"Viņi negrib ķēpāties. Ja viņi redz, ka var tomēr bērnu integrēt, nekādu piemaksu jau par to nav," to, kāpēc bērnus ar dzirdes traucējumiem nereti izglīto speciālās mācību iestādēs, nevis uzņem vispārējās skolās, raidījumā "Šķēršļu josla" skaidro Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas "Sadzirdi.lv" valdes priekšsēdētājs Olafs Slūtiņš.

Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija "Sadzirdi.lv" ir pārliecināta, ka vispārējā izglītība bērniem ar dzirdes traucējumiem bez diskriminācijas ir pieejama "uz papīra", bet realitātē vecākiem nākas saskarties ar daudzām grūtībām, lai bērni saņemtu nepieciešamo izglītību. Kāda īsti ir situācija, kāpēc tā, kādi uzlabojumi veikti pēdējos gados un kādi plānoti tuvākajā laikā? Uz jautājumiem atbild Olafs Slūtiņš un Izglītības un zinātnes ministrijas Struktūrfondu departamenta direktora vietniece profesionālās izglītības un mūžizglītības attīstības jomā Gunta Arāja.

Piedāvājam iepazīties ar raidījuma spilgtākajām epizodēm

"Mūsu ieskatā likums šobrīd ir vairāk uz papīra nekā tas ir dabā," par to, vai bērniem ar dzirdes traucējumiem tiek nodrošināta pieeja izglītībai bez diskriminācijas, saka Slūtiņš. Viņš pārstāv organizāciju, kurā vairāk nekā 80% dalībnieku ir vecāki ar vājdzirdīgiem bērniem. "Ir ļoti daudzas lietas, kas ir sāktas it kā labi, bet ir kaut kādas nianses, kas to pagriež pretējā virzienā."

Skolām ir pieejams saraksts ar lietām, kas nepieciešamas, lai uzņemtu bērnu ar dzirdes traucējumiem. Arāja norāda, ka ministrijas izaicinājums pašlaik ir palīdzēt skolām saprast – bērna uzņemšanai nav nepieciešams nodrošināt pilnīgi visu aprīkojumu. Slūtiņš piebilst, ka nereti problēmu palielina ne tikai skolu attieksme, bet arī pedagoģiski medicīnisko komisiju slēdzieni, kas var kavēt bērna ar nelieliem dzirdes traucējumiem uzņemšanu parastā skolas programmā.

"Līdz ar to viņam nevajadzētu nemaz būt pedagoģiski medicīniskās komisijas darba kārtībā," par bērniem, kam ir salīdzinoši viegli dzirdes traucējumi, saka Arāja, "tas, ko prakse rāda – visi baidās pa vienam uzņemties atbildību un drošības labad bērnu ar vecākiem nosūta uz pedagoģiski medicīnisko komisiju." Viņa norāda, ka problēma ir nevis nepareizos normatīvajos aktos, bet to pielietojumā.

"Piešķirot šo speciālo kodu, nauda seko šim te kodam. Ja jūs dabūjat speciālo kodu, jūs varat pretendēt uz papildu atbalstu no valsts. Ja bez komisijas jūs ar vājdzirdību ejat uz normālu skolu, jā, jūs tur varētu paņemt. Varētu... Skola, protams, skatās – jums varbūt labāk nē. Viņi negrib ķēpāties. Ja viņi redz, ka var tomēr bērnu integrēt, nekādu piemaksu jau par to nav. Parastās skolas nav ieinteresētas ņemt (bērnus ar dzirdes traucējumiem)," realitāti ieskicē Slūtiņš.

Vai ministrija kaut ko var darīt, lai motivētu skolas integrēt bērnus ar dzirdes traucējumiem? "Viens ir tā vispārējā ieinteresētība, jo skolām, lai viņas pastāvētu, bērni ir nepieciešami," uzskata Arāja. Viņa ir pārliecināta, ka pie jebkura finansēšanas modeļa, tas ir motivācijas instruments. Tāpat viņa uzskata, ka iestādes akreditācijas process arī var palīdzēt skolas motivēt uzņemt bērnus ar dzirdes traucējumiem.

Raidījumā "Šķēršļu josla" divas reizes mēnesī runājam par un ar cilvēkiem, kuriem ikdienā ir jāpārvar vairāk birokrātisku un fizisku šķēršļu nekā lielākajai daļai sabiedrības. Ne visi no tiem ir viegli pārvarami vai nojaucami, bet daži ir. Raidījuma mērķis ir identificēt grūtības, lai tās pārvarētu un neapzināti neradītu jaunas.

Raidījumu "Šķēršļu josla" vari klausīties arī "Apple" un "Spotify" podkāstos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit