Šķiršanās, sapņi un attiecības – par ko caur žurnāla lapām latvieši runāja pirms 84 gadiem?
Foto: Shutterstock

84 gadi ir vecums, kurā, iespējams, tieši šobrīd ir tava vecmāmiņa vai mamma, tētis vai opītis. Tas ir varens laika posms, ar daudz pārdzīvojumiem un trakumiem tajā. Lai arī laiks nepielūdzami iet uz priekšu, ir lieta, kas gadu gaitā nav mainījusies – ikviens vēlas gūt atbalstu, padomu, tikt uzklausīts. Mūsdienās nevaram iedomāties sevi bez komunikācijas sociālajos tīklos, aktīvas īsziņu sūtīšanas vai zvanu veikšanas. Bet senāk tādu iespēju nebija. Ja nevarēji atrast domubiedrus vai padomdevējus tuvākajā apkārtnē, tad opcija bija vērsties pie laikraksta redakcijas, kura tad arī publicēja tavas pārdomas, ierosinājumus, sludinājumus, aicinājumus. Un ko tik cilvēki 1936. gadā nevēlējās paziņot!

Avīzes bija visur, un tās lasīja visi, sasniegt auditoriju nebija grūti. Šajā rakstā apkopojām interesantus tematus, kas tika publicēti žurnāla "Atpūta" 1936. gada 1., 8. un 15. maija numuros sadaļā "Mūsu lasītāji runā". Iespējams tie liks pārdomāt šādas tādas lietas arī tavā dzīvē, vai vismaz gūsi kādu noderīgu padomu vai atziņu.

Kā šodien attiecību temati, šķiet, ir visaprunātākie, tā nekas nebija citādāk arī pirms 84 gadiem. Tas ir saprotams, jo ir taču grūti sevī turēt aizvainojumu, dziļas atklāsmes, greizsirdību un šad tad arī veco labo grūtsirdību.

Piemēram, kāda lasītāja raksta par to, ka grib šķirties. Jāpiekrīt, ka arī mūsdienās šādi stāsti ir pat ļoti aktuāli. Turklāt, jo ātrāk saproti, ka ar vīru nav interesanti, jo labāk, par spīti tam, ka viņš ir labi situēts un raksturā lādzīgs, vai ne tā?

"Es apprecējos 21 gada vecumā un nesen nosvinēju savu piekto kāzu gadadienu. Tad es pārlaidu skatu savai laulības dzīvei un konstatēju, ka esmu ļoti nelaimīga sieviete. Līdz ar to man kļuva pilnīgi skaidrs, ka tikai tūlītēja šķiršanās var man dot vēl kādu prieku dzīvē. Kāds ļaunums tad valda manā ģimenes dzīvē? Vai mans vīrs ir ķildīgs, skops, nikns? Nekā līdzīga. Mans vīrs ir ļoti labsirdīgs un laipns, nekad nav sīkumains. Bet viņam ir liela dzīves kļūda: viņš ir neinteresants. Kad es ar viņu iepazinos, man patika viņa nopietnība. Viņa dabīgums. Es iedomājos, ka viņš man varētu labi patikt un ar laiku es viņu pat varētu iemīlēt. Mani vecāki ieteica šo laulību sevišķi tādēļ, ka viņam bija atbildīgs amats kādā bankā un arī labi ienākumi. Šo iemeslu dēļ es pieņēmu bildinājumu un kļuvu par šī cilvēka sievu.

Tagad es zinu, ka nekad neesmu šo vīrieti mīlējusi un – kas ir pats ļaunākais – nekad arī nespēšu viņu mīlēt. Viņam nav personības, un tas dažreiz padara mani gandrīz vājprātīgu. Viņam gan ir tās pašas intereses, kas man, viņš labprāt iet uz kino, teātri, koncertiem, bet visas šīs lietas viņš uztvert tik pasīvi, ka vēlāk runāt par redzēto vai dzirdēto viņa kūtrās domāšanas dēļ nemaz nav iespējams. Turklāt, viņš nemaz nav muļķis, bet viņa inteliģence ir, ja tā varētu teikt, beztemperamentīga un bez radošām spējām, tāpēc tā nesniedz nekā ierosinoša. Man nav nekāda prieka viņam kaut ko stāstīt, jo es zinu, ka viņš kuru katru sarunu noraidīs ar dažām pieklājības frāzēm. (..) Vienmēr viņš ir vienaldzīgi laipns, mierīgs un – garlaicīgs.

Visticamāk, daudzas lasītājas mani uzskatīs par nepateicīgu. (..) Es esmu paēdusi, bet mana sirds un dvēsele ir izsalkusi. (..) Man liekas, ka labākais būtu, ja es tūlīt šķirtos, jo divdesmit sešu gadu vecumā man visa dzīve vēl priekšā un varu atrast jaunu, īstu laimi. (..) Man liekas, ka viņš atteiksies šķirties no manis. Es gribētu jautāt lasītājām, ko lai šādā gadījumā daru. Varbūt ir kāda, kas līdzīgu gadījumu jau pārdzīvojusi. L.M."

Šīs lasītājas stāsts, acīmredzami, guvis ievērību, jo maija mēneša turpmākajos divos numuros uz to atsaukušies divi citi lasītāji. Arī viņi nav bijuši mazrunīgi. Kas ir interesanti, katram pārdomu rakstam ir arī virsraksts – iepriekšējam tas bija "Es gribu šķirties", bet sekojošajiem atbildes rakstiem "Tikai garīgais saista" un "Nemeklējat interesantu vīru". Šīs atbildes nedaudz atgādina mūsdienu komentāru sadaļu, ne tā?

"Vai mums jāšķiras? Uz šo jautājumu, ņemot vērā jautātājas mīlasstāstu, var būt tikai viena atbilde: jāņem palīgā prāts; jāizseko varbūtējie šķiršanās cēloņi un šo cēloņu cēloņi, lai atzītu, ka citādi nemaz nevarēja notikt, ka jau noticis, un ka kaut ko tur mēģināt vērst par labu būtu velti. Ir taču pierādījies, ka viena no mūsdienu parastākajām parādībām mīlas pāru attiecībās, kaut arī laulībā, ir tā, ka pēc īsāka vai garāka kopdzīves laika viena puse, aizmirstot agrākos solījumus "mūžīgajai mīlai", sāk izjust pret agrāko mīlas objektu nepatiku un beidzot raisās vaļā. (..) Vienīgais, kas divus cilvēkus var saistīt stiprām un ilgām draudzības vai mīlas saitēm, ir abpusēja pašaizliedzība, otra kļūdu nemeklēšana, bet savu atzīšana un cenšanās no tām atbrīvoties. (..) Bet galvenais – vajadzīga garīgo interešu kopība, vajadzīga atziņa, ka viens caur otru itin kā atdzimst, top cilvēcīgāki, veidojas uz augšu. (..) Tad nekas nebūs jāuzstāda jautājums "Vai mums bija jāšķiras?" – Jelgavnieks K.D."

Nākamā atbilde gan nav tik apgarota, vairāk gan uzbrūkoša un pat agresīva. Interesanti, ka atbildētājs šķietami zina labāk, ko ar lasītājas vīru var un nevar pārrunāt, ka zina arī pašu sievieti, viņas ģērbšanās stilu un raksturu.

"Atbilde lasītājai L.M. Izlasot jūsu rakstu, grūti ticēt, ka tā var jautāt sieviete, kurai ir tikai 26 gadi. Jūsu vīrs esot neinteresants. Kā nopietns un dabīgs sirdscilvēks var būt neinteresants? Jūs sakāt, ka jums ir kopējas intereses, bet tomēr par redzēto jūs nevarat ar viņu parunāt. Tas ir iespējami, ja runā tikai par redzēto mākslinieku tualetēm un skaistumu, vai arī, ja redzēto grib kritizēt bez sprieduma spējas. Par pārējo runājos, gan vīrs ar jums labprāt dalīsies savos ietekmējumos. Pasīva domāšanas spēja piemīt drīzāk jums, bet ne jūsu vīram, jo liekas, ka viņš katru mākslas devu uztver dziļi un dvēseliski, bet nevis tik sekli kā jūs, lai par to pie vakariņu galda varētu omulīgi čalot. Tas, ka viņš jūsu stāstījumu noraida ar dažām pieklājības frāzēm, norāda tikai uz to, ka jūs viņam nekā īsti nevarat pateikt, izņemot jaunākās tenkas par draugiem un paziņām. (..) Kalt nākotnes plānus ar tādu sievu, kāda esat jūs būtu drīzāk noziegums, nekā vajadzība. Un godkāre – tik pazemojoša un ne ar ko neattaisnojama īpašība - , arī tā jums piemīt, un tā ir visa ļaunuma sakne, par kuru jūs sūdzaties. (..)

Bet nekad jūs nebūsiet laimīga ar vīru, kurš jums būs "interesants". Tas nepiederēs nekad, nekad jums vienai, nekad viņš nebūs īsts un dabīgs. Bet, vai labāk ir saņemt nopietna vīra visu mīlu, vai "interesanta" vīra mīlas druskas, to izvēlaties pati. (..) J.P."

Otrs interesants temats visu trīs laikrakstu izdevumu sadaļā "Mūsu lasītāji runā" bija sapņi. Izskatās, ka 1936. gadā lielu uztraukumu radīja tas, vai sapņi var piepildīties dzīvē un kā tie ietekmē veselību. Tāpat svarīgi bija vienkārši dalīties novērojumos par sapņu uzbūvi, saturu un spēju tos iespaidot.

"Savādi, ka matemātiķis un es, mehāniķis, nodarbojamies ar sapņiem. Arī es varu teikt, ka var sapņot, ko grib. Esmu ne vienu reizi vien atrisinājis sapnī plašus, konstruktīvus jautājumus, ko nomodā nevarēju atrisināt. Tas un arī sapņu satura un norises bagātība liek domāt, ka smadzenes miega stāvoklī ir atvienotas no ķermeņa jutekļu orgāniem – smadzenes ir izolētas no iespaidiem no ārpuses un tādēļ tos nekas netraucē. (..) Sapnis, vismaz tas, ko mēs nomodā atceramies, notiek nevis dziļā naktī, bet īstu laiku pirms pamošanās pēc gara miera, vai kāda 10 min. gara snaudiena. Tas nozīmē, ka sapnis ar paliekošu iespaidu rodas tikai tad, kad vēl nav pārtrūkušas, vai arī kas pašlaik savienojas saistes starp smadzenēm un jutekļu orgāniem. Tādēļ arī mēs sapņojam, ka krītam no torņa vai tilta, ka izveļamies no gultas – sapnis pirms pamošanās. Tāpat, ja roka ir nogulēta, tad tas pamodina un mums paliek atmiņā kāds šausmīgs sapnis. (..)

Sapņus – pareģojumus es kategoriski noliedzu. Tos var izskaidrot šādi: cilvēks domā par nākotni, kaut ko gaida no tās un pieturas pie cerībām uz kādu lietu, uzstāda kādu hipotēzi par nākotni. (..) Stud. mech. K.D."

Cits lasītājs ir īstens filosofs un uzdot tiešām daudz jautājumu, uz kuriem, visticamāk, cer gūt atbildes turpmākajos numuros.

"Vai sapnis ir dzīve? Gribētu zināt no citiem "Atpūtas" lasītājiem, vai sapņi ir veselībai kaitīgi, ja tie gadiem turpinājās un ir šausminoši un skaisti? Kas par šo jautājumu būtu plašāku literatūru lasījis? Vai sapņu ilgumu var kontrolēt ar kādu aparātu? Ja mēs sava mūža trešo daļu noguļam, vai tad nebūtu jauki dzīvi piepildīt ar skaistiem sapņiem, ja pati dzīve to nespēj dot? Vai patiesībā reālā dzīve ir tikai pussapnis pēc mūsdienu zinātnes atzinumiem? Valdis L."

Pārdomu gabalus, pat gribētos teikt – īsas esejas, raksturo emocionāla piesātinātība, tēlaini apzīmējumi un tieksme uz domu šifriem. Tie garumā atšķiras, bet nav ne pārāk gari, ne miniatūri. Visbiežāk autora vārds nav atklāts, bet ir norādīti iniciāļi. Autori vēršas pie citiem lasītājiem, lai gūtu apstiprinājumu savām domām, novērojumiem, spriedumiem, tāpat kā apmainītos pieredzes stāstiem un atbalstītu līdzīgā ķibelē nokļuvušos, vai arī nosodītu. Visticamākais, šo stāstu autori jau sen vairs nav starp mums, tāpēc diemžēl nevaram izsekot viņu stāstu attīstībai, kas bez šaubām bija varen interesanta.

Pārdomu raksti pielāgoti mūsdienu rakstībai, saglabājot rakstītāju stilistisko noti.

Tags

Attiecības Lasāmgabali Sapņi Šķiršanās
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form