Foto: Shutterstock
Vai mīlestība var būt racionāla? Psihoterapeits un apzinātības treneris Ansis Jurģis Stabingis ir pārliecināts, ka viens no iemesliem, kāpēc mūs kaut kas uzrunā otrā cilvēkā, ir fakts, ka šis cilvēks ļoti daudz ko atklās par mums pašiem un ir piemērots, lai ļautu apzināties sevi. Intervijā grāmatžurnālam "Imperfekt" viņš runā par attiecībām – par apzinātu un neapzinātu iemīlēšanos, brīvību, atlaišanu un to, kā apkārtējā vide atspoguļo mūs pašus.

"Mūsu dzīvi vada ļoti daudz neapzinātu procesu," atzīst Ansis Jurģis Stabingis, skaidrojot, kāpēc dažkārt izjūtam vilkmi arī pret nepareizajiem cilvēkiem. "Apkārtējā vidē viens no elementiem ir otrs cilvēks, kas man labi var parādīt, kāds es esmu, apzināt sevi. Tas ir magnēts, kas satuvina."

Runājot par atspoguļošanās aspektu jeb to, kā apkārtējā vide atspoguļo mūs pašus un kā attiecībās ieraugām sevi, viņš bilst, ka vīra un sievas attiecības ir vistuvākās – tās kopā satur ļoti spēcīga līme. Svarīgi saprast, ka ir nevis jāvaino otrs, bet gan jāsaprot, ka otrs rāda daļu no manis.

"Visa apkārtējā vide ir spogulis man, lai es varētu ieraudzīt sevi. No sākuma viens otrā iemīlas un saāķējas, pēc tam sāk rādīt spoguli. Tā kā esmu pielīmējies, netieku prom un esmu spiests redzēt. Paziņu attiecībās, ja man tas nepatīk, es vairs nesatiekos, bet te man nepatīk, taču es turpinu satikties. Savam partnerim mēs piedodam tādas lietas, ko nepiedodam nevienam kolēģim. Reizēm mūs tā piečakarē, bet mēs piedodam un turpinām būt kopā."

Kāda ir cilvēka bioloģiskās uzbūves nozīme attiecību veidošanā? Lektors un apzinātības treneris uzsver, ka, lai cik intelektuāli izglītoti mēs būtu, fizioloģiskie mehānismi turpina darboties.

"Cik lielā mērā intelekts var ietekmēt, ka mums joprojām vajag ēst un naktī gulēt?" retoriski vaicā Ansis Jurģis Stabingis. "Tā vilkme… Tur ir kaut kāda daļa bioloģijas. Cik liela? To ir grūti izmērīt. Jo tas ir kokteilis. Ir pieņēmumi un hipotēzes par 30, 40 vai 50 procentiem. Bērna ieņemšana un grūtniecības iestāšanās ir bioloģisks process, kurā prāts absolūti nemaz neiesaistās. Es nevaru ar prātu ieņemt bērnu vai ar prātu viņu izaudzēt sevī, viņš aug pats. Vai es gribu vai negribu, viņš to dara."

Pieskaroties jautājumiem par cilvēka prāta mānīgo dabu, Ansis Jurģis Stabingis filozofē par to, ka kaut kādā ziņā tas, kas attiecībās mūs pievelk un fascinē, beigās atgrūž. Viņš skaidro, kā mēs uztveram realitāti – par pasakām, kuras izdomājam, par stāstiem, kuriem noticam. Par to, ka, izmantojot šo pašu tehniku, varam ne tikai iemīlēties, bet arī iemīlēt sevi.

Visu interviju var lasīt grāmatžurnālā "Imperfekt".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!