Foto: Privātais arhīvs

Svētku gaidīšanas laiks ir sācies, tomēr kādai daļai no mums šī maģiskā svētku sajūta vēl arvien neliek par sevi manīt. Lai jau tagad sajustu piparkūku vai skuju spēcīgās smaržas Ziemassvētku vakarā un kaut nedaudz prātā izdzīvotu Ziemassvētku sapni, aicinājām uz sarunu mākslinieci un trīs bērnu mammu Ievu Bondari, kura padalījās savā svētku stāstā par to, kā svētki tiek sagaidīti Bondaru mājās un kā svētku sajūtu atvilināt pēc iespējas ātrāk.

Neraugoties uz to, ka tieši Ziemassvētkos Ievai ir vārdadiena, tie ir viņas mīļākie svētki.
Svētku sajūta noteikti sasniedz Ievu pirmajā adventē, ja ne pat vēl ātrāk, kad tiek darināti adventes vainagi. Jā, daudzskaitlī, jo radošā sieviete neapstājas pie viena vainaga kā vairums ļaužu, bet šogad viņa pagatavojusi pat veselus 10, kas dažādos izmēros rotā māju. Konkrētāk runājot par pašiem vainagiem, šogad radošā personība ļāvusies eksperimentiem un izmantojusi ciprešu un eikaliptu tandēmu: "Man kā māksliniecei patīk eksperimentēt un patīk arī šis pats process, kad vainags tiek pīts. Tiem uzreiz ir arī cita vērtība. Ar mirkli, kad vainadziņi tiek pīti un liktas četras sveces, sākas Ziemassvētku gaidīšanas laiks."

Protams, arī pārējām dekorācijām tiek pievērsta liela uzmanība. Mājas ārpusē balkona margas tiek rotātas ar skuju virtenēm un lampiņām, bet lielo Ziemassvētku vainagu ar banti parasti jumta korē uzkārt gods ir Ievas brālim – tā tāda tradīcija. Tāpat Ieva piedomājusi pie vēl dažādām citām dekorācijām, jo viņai kā māksliniecei un Ziemassvētku mīļotājai šī apkārtējā atmosfēra ir svarīga. "Man ļoti patīk arī visu dekorēt – tā, lai viss ir skaisti, un katru gadu kaut kā to pavērst jaunā gaismā, jo cilvēki kompānijā parasti tiekas vieni un tie paši."

Runājot par laicīgo gatavošanos, neizpaliek arī dāvanu iegāde – par tām viņa domā jau diezgan agri, lai atliek laiks arī to iesaiņošanai, kam arī tiek pieiets visai radoši un nopietni. Ieva tik nosmej: "Plānošana sākas oktobrī, novembrī, bet decembrī jau tiek ieiets finiša taisnē." Viņa piebilst, ka pirmā vēstule Ziemassvētku vecītim jau uzrakstīta ap Līgo svētkiem.

Tāpat Ieva atminas, ka tad, kad bērni esot bijuši mazāki, viņai esot bijusi sava taktika, kā decembrī viņus uz bērnudārziem un skolām no rītiem piecelt bez raizēm. Proti, uz katra bērna istabas durvju kliņķa uzkarināta Ziemassvētku zeķe, kurā ik rītu parādījies kāds našķis, skaistumlietiņa vai kaut kas praktisks, noderīgs. "Man kā mammai, kad bērni bija mazāki, decembris bija vislabākais mēnesis mošanās ziņā, jo katrs gribēja ātrāk ieraudzīt atstāto gardumu pa nakti! Un miegs pats no sevis pazuda!"

Trīs bērnu mamma nav aizmirsusi arī par īstenām vērtībām, apsveicot tos radus, draugus un paziņas, kas šajā laikā nav kopā ar viņiem. Tā vietā, lai slinki aizsūtītu īsziņu svētku vakarā, viņa jau laicīgi sāk rakstīt kartītes, kas pēc tam ar pasta starpniecību nonāk pie adresāta. "Rakstot šo Ziemassvētku kartīti, katru reizi padomāju par to cilvēku un var teikt, ka apmīļoju kartīti, ielieku aploksnē un nosūtu. Tā uzreiz neapsēžos un nesarakstu visas 200 uzreiz, bet nedēļu no vietas katru rītu sarakstu pa kādām 20," par ierasto dienas sākuma kārtību svētku laikā stāsta Ieva.

24. decembra vakarā Bondaru ģimenes mājā notiek īsta rosība, jo sabraukuši tuvākie ģimenes locekļi un draugi – aptuveni 33 cilvēki, taču skaitam ir tendence augt. "Ar katru gadu tas galds tiek garāks izvilkts, un pa visiem šiem gadiem piepirkti tik daudzi šķīvji un krēsli, ka pietiek visiem. Es esmu patiešām laimīga, ka šie svētki notiek manās mājās un visi arī grib pie mums svinēt."

Tomēr pirms svinīgās pulcēšanās namamāte krietni papūlējusies, lai svētki netiktu pavadīti tukšiem vēderiem: "Es pati gatavoju – parasti jau viss kādas divas, trīs dienas iepriekš tiek sākts taisīt." Bondaru Ziemassvētki noteikti garšo pēc Ievas omes receptes gatavotajiem štovētajiem kāpostiem, kas jau vairākas dienas iepriekš māju piepilda tik gardām smaržām, ka grūti noturēties un nenogaršot. Tāpat galdā tiek celts meža gaļas cepetis, par ko parūpējušies ģimenes mednieki.

Bet pēc gardas maltītes laiks arī pievērsties pie lustīgās un bērnu tik ļoti gaidītās vakara daļas, kurā neatņemama sastāvdaļa ir Ziemassvētku vecītis. Lai mazākie svētku baudītāji nesaprastu, ka katru gadu pie galda trūkst kāds konkrēts cilvēks, šī loma katru gadu tiek piespēlēta kādam citam svinību dalībniekam, tomēr visi kā viens atzīst – iejušanās bārdainā vīra lomā sagādā īpašu saviļņojumu un maģisku svētku sajūtu. Blakus Ziemassvētku vecītim vienmēr Bondaru mājās ir arī Sniegbaltīte – šī loma ikgadu pienākas pašai Ievai, kura ar lepnumu palīdz pasniegt dāvanas. Bet tāpat vien tās netiek atdotas – viesi, kā jau pienākas, sagatavojuši dzejoļus, dziesmas vai kādu citu priekšnesumu, lai dāvaniņu saņemtu. Tiesa, tā kā Ieva vienmēr apzinīgi pilda Sniegbaltītes uzticētos darbiņus, savas dāvaniņas godīgi jau ir nopelnījusi, tomēr, ja viesi pieprasa, tad tiek skandināta Ievas mīļākā Ziemassvētku dziesma – "Reiz mežā dzima eglīte", kurā iesaistās visa saime.

"Ziemassvētki ir mīļākie svētki, neskatoties uz to, ka mīlu sauli un siltumu. Tie ir paši skaistākie un maigākie svētki man pašai un, domāju, ka manai ģimenei arī."

Nav noslēpums, ka daudziem no mums svētku sajūta izpaliek, tomēr Ieva teic, ka to pašam vajag radīt."Tas viss atkarīgs no mums pašiem – vai mēs tos svētkus radām vai neradām. Var jau tās sajūtas neatnākt, ja ārā nav sniegs un viss ir tumšs, bet sajūtas var radīt iekšā – ar svecēm, ar adventes vainagiem, ar eglīti. Tie ir īpaši svētki, sajūtas, smaržas."

Lai ikvienam izdotos atvilināt svētku sajūtu, Ieva iesaka ticēt Ziemassvētku brīnumam. "Censties tomēr būt kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Uztaisīt vakariņas vai saplānot, ka katrs atnāk ar savu kādu firmas ēdienu, uzklāt galdautu, uzklāt galdu un radīt svētkus. Tad arī tā sajūta atnāks. Bet, pirmkārt, ticēt Ziemassvētku brīnumam. Jo brīnumi notiek, ja viņiem tic!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!