Cita garša. Pārdomu stāsts par pārcelšanos no Āgenskalna uz dzīvi laukos
Foto: Privātais arhīvs

"Pirms dažiem gadiem likvidēju savu pilsētas saimniecību Rīgā un pārvācos uz dzīvi laukos," savās pārdomās "Facebook" dalās Liene Pētersone. Pirms pāris gadiem viņa no lieliska dzīvokļa Āgenskalnā un straujas pilsētas dzīves pārcēlusies uz laukiem, aiz muguras atstājot steigu, kņadu, mūžīgo nepaspēšanas sajūtu un dzīšanos pēc neizprotama rakstura un izmēra labklājības. Tomēr Liene norāda, ka šis nav stāsts par dzīvi laukos, bet gan iekšējo piepildījuma sajūtu, ko baudīt var arī pilsētā dzīvojošie.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lēmums par pārcelšanos ticis pieņemts, jo pilsētā visa kā kļuvis par daudz: "Kad visas balsis dzird runājam vienlaicīgi, tad vairs nevar sadzirdēt savējo." Viņa iepazīstina ar savām pārdomām un sajūtām, kuras šobrīd izbauda mierpilnā lauku dzīvē.

Laiks ar citu garšu

"Laikam parādās cita garša – tas vairs nepietrūkst, tas nav mazumā, nav pārākumā, tas kļūst par plūdumu, tam nav noskaldītu stūru, tas vienkārši ieziet no dienas kārtības. Viss pāriet vienmērīgumā, jo nav vairs steigas, nav skriešanas un paspēšanas. Tāpēc es ceļos agrāk, un man pieder maģiskie rīti, kad visa dunošā pasaule vēl guļ. Man ir laiks sev – ieklausīties jauno vanadzēnu klaigās, apbrīnot pirmos saules starus, atsveicināties no rīta miglas, izbaudīt savu rīta dzērienu uz miera terases un ļaut dienai sākties mierīgi pašai, bez vajadzības to steidzināt.

Neitrāli skaista vibrācija

Miers – koki, puķes, pļavas. Tā ir tik neitrāli skaista vibrācija, kurā var dzirdēt sevi. Tas ir klusums, kurā neatspoguļojas svešas domas un šajā mierā var sadzirdēt, kur jādodas, kas jādara, var atšķirt savu no sveša. Tik viegli vērot dabā notiekošos procesus un saskatīt skaistas analoģijas, kas daudz dziļāk palīdz saprast visu cilvēka dzīvi kopumā. Un svarīgākā miera atziņa, ka visam savs laiks. Neviens nestāda sēklu un nesagaida augļus nākamajā dienā. Visam savs laiks.

Cita garša. Pārdomu stāsts par pārcelšanos no Āgenskalna uz dzīvi laukos
Foto: Privātais arhīvs

Dabas skaistums un nianses

Dzīvojot laukos, tu daudz vairāk laika pavadi ārpus sienām, īpaši, kad ir labi laikapstākļi – viss ārā sauc spēlēties. Un var pamanīt, kā lapas sazaļo, pieneņu pļavas uzplaukst, pirmie taureņi izlido, var izbaudīt ārkārtīgi bagātīgās pavasara putnu simfonijas, sastapties ar neskaitāmajiem meža zvēriem, vērot visas dabas pārmaiņas – kā nobriest pirmie augļi, parādās pirmās zemenes dobēs, izbaudīt svaigi pļautas un kaltētas zāles smaržu un visus saulrietus un saullēktus, kas Monē stilā iekrāso debesjumu.

Var pilnā mērā izbaudīt rudens smaržas un to nemanāmo smalkumu, kādā lapas uzaust dzeltenos un sārtos toņos, sajūsmināties par beku vīriņiem, meža ogām. Rudenī ar tik lielu prieku sēdēt pie silta uguns kamīnā ar gardu vasarā vākto gaiļpiešu tēju… Ziemā – vērot pirmos kailsalus, pasakainās sarmas, brist pa dziļo sniegu un iet uz mazo, aizsalušo upīti, gulēt uz ledus, jūtot kā straumes spēks zem ledus aijā virs ledus guļošo ķermeni. Tik daudz skaistuma un nianšu, kuras vērot un par kurām priecāties. Tās paiet secen, kad dzīve rit vairāk pilsētas steidzīgajos mūros.

Ūdens labsajūta

Baudu labsajūtu, ka pie pašas mājas atrodas skaists dīķis, kas vienmēr lolo ķermeni ar savu maigo un dziedinošo enerģiju. Jā, dziedinošo, šķiet, pēdējo gadu laikā ūdens mūsu dīķī ir nedaudz mainījis savu struktūru un katru reizi, kad dodos peldēt, tas tik maigi ieaijā ķermeni, ieskauj, pieglaužas, tik saudzīgi apmainās, iedodot tīro. Jo ūdens nav tikai ūdens. Dzestri agrās rīta peldes patīkami ievada dienu skaistā, svaigā plūdumā.

Ēdiens – pilns ar dzīvību

Laukos tas ir tik bagātīgi pilns ar dzīvību! Angliski ir lielisks vārds, ar ko to aprakstīt "nurturing" – tulkojumā "barojošs", taču manās sajūtās šis skaidrojums ir neprecīzs. Man tas vairāk ir piepildošs, lolojošs, saudzīgs, dziedinošs, tik pilns ar dzīvības sulām, ka to vajag daudz mazāk, jo tajā ir tik daudz kā aktīva, tik daudz kā garda un ķermenim jēgpilna. Bagātīgi izaudzēts garšvielu klāsts padara to visu vēl baudāmāku. Un ne tikai ēdiens, arī dzērieni – no svētavota svaigs ūdens un pļavu bagātībās lasītas tējas. Ja gribas – savs plūmju, zemeņu, cidoniju vīns.

Cita garša. Pārdomu stāsts par pārcelšanos no Āgenskalna uz dzīvi laukos
Foto: Privātais arhīvs

Laukos vienmēr ir ko darīt

Lauki ir vieta, kur vienmēr ir ko darīt. Ja rokām tīk, prātam gribas, te vienmēr var atrast ko jaunu sev. Tu atrodies kā milzīgā radošajā darbnīcā, kur ļoti daudzām lietām un kārtībām vairs nav nekādas nozīmes. Ir tikai viens noteikums, ja gribās – darām! Te ir vieta atklāt sevī dārznieku, galdnieku, puķkopi, lopkopi, mežstrādnieku, ogotāju, kulināru, santehniķi, elektriķi, rīkstnieku, sēņotāju, makšķernieku, lauksaimnieku, būvnieku. Šī ir vieta, kur apzināties un iekāpt savā vispusībā – tajā, ko mūsdienu dzīve aizvien mazāk kultivē, ieejot lielākā specifikācijā. Pie visa tā mūsdienu tehnoloģijas palīdz šo visu ieviest pilnīgi jaunā līmenī. Interneta pieejamība ļauj nodarboties ne tikai ar šo visu, bet paralēli atrisināt iespēju nopelnīt. Tas, ko tik daudzi uzskata par mīnusu dzīvošanai laukos – darba trūkumu.

Dzīves pašpietiekamība

Ja neņem vērā elektrību, tad viss pārējais – ūdens un siltums nāk no vietējiem resursiem. Nekad nav jāsūdzas par iestāžu ļaunprātīgajām rīcībām. Ja tu iekurini, tev ir, ja neiekurini – nav. Dzīve laukos pieradina pie pašpietiekamības, kur galvenā komponente savai labklājībai esi tu pats. Nav vietas kāda cita vainošanai. Neizdarīsi – nebūs. Un jāatzīmē, ka malkas siltuma kvalitāte, lai arī cik arhaisks šis apsildes veids nebūtu, man patīk vislabāk. Gaiss un siltums ir daudz pieņemamāks elpceļiem un arī ādai.

Ķermenis ir, lai kustētos

Laukos tas noder visvairāk, ar baudu var vērot, kā ķermenis darbojas un kā tam sevi patīk piedzīvot dažādos veidos, izpaust sevi un pieredzēt caur tik daudzām aktivitātēm. Un ne tikai vienkārši kustēties, bet sajust un redzēt, kā viss, kam pieskaramies, bagātīgi atsaucas – iestādīta sēkla nes ražu, no meža sagādāta malka nes siltumu. Jauna telpa vai dobe nes prieku acij un aizvien rada jaunus veidus, kā sevi pieredzēt un kļūt gudrākam un arī fiziski varošākam. Nav vajadzīga fitnesa zāle – tam ir cirvis, grābeklis, kaplis, slota, zāģis un garas pastaigas mežā, sēņojot un ogojot.

Cita garša. Pārdomu stāsts par pārcelšanos no Āgenskalna uz dzīvi laukos
Foto: Privātais arhīvs

Insekti

Mītot pilsētā, insekti kļūst par biedu. Odi, mušas, dunduri, ērces – tas ir iemesls, kāpēc pārāk ilgi pa pļavu nestaigāt vai neuzturēties mežā. Tā ir tāda sava veida atrautība, ko agrāk arī es vēroju sevī pirms pārvākšanās uz laukiem. Arī man pirms gadiem klupa virsū ērces un uzbāzās insekti. Tagad basām kājām dodos sēņot, cauru vasaru plikie pirksti gardi izbauda zāli. Un nav – nekož! Reizēm redzu ērci rāpojam pa zābaku, nolieku to malā un dodos tālāk. Agrāk arī domāju, kā nesakož aborigēnus, indiāņus, iezemiešus, tāpēc arī nesakož, jo viņi ir saskaņā ar sevi un dabu.

Smiekli un prieks

Ir daudz vairāk laika smiekliem un priekam. Nav nemaz iespējams nepriecāties par svaigu pīrāgu ar tikko lasītu aveņu mērci vai vienkāršu kopā pabūšanu ar mīļajiem. Te viss atslābst, te viss smaida. Un ar sajūsmu vēroju, kā notiek tik skaista sadzīvošana kopā trim paaudzēm – bez ierastajām dramaturģisko kombināciju pieskaņām. Nē, te visi darbi noris priekā un mierā, nekas nav par pienākumu, un tāpēc viss rit tik raiti un savlaicīgi, jo katrs dara savu. Katrs ciemos atbraukušais nav ciemiņš – viņš vai viņa ieslīgst kopīgā būšanā un līdztekus bauda to mieru, to skaistumu, to sajūsmu, to maģiju, kurā ieaijā būšana laukos, kad viss noris plūstoši mierīgā priekā. Tā, kā tam jābūt visā dzīvē."

Liene atzīst, ka patiesībā tas nav stāsts par dzīvošanu laukos, bet gan par iekšējo piepildījuma sajūtu: "Es jūtos piepildīta šajā maģiski dzīvajā laikā, jo ir tik daudz kas, par ko priecāties, audzējot to lielāku. Mums ir tik daudz brīvību un iespēju, kā nekad agrāk. Šo skaistumu var ieraudzīt pilnīgi visā – vai tas būtu maigs zālāja paklājs, pa kuru basām kājām baudīties, vai pilsētas bruģis, kas palīdz veidot infrastruktūru, lai procesi notiktu ātrāk un jēgpilnāk. Visā ir ekspansijas skaistums. Taču man tas patreiz ir laukos, lai arī pilsētu ar tās plašajām iespējām es nemīlu mazāk. Arī pilsēta zied, arī pilsēta staro, ir tikai jāatrod miers sevī. Un tad miers ir it visur, kur mītam."

Tags

Dzīve Ēdiens Iedvesma Insekti Sievietes
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form