Tautumeita var būt arī rozā kurpēs – 'Tautumeitas' 'KultūrKlubā'

"Padomju savienība cenzēja tās īstās latviešu spēka dziesmas. Tāpēc mūsu uzdevums ir patiešām rādīt tās, kas tika dziedātas rituālos. Tās, kuras vēl nesen vecmāmiņas laukos zināja – tagad mēs viņas gribam parādīt plašākai publikai," tā par savu dziesmu tapšanas procesu raidījumā "KultūrKlubs" izteicās grupas "Tautumeitas" dziedātāja Asnate Rancāne, norādot, ka dziesmu pamatā ir nopietni arhīvu pētījumi, ne vienkārši jautra sadziedāšanās. Otra grupas pārstāve Gabriēla Zvaigznīte savukārt atzina, ka tagad, pēc grupas jaunā albuma "Skrejceļš" izdošanas "sajūtas ir tādas, kā uz skrejceļa, pirms pacelšanās".

Jāņem piemērs no ukraiņiem

Rancāne atzina, ka grupas pirmsākumos “Tautumeitas” saņēmušas skarbus pārmetumus no “stingrās līnijas” aizstāvjiem etnomuzikoloģijas jomā, kuri bažījušies par tautastērpu un melodiju izbojāšanu, modernizējot tos. “Sākotnēji bija liels sašutums. Mēs kā nācija nedaudz jūtamies neaizsargāti, baidāmies, ka mums kaut ko atņems vai pazaudēsim, jo mūsu ir maz, esam piedzīvojuši visādus laikus, pārvācošanu, pārkrievošanu, tādēļ ļoti sargājam sevi. Tas ir mazliet pārspīlēti, bet saprotami. Manuprāt, svarīgi ir kā tu to sauc. Ja tu to sauc par tautastērpu, tad nekādas stilizācijas, nekādas plastmasas vai mākslīgo puķu vainadziņi. Bet, ja tu, iedvesmojoties no tautastērpa, veido savu dizainu, izmanto elementus, tas ir tikai apsveicami. Kaut vai skatoties uz ukraiņiem – viņiem ir tik spēcīgs nacionālpatriotisms, un viņi tik daudz ir no etniskās kultūras paņēmuši, ka viņiem šobrīd popmūzikā, manuprāt, puse ir balstīta tautas mūzikā. Arī apģērbā – visi nēsā kronīšus. Tas ir tikai labi, tas tikai mūs papildina un apstiprina mūsu identitāti,” skaidroja Rancāne.

Īstās spēka dziesmas, ne “Kumeliņi, kumeliņi”

“Tautumeitu” dziesmu tapšanas process “nav nemaz tik skaists, kā varētu likties” atzina Rancāne. Tās rodas nevis spontāni sadziedoties, bet rūpīga arhīvu izpētes darba rezultātā. “Kādreiz vispār bija jāiet uz nacionālās bibliotēkas folkloras krātuvi, jāprasa atļaujas un jāraksta iesniegumi, lai tiktu klāt arhīviem, kuros mēs klausījāmies ekspedīciju ierakstus. Ir tādas lielas, biezas grāmatas – Melngailis, Vītoliņš, kādreiz ir kolekcionējuši melodijas, braukājot pa Latviju piecdesmitajos gados. Tas ir liels process atrast īsto melodiju. Viens ir šķirstīt, iet cauri notīm un mēģināt iztēloties melodiju. Otrs ir – kas tai ir apakšā, kā to uztaisīt svaigu un interesantu, vai tā ir dzirdama mūsu daudzbalsīgajā izpildījumā. Tur paiet dienas un naktis un nedēļas, lai tiešām atrastu tās īstās melodijas,” skaidroja Rancāne.

Viņa arī atzina, ka rezultāts bieži vien ir savādāks, nekā paviršs garāmgājējs varētu gaidīt. “Mēs latvieši, diemžēl, vairāk zinām padomju mantojuma virzītās un koru apdarinātās melodijas, kā, piemēram, “Kur tu teci gailīti mans” vai “Kumeliņi, kumeliņi”, bet tās tomēr nav tās īstākās latviešu tautasdziesmas. Padomju savienība cenzēja tās īstās spēka dziesmas. Tāpēc mūsu uzdevums ir patiešām rādīt tās, kas tika dziedātas rituālos. Tās, kuras vēl nesen vecmāmiņas laukos zināja – tagad mēs viņas gribam parādīt plašākai publikai.”

Piedāvājam iepazīties ar raidījuma saturu:

Albuma nosaukums jau sevī ietver mūziķu sajūtu – kā uz skrejceļa pirms pacelšanās. “Ir pagājušas divas nedēļas kopš albuma izdošanas, un ir kārtīgs lidojums, ļoti patīkama sajūta,” teica Rancāne.