Katram jau tā vieta ir cita – cits nespēj iedomāties savas kāzas bez kādas īpašas baznīcas, cits vēlas savas kāzas svinēt vecāku mājās, cits – divatā, ceļojumā. Mums tuva šķiet daba.
No vidusskolas balodīšiem līdz bildinājumam
Runājot par iestūrēšanu laulības ostā, Santa atklāj, ka pagājis diezgan ilgs laiks – abi ar kāzām nav steigušies, jo kopā tāpat bijis labi. Tiesa, arī aizņemtā ikdiena nav bijusi labvēlīga nopietnu plānu kaldināšanai par nākotni, jo bijis jādzīvo te un tagad, kur Santa ir uztura speciāliste, bet Kristaps sevi atrod uzņēmējdarbībā. Tomēr, protams, kādreiz šai dienai bija jāpienāk.
Es jau sen zināju – ja es precēšos, tad gribu precēties mežā. Esmu dabas bērns, mani nesaistīja doma par laulībām baznīcā vai dzimtsarakstu birojā. Kristaps par manu ideju bija sajūsmā.
"Bildinājumu saņēmu mūsu ceļojuma pēdējā dienā Balkānos. Devāmies pastaigā gar jūru, un Kristaps izteica priekšlikumu doties uz pamestā mola galu, jo tur būšot skaistas fotogrāfijas. Es gan iebildu, jo bija diezgan vējains, mola akmeņi bija slapji un slideni, un man kājās bija nepiemēroti apavi. Tomēr Kristaps mani pierunāja, un mola galā mani sagaidīja pārsteigums – mums priekšā bija galdiņš ar vīnu un uzkodiņām. Un tālāk sekoja bildinājums," patīkamos mirkļus atminas Santa.
Ideja, plānošana, vilšanās un iemīlēšanās sapņu vietā vēlreiz
"Es jau sen zināju, ka, ja es precēšos, tad es gribu precēties mežā. Esmu dabas bērns, mani nesaistīja doma par laulībām baznīcā vai dzimtsarakstu birojā. Kristaps par manu ideju bija sajūsmā. Arī viņam dabas tēma šķiet tuva," stāsta jaunā līgaviņa.
Kad bija pienācis laiks nedaudz vairāk pievērsties idejas attīstīšanai, abu ceļi veduši uz Līgatnes novadu, precīzāk, Ķempjiem, jo tur dzīvo Santas māsa.
"Tā kā turpat, pāri ceļam, sākas dabas lieguma teritorija, viesojoties pie māsas, mēs šad un tad dodamies pastaigās pa skaisto Līgatnes upes ieleju. Viens no mūsu pastaigas maršrutiem veda gar pamestajām Ķempju dzirnavām, gar Līgatnes upi un augšup kalnā. Jāatzīst, ka tajā reizē apkārtne mūs apbūra īpaši – varētu pat apgalvot, ka pie Ķempju dzirnavām ir viena no skaistākajām ainavām Latvijā – īsta Latvijas Šveice. Protams, no pašām dzirnavām gan pāri nekas daudz nav palicis."
Izvēloties šo vietu, sapratām arī ar ko mums būs jārēķinās – jāuzbūvē tilts pāri Līgatnes upei, jāizpļauj taka gandrīz kilometra garumā, jāsakopj piknika vieta, kā arī jāiekārto ceremonijas vieta.
Tieši īpašā aura un skaistā ainava abus saderinātos ļoti vilinājusi turp atgriezties pēc bildinājuma, kad laiks bijis detalizētākai plānošanai. "Bija vasaras sākums, zāle bija saaugusi gara, tilts pāri upei bija pazudis. Pārejot upi, izbrienot zāli un uzkāpjot kalnā, mūsu iedomātajā ceremonijas vietā pavērās negaidīts skats – rukši bija rakņājušies un atstājuši bedres sūnā. Tā kā gājiens bija diezgan sarežģīts un mūsu plānoto kāzu viesu vidū bija arī vecāka gada gājuma cilvēki, tad nolēmām pameklēt vēl kādus citus mežus, šķita, ka Līgatnē tādiem jābūt daudz. Tad nu vienu dienu braukājām pa Līgatnes apkārtni, meklējot kaut ko līdzīgu iecerētajam. Vienā nebija tādas sūnas, kā gribētos, citam pārāk tuvu ir apdzīvotas vietas utt. Jo vairāk mežu apskatījām, jo pārliecinātāki kļuvām, ka Ķempju mežs ir īstais un ka tā ir vieta, kurā vēlamies pulcēt savus tuvos cilvēkus. Garais pārgājiens ļautu viesiem izbaudīt šīs vietas burvību," par saviem kāzu plāniem stāsta Santa.
Ķeršanās pie darba instrumentiem un līdzcilvēku palīdzība
"Protams, izvēloties šo vietu, sapratām arī ar ko mums būs jārēķinās – jāuzbūvē tilts pāri Līgatnes upei, jāizpļauj taka gandrīz kilometra garumā, jāsakopj piknika vieta, kā arī jāiekārto ceremonijas vieta. Apzinājāmies, ka plānotā ceremonijas vieta atrodas aizsargātā teritorijā, tāpēc mūsu plānotās darbības bija diezgan ierobežotas. Lai varētu vedējiem paziņot par izvēlēto vietu, bija nepieciešams vispirms informēt īpašniekus par mūsu plāniem un saņemt atļauju to īstenošanai.
Man šķita, ka viņi ir dulli! Un vai tiešām tuvāk nekur nebija tikpat skaistas vietas? Kā līdz kalna virsotnei tiks mammas, tēti un tantes ar kavalieriem? Tur tik ļoti daudz darbiņa vēl bija jāiegulda, lai vispār varētu tā skaisti baudīt.
Kad tas tika izdarīts, vedām vedējus atrādīt mūsu ceremonijas vietu. Viņiem bija jābrien ne tikai caur garu zāli, bet arī pār upei. Tomēr viņi nevienā brīdī nemēģināja atrunāt no trakās idejas."
"Kad bija palicis nepilns mēnesis līdz kāzām, sapratām, ka ir pēdējais laiks ceremonijas vietas sakopšanai un tilta būvēšanai. Rīkojām talku, kurā aicinājām gan draugus, gan radus. Bijām pozitīvi pārsteigti, cik daudzi mūs atbalstīja un atbrauca palīgā. Vienas dienas laikā tapa aptuveni sešus metrus garš tilts pār upei, un izpļauta gara jo gara taka līdz ceremonijas vietai. Tika sakopta un izveidota arī atpūtas/piknika vieta upes ielokā, kurā teikt pirmos tostus pēc ceremonijas."
Skaidrs bija viens, ka būs pamatīgi jāpiestrādā, lai īstajā dienā viss būtu tā kā bija. Radās sajūta, ka viņi līdz galam neapzinājās, cik darba tas prasīs, bet beigās entuziasms un vēlme teikt jāvārdu dzīvā un gandrīz neskartā dabā izrādījās neprātīgi skaista ideja.
Santa atklāj, ka dabas sakopšana izpelnījusies arī vietējo atzinību par jaunas pastaigu takas ieviešanu.
Īpašās norādes pirms kāzām un ģimenes reakcija
"Dodot ielūgumus uz kāzām, visiem piekodinājām par atbilstošiem apaviem, bet laika gaitā sapratām, ka neviens tā īsti nav apzinājies, cik nopietni mēs esam to teikuši. Daudziem bija radies iespaids, ka arī uz kāzām mežā var doties augstpapēžu un lakādas kurpēs. Talkas dienā uzņēmām pat nelielu paātrinātu video ar ceļu, lai neatklātu apkārtnes burvību jau iepriekš, bet ļautu saprast, ka balles apavi nebūs piemēroti ceļam uz ceremonijas vietu. Nevienam nekādi iebildumi neradās," detaļas par niansēm pirms kāzām atklāj Santa.
Man bija pilnīgs šoks un vēl doma – ja nu līs lietus, vai būs otrs variants? Otra varianta nebija, tad atlika cerēt uz labiem laika apstākļiem.
"Vairāk satraucāmies par vecāka gadagājuma cilvēkiem un vēl dažiem draugiem, kuri bija nesen pārcietuši sportiska rakstura traumas. Bet visiem bijām teikuši ne tikai par apavu izvēli, bet arī to, ka vēlams ierasties pat stundu ātrāk pirms ceremonijas, jo pastaigas garums ir vismaz 20 – 30 minūtes."
Kāzu viesu un ģimenes reakcija
Savās atmiņās par pirmo ekspedīciju uz laulību ceremonijas vietu dalās arī Santas un Kristapa vedējmāte Inguna, kura vēl pirms pārējiem visiem paspēja apskatīt kā burvīgo vietu, tā arī apzināties lielās pūles, kas būs jāieliek vietas uzpošanā.
"Man šķita, ka viņi ir dulli! Un vai tiešām tuvāk nekur nebija tikpat skaistas vietas? Kā līdz kalna virsotnei tiks mammas, tēti un tantes ar kavalieriem? Tur tik ļoti daudz darbiņa vēl bija jāiegulda, lai vispār varētu tā skaisti baudīt. Nu, un par tilta neesamību, godīgi sakot, man nebija ne jausmas, cik daudz materiālu, darba roku un tehnikas ir nepieciešams, lai to sameistarotu," savus pirmos iespaidu un bažas atceras Inguna.
"Skaidrs bija viens, ka būs pamatīgi jāpiestrādā, lai īstajā dienā viss būtu tā kā bija. Radās sajūta, ka viņi līdz galam neapzinājās, cik darba tas prasīs, bet beigās entuziasms un vēlme teikt jāvārdu dzīvā un gandrīz neskartā dabā izrādījās neprātīgi skaista ideja. No otras puses, šis piedzīvojums viņiem ļāva saprast, cik abiem ir foršas, atsaucīgas un darbīgas ģimenes, kuras atbalsta viņu trakās idejas, un cik labi draugi viņiem ir, kuri gatavi kopā ne tikai svinēt, bet arī meistarot svinības.''
Nodomāju, ka būs skaisti, kā "Gredzenu pavēlniekā".
Tomēr savas bažas izteica arī Santas mamma, kura gan uz situāciju centās lūkoties optimistiski: "Kāda bija reakcija? Protams, kad izdzirdēju par viņu plāniem, man bija neliels šoks, bet tā kā es zinu, ka no viņiem var visu sagaidīt, tad jau samierinājos un kāda gan man teikšana... Kad ieraudzīju mežu, kalnu un upi, tad gan man bija pilnīgs šoks un vēl doma – ja nu līs lietus, vai būs otrs variants? Otra varianta nebija, tad atlika cerēt uz labiem laika apstākļiem." Tikmēr Santas māsa Laine sapņoja vien par neizmērojamo skaistumu un savu vīziju par kāzām: "Nodomāju, ka būs skaisti, kā "Gredzenu pavēlniekā"."
Laimīgā diena
Diena bijusi brīnišķīga. Lai gan iepriekšējā dienā bažas par laikapstākļiem sagādājušas raizes un topošā līgava ik pa stundai sekojusi līdzi prognozēm, pašā kāzu dienā viņai esot bijis pilnīgi vienalga, un tas vairs viņu nav uztraucies. Pirms ceremonijas gan nedaudz esot uzlijis lietus, taču tas dienu nav spējis izbojāt.
"Mans gājiens līdz ceremonijas vietai smagā kleitā gan bija grūtāks nekā iepriekšējās reizēs, bet, aizejot līdz tai īstajai vietai un redzot visus viesus tik priecīgus un smaidīgus, mani pārņēma emocionāls saviļņojums. Viss bija tiešām pasakaini – mežs, čella skaņas, Baha 1. prelūdija un pretī – topošais vīrs tik smaidīgs un laimīgs." Pēc tam gan jaunlaulāto un kāzu viesu ceļi veduši tālāk, tomēr vedēji bija parūpējušies par vēl kādu tematiski atbilstošu pārsteigumu – fotosesiju briežu dārzā.
Savu izvēli nepavisam nenožēlojam. Diena bija brīnišķīga, šķiet, ka nebija ne brīža, kurā mēs nesmaidītu. Vēl joprojām esam ļoti pozitīvi uzlādēti. Viss izdevās kā bija iecerēts
"Savu izvēli nepavisam nenožēlojam. Diena bija brīnišķīga, šķiet, ka nebija ne brīža, kurā mēs nesmaidītu. Vēl joprojām esam ļoti pozitīvi uzlādēti. Viss izdevās, kā bija iecerēts.Tā kā vietas izvēle bija netradicionāla, tad noteikti šī diena paliks atmiņā ne tikai mums, bet arī pārējiem viesiem. Tas mirklis, kad cilvēki viens otram saka "jāvārdu" vienmēr ir ļoti skaists, bet tas mežs un vide, kurā mēs bijām, padarīja šo brīdi mums maģiskāku. Kāzas tieši šajā mežā ļāva mums padalīties ar viesiem ar to skaisto ainavu un apkārtni, kuru mēs bijām baudījuši."
Santa atzīst, ka katram ir jāveic sava izvēle: "Katram jau tā vieta ir cita – cits nespēj iedomāties savas kāzas bez kādas īpašas baznīcas, cits vēlas savas kāzas svinēt vecāku mājās, cits – divatā, ceļojumā. Mums tuva šķiet daba."
Laimīgais pāris iesaka atrast to sev tuvo vietu, neturēties pie standartiem, būt brīviem savos uzskatos un nevienam neļaut mainīt tos.
