarbības vienošanās bija parakstīta 1992. gada rudenī un formāli joprojām ir spēkā. Kopš deviņdesmito gadu vidus eksistē līgumi par ekoloģisko un hidrometeoroloģisko monitoringu, bet no 2006. gada funkcionē datu apmaiņas sistēma par pārrobežu ūdeņu stāvokli Siverkodijņecas upes baseinā un Azovas jūrā.

Abu valstu sadarbību reģionā varētu saukt par paraugu. No Krievijas šīs programmas allaž pārraudzījusi Federālā ūdens resursu aģentūra. “Spektrs” ne reizi vien pie viņiem vērsies ar diviem vienkāršiem jautājumiem – vai Donas baseina ūdens resursu pārvaldē tiek fiksēts ar kara darbību Donbasā saistītais piesārņojums un vai ir izstrādāts rīcības plāns ārkārtas situācijas gadījumā?

Nevarētu teikt, ka ar mums vispār nesazinājās – tika apsolītas Siverskodoņecas eksperta no Krievijas atbildes. Tomēr galu galā uz savu pieprasījumu neesam saņēmuši atbildi pēc būtības.

Tikmēr no Siverskijdoņecas baseina ūdens resursu pārvaldes (BŪRP) Ukrainas puses saņēmām visu prasīto informāciju. Ukrainas BŪRP vadītāja vietniece Natālija Belocerkovska un Eduards Osinskis ar EDSO koordinatora biroja Kijevā finansējumu veica pētījumu, kura rezultāti ir “Spektra” rīcībā.

Ārkārtas situācijas gadījumā, ja tiek pārrauts Avdijivkas koksa un ķīmiskās rūpnīcas sārņu dīķa dambis, ķīmiskie atkritumi divu nedēļu laikā nonāks līdz Siverskijdoņecas upei un Poposjanskas rajona ūdens kanālam, kas apgādā ar dzeramo ūdeni vairāk nekā miljonu cilvēku nekontrolētajā Luhanskas teritorijā un apgabalā. 14–15 diennaktis ir speciālistu nosauktais “kopējais aizplūšanas laiks”.

Ja tiks pārrauts fenola rūpnīcas “Inkor i Ko” sārņu dīķa dambis, kopējais aizplūšanas laiks līdz Poposjanskas rezervuāram būs daudz īsāks – no trīs līdz deviņām dienām. Cik dienās piesārņojums nonāks līdz Krievijas pilsētai Kamenskai-Šahtinskai, kura arī ņem ūdeni no Severskijdoņecas, Slavjanskā neviens nav rēķinājis.

“Princips un prakse ir pavisam vienkārša: visiem, kas straumē atrodas zemāk, jāraugās augšup – kas no turienes plūst, kāds sastāvs?” skaidro Belocerkovska. “Zemāk ir Rostovas apgabals. Ar Krievijas pusi kategoriski nesazināmies. Mums bija vienošanās ar Krievijas Federāciju, bet pēc 2014. gada nav nekādas mijiedarbības.”

“Mums ir karastāvoklis un nav nekādu attiecību (ar Krieviju – red.),” turpina BŪRP vadītājs Sergejs Trofančuks. “Ir kaut kādas attiecības Minskas formātā, taču mēs, baseina administrācija, tajās neesam iekļauti, tur piedalās uzņēmums “Donbasa ūdens” kopā ar Popasjanskas ūdens kanāla pārstāvjiem – jautājumos par ūdens apgādi nekontrolētajās teritorijās, tādi saimnieciski jautājumi. Mūs uz sarunām neaicina.”

Severskijdoņecas BŪRP vadītāji Sergejs Trofimčuks un Nataļja Belocerkovska (attēlā centrā). Foto: “Delfi”.

Pagaidām BŪRP speciālisti neceļ paniku, viņus interesējošajā Siverkijdoņecas posmā karadarbības izraisītā piesārņojuma pieaugums fiksēts vien par 5%. Tomēr ukraiņu BŪRP Siverskijdoņecas ūdeni analīzēm iegūst Lisičanskas rajonā. Atliek vien uzmest skatu kartei, lai saprastu: tas atrodas, vēl pirms Siverskodijņeca ieplūst karadarbības, appludināto raktuvju un no šahtas “Zolotoje” plūstošās neattīrītās “oranžās upes” zonā. Ukraiņu BŪRP tas vairs nerūp, jo tālāk ūdens ieplūst Krievijā. Te lieti noderētu dati par ūdens piesārņojumu Krievijas teritorijā, taču ne uz vienu informācijas pieprasījumu no Krievijas iestādēm neesam saņēmuši saturīgu atbildi.

Tāpat nenotiek arī nekāda datu apmaiņa starp divām valstīm ekspertu līmenī. Irina Nikolajeva nule atgriezusies no Budapeštas, kur īpašā seminārā par divām starptautiskajām konvencijām – ūdens un pārrobežu – atskaitījās par ekologu zinātniskajiem pētījumiem Donbasā. Viņa norāda, ka upju baseinu komisiju pārstāvji no visas Eiropas ļoti interesējušies, vai Ukraina un Krievija apmainās datiem. Piedāvāja beidzot sapulcēt baseinu pārvaldes krievu un ukraiņu puses neitrālā teritorijā.

“Kā pilsonei un ekspertei man nav iebildumu,” teic Nikolajeva. “Bet, kad runāju ar baseinu pārvaldēm Ukrainā, visi kā viens sacīja: “Neviens ar Krieviju nestrādās, nebūs nekādu tikšanos!” Taču, ja Donbasā tiks iznīcināti rezervuāri, bez dzeramā ūdens paliks gan Ukrainas, gan Krievijas pilsētās.”


Pie projekta strādāja: tekstu autors Dmitrijs Durņevs, no krievu valodas tulkoja Egita Pandare, redaktori Antons Lisenkovs un Ansis Īvāns. “Spektr Press”, “Delfi”.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.