Runājot par to, kad būtu īstais laiks precībām, pareizās atbildes nav – viss vairāk vai mazāk slēpjas partnerī, kopējā laimē un pašu sajūtās. Tomēr bieži vien, izdzirdot, ka kāds plāno precēties tikko pārkāpis divdesmit gadu slieksni vai vēl ātrāk, izdzirdam dažādas replikas par to, ka tas viss ir par agru. Bet vai tā ir?
Skaudros un laimīgos stāstos par laulību burvību un tās ēnas pusēm, kā arī apkārtējo reakciju dalās Ilona, kas apprecējās pavisam jauna vēl tad, kad tā bija teju norma, Mārīte, kurai bija visai neparastas kāzas, kā arī pavisam "svaigās" līgavas – Junita un Sniedze.
Ilona: "Kāzu dienā apjautu, ka negribu būt ar šo cilvēku"
Kāzu dienā apjautu, ka negribu būt ar šo cilvēku, bet pietrūka spēka pateikt "nē", jo nobijos no tā, kā jutīsies mamma, ko cilvēki teiks, nauda taču arī iztērēta, ciemiņi saaicināti. Pēc kāzām nolēmu – kas izdarīts, izdarīts.
Mārīte: "Par jaunības dullumu vispār nevar būt runas"
Līdz tam nebija šaubas, ka kaut kas mainīsies, par jaunības dullumu vispār nevar būt runas, mēs esam nenormāli nopietni cilvēki savam vecumam.
Junita: "Pēc desmit mēnešu kopā būšanas arī viņš saprata, ka mums jāprecas"
Protams, daži brīnījās, teica – tik jauna un jau precēsies, pusi dzīves palaidīsi garām. Man gan tā nešķiet. Drīzāk – vismaz attiecību lieta man dzīvē ir nokārtota un par to vairāk nav jāuztraucas
Sniedze: "Bija ļoti daudz cilvēku, kas bija vairāk negatīvi nekā pozitīvi"
Bija ļoti daudz cilvēku, kas bija vairāk negatīvi nekā pozitīvi, bet mēs viņus pārliecinājām par to, ka jauniem veidot ģimeni ir daudz vieglāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
