Vēl nesen psiholoģiska atbalsta meklēšana tika uzskatīta par vājību, taču tas mainās. Pujāts stāsta, ka atlēta emocijas ir īsti amerikāņu kalniņi, tomēr viņa pieredzē labāk par psihologu un pat hipnoterapeitu palīdzējusi citu sportistu kopiena un treneri, kas ticējuši viņa spēkiem un atbalstījuši: “Tas ir kas mani ļoti iedvesmoja, padarīja drosmīgu, ļāva man ticēt sev un savām spējām.”
Žurnālists Jānis Bendziks norādīja, ka mūsdienās jāņem vērā arī spiediens, kuru uzliek sociālie tīkli: “Jebkura zvaigzne, kas piedzīvo grūtāku brīdi, tiek absolūti norakstīta sociālajos medijos. Ja cilvēks neiztur un paskatās, kas tur notiek – tam ir jātiek pāri, lai cik spēcīgs tu būtu.”
Psiholoģiskajam stāvoklim ir ļoti liela nozīme individuālajos sporta veidos. “Kārtslēkšana ir ļoti mentāls sports, 80-90% ir mentalitāte. Iedomājies – tev ir milzīgs stabs rokās, tu pilnā ātrumā skrien, tev viņš ir jāliek zemē un pēc tam jātic, ka tu iziesi cauri vertikālei, pārlēksi pāri latiņai un veiksmīgi piezemēsies, jo tik daudz kas var notikt,” stāsta Pujāts.
Latvijas olimpietis uzsver, ka sacensībās ir ļoti svarīgi koncentrēties, un, ja patraucē kaut mazākā doma, tā var pilnībā izsist no sliedēm. Viņš minēja piemēru no savas pieredzes, kad startējis universitātes sacensībās un esot sastrīdējies ar bijušo draudzeni. Tieši tad arī viņš guvis nopietnu muguras traumu: “Man bija L4 diska trūce, un es domāju, ka mana karjera ir beigusies, jo man bija ļoti lielas sāpes, es biju paralizēts tā, ka nevarēju pakustēties.”
Tiesa, šai pieredzei ir arī “zelta maliņa”. Pāris mēnešus pēc traumas Pujāts licis kopā savas zināšanas, ko iemācījies pa iepriekšējiem gadiem no Budistu mūkiem, elpošanas vingrinājumiem, jogas un “trigger-point therapy”, un muguras sāpes pazudušas. Tagad viņš ar paša pārbaudīto metodi ir palīdzējis jau tūkstošiem cilvēku, un uz tās balstīts arī viņa uzņēmums, palīdzot cilvēkiem tikt galā ar muguras sāpēm.
Sarunā Pujāts uzsver, ka viņa pieredzē terneris, kuram ir mazāk tehnisko zināšanu, bet kurš tic sportista spēkiem, ir daudz labāks nekā pieredzējis profisonālis, kurš savam audzēknim netic un nespēj viņu iedvesmot. Tas ir svarīgi arī sacensību laikā: “Tas varbūt nav nofilmēts, bet aizkadrā arī man kārtis ir lidojušas pa labi un pa kreisi no emociju viļņa. Tajā brīdī, ja nespēj domāt ar prātu un emocijas tevi pārņem, tu nekontrolē savu prātu un ķermeni. Ja tas aiziet līdz tādam līmenim, tad šajā brīdī ir ļoti svarīgs kāds mentors, treneris, kas pasaka, ka tā nevajag darīt.”
