Dolāru paka, kredītu bums un digitālais eiro: kā 30 gadu laikā mainījusies nauda

Olga Kņazeva

Pēdējo 30 gadu laikā latvieši ir uzzinājuši daudz jauna par naudu – ne bez sāpēm un asarām. Mežonīgais kapitālisms, skaidrās naudas pakas un biznesa plāni uz rūtiņu lapām. Banku provocētais kredītu bums, kura skāvienos ar prieku metās visa valsts. Dižķibele, kuras sekas izjūtam joprojām. Ātrie kredīti un jauni finanšu instrumenti. Varbūt pat pārāk paredzamā digitālā nākotne. "Delfi" stāsta, kā nauda, ​​tās pieejamība un jaunās finansiālās iespējas ir mainījušas vairāku Latvijas paaudžu dzīvesveidu.

"Pārdevām māju Jūrmalā, un mums bija jāiemaksā drošības nauda," atceras viens no nekustamā īpašuma tirgus pionieriem Aigars Zariņš (ilgu laiku vadīja uzņēmumu "Balsts", tagad ir "1Partner Latvia" valdes loceklis). "Klients sestdienas rītā mums atnesa 70 000 dolāru, nolika uz galda un aizgāja. Mēs skatījāmies uz šo naudu un nezinājām, ko ar to iesākt. Kur to uzglabāt līdz pirmdienai? Kā pārbaudīt, vai banknotes nav viltotas? Ierīču naudas pārbaudei nebija pat bankām. Liela daļa banku tolaik bija drīzāk tādi kā kantorīši, jo banku varēja atvērt ikviens."

Aigars Zariņš 2008. gadā. Foto: LETA

Deviņdesmito gadu sākumā, kad Zariņš uzsāka darbību, dzīvokli Rīgā varēja nopirkt par diviem līdz četriem tūkstošiem eiro. Protama lieta, ka darījums notika skaidrā naudā – par kredītiem un hipotēkām bija dzirdēts tikai no amerikāņu filmām. Turklāt tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas dzīvokli brīvajā tirgū nemaz nevarēja nopirkt. "Likumīgs pamats pārdošanai bija tikai kooperatīvajiem dzīvokļiem, vasarnīcām un privātmājām," atceras Zariņš. "Lai noslēgtu darījumu, jums bija jādodas uz pašvaldību, kas atradās Alunāna ielā, un pārdevēja vārdā jāiesniedz pieteikums, ka vēlas īpašumu pārdot. Pieteikumu izskatīja komisija, kuras locekļi paši īsti nezināja, ko izlaist cauri, bet ko ne. Nebija nekādu kritēriju. Darījumi ar dzīvokļiem tika veikti tikai maiņas ceļā. Lai "sastiķētu" apmaiņu, bija jāliek lietā trakas shēmas. Nez no kurienes jāizrok no padomju laikiem "mantojumā" palikušās izziņas, kas apliecina, ka dzīvoklī dzīvo kaut kādi cilvēki. Lai nopirktu noskatīto dzīvokli, cilvēkam reizēm nācās iziet cauri sešu līdz astoņu dzīvokļu ķēdei. Mūsu darbs līdzinājās īstam kvestam..."


1993. gadā stājās spēkā atjaunotais 1937. gada Zemesgrāmatu likums, un haoss nekustamo īpašumu tirgū mazinājās. Tomēr skaidrā nauda nekur nepazuda: pircēji un pārdevēji apmainījās ar naudas paciņām, turklāt lielākoties darījumos tika izmantoti dolāri. Zariņš atceras, ka deviņdesmito gadu sākumā vienistabas dzīvokli varēja nopirkt par 1500 ASV dolāriem, divistabu dzīvokli par 3000 dolāriem, bet trīsistabu dzīvokli par aptuveni 4000 dolāriem. Mākleris par saviem pakalpojumiem ņēma 400–600 dolārus par darījumu. Neviens nejautāja, kur cilvēks ir dabūjis naudu. "Mēs vienkārši priecājāmies, ka ir klienti, kuriem ir nauda, ​​un viņi vēlas to mums dot," saka Zariņš.

Puse no šajā sarakstā uzskaitītajām valūtām šodien vairs nepastāv.

Tomēr jau tad bija skaidrs, ka nekustamā īpašuma tirgus nevar attīstīties bez kreditēšanas. "Es atceros savu pirmo klientu, kurš iegādājās nekustamo īpašumu, izmantojot kredītu. Tas bija uzņēmējs, kurš padomju laikos bija strādājis par viesmīli, bet pēc tam nodarbojies ar kaut kādu valūtas biznesu. Ap 2001. gadu viņš sāka pirkt mājas, atjaunot tās un pārdot. Vienkāršo cilvēku neticība kredītiem bija vienkārši milzīga. Mums bija viens pircējs, kurš ar bankas kredīta palīdzību vēlējās nopirkt dzīvokli. Pārdevējs atteicās pārdot mājokli, jo neticēja, ka banka viņam pārskaitīs naudu. Man nācās krietni pasvīst, lai viņu pārliecinātu. Pat tā laika reklāmās tika norādīts: "Tiek pārdots dzīvoklis. Kredītu nepiedāvāt." Šodien tas šķiet vienkārši neticami!" atceras Zariņš.

Līdz 2003. gadam pārliecinošam vairākumam Latvijas iedzīvotāju kredīti bija sveša lieta. Lielie darījumi tika veikti "uz sava rēķina", maksājot skaidrā naudā. Hipotēkas bija teju unikāla parādība. Bankas sniedza aizdevumus, taču to skaits bija niecīgs un gada likmes – drakoniskas. Piemēram, deviņdesmito gadu vidū banku kredītu gada likmes sasniedza pat 100% gadā. Latvijas Bankas prezidents Einars Repše bija ļoti noraizējies par to: viņš uzskatīja, ka likmēm jābūt vismaz divreiz zemākām. Tolaik neviens nevarēja iedomāties, ka jau pavisam drīz par realitāti kļūs aizdevumi ar gada likmi 3–5% apmērā.

Pirmie aizdevumi un kosmiski procenti

Lai deviņdesmito gadu vidū saņemtu aizdevumu, bija vai nu jābūt draugos ar bankas vadību, vai arī jāpiedāvā uzticams nodrošinājums. Savā grāmatā "Cilvēki un nauda" "Parex bankas" līdzīpašnieks Valērijs Kargins procesus raksturo šādi: "Deviņdesmito gadu sākumā mēs kreditējām uzņēmumus tikai tad, ja valsts vai pašvaldības iestādes sniedza garantijas. Bieži vien uzņēmumi aizdevumus neatmaksāja, un viņu vietā nācās atbildēt galvotājiem. Skaidrs, ka daudzos gadījumos garantijas netika izsniegtas par skaistām acīm, taču mums bija svarīga pārliecība, ka nezaudēsim savu naudu." Kargins stāsta, kā banka izsniedza 800 tūkstošu dolāru aizdevumu (toreiz neiedomājamu summu) pret Rīgas domes galvojumu. Rezultātā Rīgas domei bija jāatmaksā bankai šis kredīts. Pēc tādas pašas shēmas deviņdesmito gadu sākumā banka ieguva savā īpašumā Centrāltirgu, kas bija kļuvis par nodrošinājumu kompānijai "Turība" izsniegtam aizdevumam. Vēlāk pilsētai tirgus bija jāizpērk, lai iegūtu to savā īpašumā.

Ģirts Rungainis . Foto: LETA

Tomēr investīciju baņķieris Ģirts Rungainis uzskata, ka Kargins savā grāmatā mānās un viss bijis pavisam citādi. Pats Rungainis 1992. gadā bija viens no "Vācijas–Latvijas bankas" dibinātājiem un pēc tam līdz deviņdesmito gadu beigām ieņēma amatus citās Latvijas bankās. "Ja deviņdesmitajos gados netika izsniegti kredīti, tad no kurienes varēja rasties starta kapitāls?" viņš jautā. "Tas pats "Parex" deva naudu uzņēmējiem un tieši caur kredītiem izpirka pusi Jūrmalas. Kā? Nu... Izdomājot dažādus radošus risinājumus (smejas). Tajā laikā aizdevumi bija "mežonīgi". Daži baņķieri bija ieinteresēti uzņēmumu privatizācijā, izmantojot aizdevumus: viņi aizdeva naudu ar ļoti augstām procentu likmēm. Tā sacīt, apmaiņā pret izsniegto kredītu iegūstot uzņēmumu akcijas. Tas bija Aleksandra Laventa ("Bankas Baltija" vadītājs – red.) jājamzirdziņš. Ja viņam viss būtu izdevies, viņš būtu varējis nopirkt pusi Latvijas."

Pēc Rungaiņa teiktā, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pirmās privātās klīnikas un medicīnas centri pirkuši dārgas iekārtas, piemēram, tomogrāfus par simtiem tūkstošu eiro. Šim mērķim tika izmantoti kredīti. "Ražošanas uzņēmumiem bija vajadzīga nauda, ​​lai pārdotu savus produktus Rietumu tirgū. Austrumos valdīja absolūts sabrukums, mūsu valūta kļuva arvien spēcīgāka, tāpēc daudzi mērķēja uz turieni, tajā pašā laikā domājot par Rietumiem. Es teikšu tā: bankas bija dažādas, un arī uzņēmumi bija ļoti dažādi. Un bija jādomā līdzi, no kā ņemt aizdevumu. Vai nezaudēsi savu biznesu, saistoties ar nepareizo baņķieri," viņš saka.

Bijušais "SEB bankas" prezidents Ainārs Ozols deviņdesmitajos vadīja "Unibanku". Viņš atminas, ka kredīti tik tiešām izsniegti niecīgā skaitā. "Kredītus izsniegt bija grūti. Inflācija bija pārāk augsta, aizdevumu likmes sasniedza 50%–70% gadā. Iedomājieties, kāda ir uzņēmuma vadītāja atbildība – izstrādāt tādu biznesa plānu, lai varētu atmaksāt aizdevumu ar šādiem procentiem! Daudzi pat uz papīra nevarēja salikt kopā skaitļus, tādēļ arī nenāca pēc kredīta. Es atceros, ka deviņdesmitajos gados faktiski nebija ilgtermiņa aizdevumu investīciju finansēšanai. Bet parādījās aizdevumi lauksaimniecībā, kurus finansēja starptautiskas finanšu institūcijas. Lauksaimniekiem tika izsniegti aizdevumi ar apmēram 15% procentu likmi. Tolaik likās – teju par velti," viņš saka.

"Dodiet man miljonu, es visu atdošu!" 

Maksājumu kultūra ir vēl viena problēma, kas kavēja kredītu attīstību. Saskaņā ar agrīnajiem Latvijas Bankas ziņojumiem "slikto" kredītu īpatsvars sasniedza 20–30%. "Es atceros, kā pie mums ieradās uzņēmējs, kurš uz papīra lapas, kas izplēsta no rūtiņu burtnīcas, uzrakstīja: "Man vajag divus miljonus biznesa attīstībai." Mēs viņu paaicinājām un prasījām: kur ir tavs biznesa plāns? Kur ir skaitļi un rādītāji?" atceras Inesis Feiferis, kurš deviņdesmitajos gados vadīja Latvijas Hipotēku un zemes banku. "Viņš apvainojās. Saka: jūs ko – man neticat? Kas jūs par banku!"

Inesis Feiferis 2009. gadā. Foto: LETA

Tieši Hipotēku un zemes banka tālajā 1994. gadā izlaida pirmās ķīlu zīmes. Tām vajadzēja kļūt par nozīmīgu vērstpapīru un veicināt kreditēšanas attīstību, bet šī sistēma tā arī netika iedzīvināta. "Man šķiet, ka valdība neatbalstīja šo instrumentu," teic Feiferis. "Bet parādījās Pasaules Bankas aizdevumi ar atvieglotiem nosacījumiem, kas tika izsniegti zemniekiem ar hipotēku bankas starpniecību. Sākumā valdība ne pārāk atbalstīja visas šīs atvieglotās kredītlīnijas, tomēr vēlāk izrādījās, ka viss ir vienkārši: toreiz reti kurš valdībā zināja angļu valodu. Ierēdņi vienkārši nevēlējās iedziļināties visos šajos ārvalstu dokumentos un līgumos."

Turklāt tieši deviņdesmito gadu vidū Latvijas bankas aizrāvās ar rotaļām Krievijas vērtspapīru tirgū. Tas bija tik izdevīgi, ka bankas aizmirsa par citu riskiem un citu finanšu instrumentu attīstību. Shēma bija vienkārša: bankas piesaistīja noguldītāju naudu, solot 50–90% gadā, un investēja klientu līdzekļus Krievijas vērtspapīru tirgū. Ieņēmumi no operācijām ar valsts vērtspapīriem tur dažkārt varēja pārsniegt pat 100%. Starpību banka atstāja sev. Tas turpinājās līdz 1998. gadam, kad notika Krievijas krīze, kas kļuva par iemeslu daudzu komercbanku kraham. 1999. gadā krīzi pārdzīvojušās Latvijas bankas atkal sāka domāt par kreditēšanu. Tā laika avīzēs par hipotēkām un aizdevumiem iedzīvotājiem tika rakstīts kā par lielu brīnumu.

Hipotekārie kredīti ienāk Latvijā

1993. gadā vienā no biznesa laikrakstiem "Lainbankas" kreditēšanas nodaļas vadītājs Valts Vīgants apcerēja, vai Latvijas iedzīvotāji kādreiz varēs paņemt kredītu uz 30 gadiem dzīves apstākļu uzlabošanai. Viņa uzskaitītās problēmas šodien šķiet neiedomājamas. Piemēram, jaunizveidotā Zemesgrāmata faktiski nedarbojās – reģistrēt īpašumtiesības un ķīlu tajā nevarēja. Un, ja reiz tā, tad domāt par hipotekāro kredītu bija pāragri.

1994. gadā noskaņojums kļuva nedaudz optimistiskāks. Zemesgrāmata sāka pildīt savas funkcijas, tomēr parādījās citas problēmas. Piemēram, patēriņa kredītu likme Latvijas bankās bija vidēji 60–70% gadā, bet kredītiestādes varēja apmierināt ne vairāk kā 5% aizdevuma pieprasījumu. Galvenā problēma bija tā, ka bankām vienkārši nebija informācijas par klientiem, par viņu saistībām un parādiem. Nebija ne kredītinformācijas biroju, ne citu reģistru, kur būtu pieejama kaut minimāla informācija par klientiem. Klienti vienā mierā varēja apstaigāt vairākas bankas, paņemot aizdevumu katrā no tām, jo arī starp bankām nenotika nekāda informācijas apmaiņa.

Vienā no to gadu biznesa izdevumiem ir publicēti salīdzinoši dati par kredītiem dažādās Latvijas bankās. "Vācijas–Latvijas banka" izsniedza aizdevumus tikai privātpersonu biznesa projektiem. Lai iegūtu aizdevumu, kopā ar pieteikumu bija jāiesniedz biznesa plāns, aizdevuma nodrošinājums un dokumenti, kas apliecina, ka klients jau iepriekš ir veiksmīgi darbojies pie līdzīgiem projektiem. Turklāt nodrošinājumam derēja ne kurš katrs īpašums, bet tikai tāds, kas atrodas Rīgā vai Rīgas rajonā. Kredīta gada likme bija aptuveni 75% gadā. "Parex banka", 1994. gads: privātpersonas var saņemt aizdevumu, bet tikai uz 2–3 mēnešiem un ar vidējo procentu likmi 7,5% mēnesī. Obligāts ir nodrošinājums – nekustamais īpašums vai automašīna. Arī citās bankās nosacījumi bija līdzīgi.

Deviņdesmito gadu vidū nebija iespējams iegūt hipotekāro kredītu, jo reti kurš īpašums bija ierakstīts Zemesgrāmatā, un tas bremzēja tirgu. Vēl viena problēma: bankas sūdzējās, ka ir ļoti grūti novērtēt nekustamā īpašuma tirgus vērtību. Konstatējot faktu, ka klients nevar atmaksāt aizdevumu un ieķīlātais īpašums ir jāpārdod, reāli bija iespējams iegūt tikai 30–40% no vērtējuma, pārējais bija bankas zaudējumi.

Līdz deviņdesmito gadu beigām nebija teju nekādu izmaiņu. 1998. gadā trīs Latvijas bankas – Latvijas Hipotēku un zemes banka, "Unibanka" un "Rīgas komercbanka" – piedalījās Pasaules Bankas finansētā pētījumā par hipotēku tirgus attīstību Latvijā. 300 tūkstošus latu vērtā projekta mērķis bija noskaidrot faktisko pieprasījumu pēc hipotekārajiem aizdevumiem mājokļa iegādei. Autori secina: lai pieteiktos hipotekārajam kredītam, vidusmēra Latvijas ģimenes ienākumiem jābūt robežās no 300 līdz 700 latiem (420–980 eiro) mēnesī. Šādas ģimenes projekta ietvaros var saņemt 4000 latu (5600 eiro) aizdevumu uz septiņiem gadiem ar 10% gada likmi.

Neskatoties uz to, kopš deviņdesmito gadu beigām hipotekāro kredītu tirgus palēnām sāka iešūpoties. Galvenais šķērslis joprojām bija tas, ka vietējās bankas nebija gatavas izsniegt ilgtermiņa aizdevumus. Un no kurienes gan tiem rasties, ja vidējais noguldījuma termiņš nepārsniedz vienu gadu? Šī iemesla dēļ pat 2000. gadu sākumā hipotekārais kredīts joprojām bija pieejams tikai izredzētajiem.

2002. gadā "Hansabankas" (topošās "Swedbank") eksperti pauda viedokli, ka hipotēku var saņemt tikai 5–9% Latvijas mājsaimniecību, kurās ienākumu līmenis pārsniedz 200 latus uz vienu ģimenes locekli. Tomēr nākamo piecu gadu laikā situācija radikāli mainījās. Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem, no 2000. līdz 2005. gadam izsniegto aizdevumu apjoms pieauga 20 reizes. Un tas tieši ietekmēja mājokļa izmaksas, kuru cenas sāka pieaugt par 30–50% gadā. Lielākie tirgus dalībnieki bija trīs bankas: "Hansabanka" (31,8%), "Unibanka" (tagad SEB, 15,3%) un "Nord/LB Latvija" (tagad "Luminor Bank", 11,6%). "2003. gadā sākot kreditēšanu, bankas nejautāja, no kurienes cilvēki gūst ienākumus, vai viņi ir maksātspējīgi. Pietika ar parastu izziņu no darbavietas. Ja sākumā problēma bija kreditēšanas neesamība, tad vēlāk par problēmu kļuva pati kreditēšana," stāsta Aigars Zariņš. Līdz krīzei bija vēl nedaudz vairāk par trim gadiem.

Kreditēšana kā problēma

Divtūkstošo gadu vidū Baltijas banku nozares pamatu veidoja bankas ar Skandināvijas kapitālu. Tieši tās ar sindicēto kredītu palīdzību izraisīja strauju kreditēšanas procentu likmju kritumu un kredītu bumu, kas turpinājās līdz 2007. gadam. Aizdevumu īpatsvars kopējā banku portfelī pārsniedza 50%, un dažās bankās tas sasniedza pat 90%.

2002. gadā igauņu analītiķi ļoti piesardzīgi sāka runāt par kredītu tirgus pārkaršanas iespēju. Latvijā par to aizdomājās vien retais. Eksperti no bankām ar Skandināvijas kapitālu noliedza hipotēku tirgu pārkaršanas iespēju, apgalvojot, ka kreditēšanas apmēri Baltijas valstu mājsaimniecībās ir 4–5 reizes mazāki nekā Rietumeiropā. "Tajā laikā recesija bija mums svešs jēdziens," saka Aigars Zariņš. "Mums šķita – ja reiz Eiropā ir 33 kvadrātmetri uz vienu cilvēku, bet mums ir tikai 17 metri, tad mēs bez problēmām un krīzēm izaugsim līdz Eiropas līmenim. Visas bankas operēja ar šiem skaitļiem, stāstīja, ka nekādas pārkaršanas nebūs un vēl 10–14 gadus viss būs kārtībā. Tagad es saprotu, ka viņi vienkārši paši nezināja, kas notiks. Tas ir kā kazino, kad vienu reizi pamēģini un pēc tam gribas vēl un vēl..."


Ainārs Ozols. Foto: F64

"Es nepiekrītu, ka krīzē ir vainojamas tikai bankas – ka tās izraisīja pārkaršanu," saka Ainārs Ozols. "Es domāju, ka vainīgi esam mēs visi. Nevienam nebija šādas pieredzes. Mēs visi gribējām ātri augt, ātri panākt rietumvalstis. Vēlējāmies sacensties, vienlaikus saglabājot labu tirgus pozīciju."

Ģirts Rungainis stāsta, ka sešu gadu laikā bankas izsniegušas 15 gadu kredītu normu. "Man šķiet, ka 2008. gada krīze bija neizbēgama. Kam bija jāpieņem lēmums, kā izstiept aizdevumu izmaksu uz 15 gadiem? Kā ierobežot kreditēšanu? Vērtspapīru tirgus bija nekāds. Vienīgais veids – riskēt un nopelnīt naudu strauji augošajā kreditēšanas tirgū. Zviedru bankas Latvijā ienāca jau agrāk un īstajā brīdī izmantoja situāciju. Krīze kļuva par problēmu uzreiz trim pusēm: klientiem bez pieredzes, valstij, kas ļāva plaukt biznesam gandrīz bez jebkādiem nodokļiem, un bankām, kuras neredzēja riskus un vēlējās ātri nopelnīt," uzskata Rungainis. Mēs joprojām izjūtam 2008. gada krīzes sekas. Komercbankas tikai 2020. gada rudenī sāka norakstīt to gadu bezcerīgos parādus (daži eksperti uzskata, ka tas tiek darīts ar septiņu līdz astoņu gadu kavēšanos).

2012. gadā mūsu dzīvē ienāca "ātrie kredīti", kas vienlaikus ar popularitāti iemantoja sliktu slavu un nesa miljonos mērāmu peļņu nebanku aizdevējiem. Tas ir augsta riska bizness: aizdevumi tiek izsniegti tiem, kuriem ir ļoti maz naudas vai vispār tās nav, un aizdevējs jau sākotnēji ņem vērā šo faktoru. Peļņu viņš gūst tieši no aizdevumu pagarināšanas, bet augstie procenti ir maksa par to, ka aizdevējs riskē neatgūt savu naudu. Pēdējo gadu laikā ātro kredītu nozare bieži ir tikusi pakļauta dažādiem ierobežojumiem, taču šis pakalpojums joprojām ir pieprasīts. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām dzīvo no algas līdz algai, tādēļ daudziem ir nepieciešama iespēja ātri aizņemties nelielu naudas summu.

"Tā taču ir krāpšanās!" Rungainis ir pārliecināts. "Ātro kredītu vietā bankām būtu cilvēkiem jāizsniedz kredītkartes ar overdraftu un zemām procentu likmēm. Ja tiešām gadās, ka pietrūkst līdz algai, vari aizņemties un pēc tam uzreiz atmaksāt. Kas ir ātrie kredīti? Cilvēki ņem naudu, lai nopirktu lietas, kas viņiem nav vajadzīgas. Viņi tās nevar atļauties, bet pērk!"

Pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem, 2019. gada beigās Latvijā darbojās 62 uzņēmumi, kas iedzīvotājiem sniedza nebanku aizdevumus. Pērn šie uzņēmumi iedzīvotājiem izsniedza aizdevumus 597,27 miljonu eiro apmērā. Visu nebanku kreditēšanas uzņēmumu kopējais kredītportfelis pagājušā gada beigās bija 764 miljoni eiro. Šādu aizdevumu vidējā procentu likme septiņu gadu laikā ir samazinājusies līdz 70% gadā. 2013. gadā tā bija 370%.

Pasaule bez skaidras naudas?

Ļoti iespējams, ka nākamā naudas transformācija būs saistīta ar norēķinu pilnīgu pāreju uz digitālo vidi. Pēdējā desmitgadē nauda pārdzimst arvien jaunās digitālās formās. Oktobra sākumā Eiropas Centrālā banka paziņoja, ka apsver iespēju emitēt savu kriptovalūtu –"digitālo eiro". Kāpēc? Lai nodrošinātu pilsoņu uzticību eiro kā valūtai, Eiropas Centrālajai bankai jābūt gatavai darboties digitālajā laikmetā. Digitālais eiro palīdzētu labāk apmierināt pieprasījumu pēc elektroniskiem maksāšanas līdzekļiem un radītu konkurenci privātajām kriptovalūtām. Turklāt digitālais eiro būtu tikai tradicionālās skaidrās naudas papildinājums, bet ne aizstājējs. Tajā pašā laikā digitālais eiro ļautu iedzīvotājiem ietaupījumus nepastarpināti glabāt ECB. Pašlaik šāda iespēja ir tikai kredītorganizācijām, piemēram, bankām, valdību un citām centrālajām bankām. Paredzams, ka lēmums par digitālā eiro izdošanu vai atteikšanos no šī projekta tiks pieņemts 2021. gada vidū.

Es nedomāju, ka skaidrā nauda pazudīs. Skaidrā nauda ir vajadzīga. Pirmkārt, tā ir anonimitāte. Elektroniskie maksājumi tomēr ir saistīti ar pilnīgu kontroli, bet es domāju, ka tai ir robežas. Pilnīga caurredzamība ir neizturama.Ģirts Rungainis

Tomēr lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju jau sen ir iecienījusi elektroniskos maksājumus, un šodien tikai trešā daļa cilvēku izvēlas maksāt skaidrā naudā. Šādi skaitļi izskanēja 2020. gada oktobrī Latvijas Bankas konferencē "Kā norit naudas digitālā transformācija?". Iemesli, kāpēc daļa cilvēku joprojām uzticas tikai skaidrai naudai, ir dažādi: tehniskā atbalsta trūkums, neuzticēšanās kredītiestādēm un digitālo prasmju trūkums, kas jo īpaši attiecas uz vecākiem cilvēkiem.

Zariņš ir pārliecināts, ka mūs gaida kāpumi, kritumi un triecieni. "Ja tādas krīzes kā tagad ar Covid-19 notiktu pirms 50–70 gadiem, daudzi mirtu badā. Tagad tā nenotiek," – tā Zariņš. "Es ceru, ka mēs būsim gudrāki un neiekritīsim nevienā "burbulī". Man ir sajūta, ka mēs nevarēsim uzbūvēt tik daudz jaunu mājokļu, lai nojauktu visus vecos. Tas ir atkarīgs no kreditēšanas, no cilvēku vēlmēm un ienākumiem. Mūsu nodokļu politika ir pārāk sarežģīta. Un vēl viena lieta: Latvijā neviens nevienam neuzticas."

Saturs: Olga Kņazeva. Redaktori: Anatolijs Golubovs, Andra Briekmane. Tulkojums: Jolanta Roze. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Oskars Dreģis un Emīls Cinītis.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.