Pazīmes, kas liecina – telefonu ikdienā izmanto pārāk daudz

Bieži vien cilvēki tikai ieraduma pēc paskatās telefonā – uzspiež atbloķēšanas taustiņu, šķietami apskatās tajā, bet pēc sekundes redzētais jau aizmirsts. Ja pieķer sevi šādā situācijā, tu neskaties telefonā tāpēc, lai gūtu informāciju. Tā ir kļuvusi par tikpat ikdienišķu sastāvdaļu kā acu izberzēšana no rītiem, matu saķemmēšana un dzīvokļa aizslēgšana.

Vai situācija, kad gaidi darba sapulces sākšanos, bet tā vietā, lai runātu ar kolēģiem, neatlaidīgi ej cauri absolūti nesvarīgai informācijai telefonā? Daudzi cilvēki telefonu izmanto kā aizsegu, lai apkārtējie nemanītu, cik patiesībā viņš jūtas neveikli. Ir pilnībā normāli arī vienkārši pasēdēt, ar nevienu nerunāt un neko nedarīt. Ja nebūsi ieurbies savā viedierīcē, pastāv daudz lielāka iespējamība, ka kolēģi ar tevi uzsāks normālu, ikdienišķu sarunu.

Pat ejot iznest miskasti, esot vannā vai dodoties līdz veikalam, kas atrodas pāris minūšu attālumā. Viena lieta ir telefonā klausīties mūziku vai radio, bet cita – nemitīgi ar pirkstu braukāt pa ekrānu, lai arī labi zini, ka nevienam netaisies zvanīt vai rakstīt. Saprotams, ka cilvēki izmanto telefonu, lai uzzinātu vai apskatītu kaut ko interesantu, taču ir situācijas, kad to pielietojums ir pilnīgi lieks.

Ja telefonu ikdienā lieto pārāk daudz, tu ierīces izmantošanā pavadi vairāk laika nekā tev pašam šķiet. Vai arī tev gadījies, ka pirms miega paņem rokās telefonu vienkārši tāpat, lai kaut ko paskatītu, bet attopies tikai 30 minūtēm, ka pirms brīža taču gribēji likties uz auss? Šādā veidā tu apzodz pats sevi, jo nelietderīgi iztērēji laiku, kas varēja pārtapt produktīvā darbā vai tik ļoti nepieciešamajā atpūtā.

Ja vien tev nav jāveic kāds svarīgs zvans vai gaidi kāda cita ziņu, nevajadzētu uztraukties un ļauties panikai tikai tāpēc, ka ierīce tuvākajā laikā varētu izlādēties un izslēgties. Cilvēki, kuri vairs objektīvi nespēj paskatīties uz saviem telefona lietošanas paradumiem, nesaprot, ka pasaule neapstāsies vien tāpēc, ka nepaspēs apskatīt jaunumus soctīklos vai pāris minūšu laikā atbildēt uz ierakstu pie bildes. Šādiem sīkumiem tevi nevajadzētu uztraukt.

Lai rūpētos par savu un citu satiksmes dalībnieku drošību, ne velti, vadot automašīnu, nav ļauts izmantot mobilos telefonus. Ļaudīm, kuri ar telefonu saraduši kā cimdiņš ar rociņu, šo noteikumu ievērot nākas grūti – roka pati teju vai stiepjas telefona virzienā, lai tikai ar pirkstu pabraukātu pa ekrānu. Un problēma ir tajā, ka lielākoties konkrētajā brīdī nekas svarīgs nav noticis. Vienkārši ir pieradums telefonu izmantot.

Šajā gadījumā ir runa par darbībām, kuras tur iespējams veikt, piemēram, iespēju ielikt "patīk", dalīties ar ziņām, komentēt tās, pievienoties sekotājiem un tamlīdzīgi. Ja ar draugiem un paziņām runājat tikai par šiem jautājumiem, telefonu un sociālos tīklus ikdienā lietojat par daudz. Tas pats sakāms par situācijām, kad pilnībā viss dzīvē šķiet liekams soctīklos – sākot no glamūrīgas brančošanas līdz rituāliem pirms miega. No malas cilvēkiem tā var šķist pārāk liela uzmācība un lielīšanās, bet tu zaudē unikālo brīžu vērtību, jo ir atmiņas, kuras vajadzētu atstāt tikai sev.

Ja aizej satikties ar draugiem un viņi nāk klajā ar ideju, ka visiem telefonus jāsaliek groziņā, jo tu nemitīgi spaidi ierīci, nevis sarunājies ar viņiem, tas liecina, ka nepieciešams izmantošanas laiku ierobežot. Šim nelāgajam ieradumam teikt ardievas nav viegli, taču šāda tipa draugu palīdzība var būt par ļoti vērtīga, lai gan pirmajā brīdī šķiet teju absurda.