Cieš klusu un nesūdzas. Kā dzīvo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem

"Tieši personas ar garīga rakstura traucējumiem ir tā personu grupa, kas saskaras ar vislielākajiem aizspriedumiem un tā rezultātā – arī dažādiem tiesību pārkāpumiem," uzskata Bruņeniece. Viņa gan norāda uz šķietamu pretrunu – sūdzību no šiem cilvēkiem ir ļoti maz. Tomēr tas nenozīmē, ka problēma nepastāv. "Tiesībsargam te jādarbojas proaktīvi. Ir jāizpēta kaut kādi jautājumi, jāņem pašiem, jāskatās, jo no sūdzībām vien varētu šķist, ka viss ir kārtībā." Sūdzību ir maz, jo šī sabiedrības daļa var nezināt savas tiesības, neprast tās aizstāvēt un pat neapzināties. Tāpat daudzos gadījumos pie vainas var būt kauns un nevēlēšanās runāt par savām problēmām sabiedrībā pastāvošo aizspriedumu dēļ.

Runājot par to, vai stigma attiecībā uz dažāda veida psihiskajām problēmām pēdējā laikā ir mazinājusies, Taube norāda, ka par to nav veikti precīzi pētījumi, tomēr sajūtu līmenī viņš sacītu, ka vismaz daļā gadījumu tā patiešām ir. Mazāk aizspriedumaini ir jaunās paaudzes cilvēki. Tiesa, joprojām ir ļoti daudz aizspriedumu gadījumos, kad runa ir par smagiem garīgās veselības traucējumiem, piemēram, šizofrēniju. "Ir tiešām ļoti smagas situācijas, piemēram, cilvēks atrod darbu, viņš varētu labi strādāt, bet pārējo uzmanība, lieki jautājumi – bieži vien, pat gribot iedziļināties, – noved pie negatīvām sekām."

Tieši nodarbinātības jomā cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem Latvijā ir ļoti diskriminēta sabiedrības daļa. "To parāda arī iedzīvotāju aptaujas, piemēram, skatoties diskrimināciju kā sabiedrības attieksmi pret dažādām iedzīvotāju grupām. Tieši personas ar garīga rakstura traucējumiem bija tās, kuras cilvēki, atbildot šajās anketās, norāda kā tās, kurām negribētu kaimiņos dzīvot, ar ko negribētu kopā strādāt un tamlīdzīgi," skaidro Bruņeniece.

"Ja tie cilvēki mums ir blakus, ja mēs ar viņiem saskaramies, tad aizspriedumi kļūst mazāki un mazāki. Vai viņš kaimiņos dzīvo, vai izdevies pastrādāt kopā, vai kaut kur paziņu lokā – tad kļūst arvien mazāk un mazāk (aizspriedumu). Pirmajā brīdī ir tā – jā, mēs skaisti runājam. Bet, ja man kaimiņos dzīvo, tad – ko man darīt, kā nogādāt slimnīcā un kāpēc slimnīca visus nesavāc... Tur ar vienkāršām kampaņām gluži nepietiks," sabiedrības attieksmi un iespējas to mainīt skaidro Taube.

Jau pirms vairākiem gadiem Latvijā tika veikta rīcībspējas ierobežošanas reforma, lai veicinātu cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem patstāvības uzlabošanu, stāsta Bruņeniece. Tagad rīcībspēju var ierobežot tikai daļēji. "Mēs izmainījām likumus, bet piemērošanas prakse – tā domāšana – nemainījās," viņa atzīst. Lai arī pēc likuma rīcībspējas ierobežošana ir pats pēdējais pasākums, ko rekomendē veikt, to joprojām piemēro salīdzinoši bieži.

Jautāts, vai psihiatrijā joprojām trūkst speciālistu, īpaši to, kas strādātu ar bērniem, Taube atbild, ka situācija uzlabojas. Problēma ir ieraudzīta, pašlaik ir gana daudz spējīgu jauno un topošo speciālistu. "Ja viņi neaizbēgs projām un klusībā nemācīsies norvēģu valodu, tad būs labi," pārliecināts psihiatrs