Riebīgie svētki – degbumba vientuļo cilvēku nervu sistēmai  (16)

Tomēr ir daļa cilvēku, kuri, ja ne skaļi, tad pie sevis gan atzīstas: "Kā man riebjas šie svētki, šie nenormālie cilvēki, kuri panikā skraida pa bodēm, meklējot kārtējo nevajadzīgo lietu, kuru ievīkšķīt dāvanu papīrā, apdrukātā ar zvaigznītēm vai eglīšu mantiņu bumbuļiem. Kaut ātrāk visa tā jezga beigtos!"

Tu vaicā, kurš to saka? Tavi līdzcilvēki, tavs darba kolēģis, tavs kaimiņš, varbūt pat kāds tavs radinieks, kuru ikdienas skrējienā esi piemirsis. Tie ir cilvēki, kuri jūtas vientuļi – vīrieši, sievietes, vecāki, kuri vieni audzina bērnus. Un tādu cilvēku ir pietiekami daudz, atzīst speciālisti – psihologi, kuri gan ikdienā, gan šajā svētku laikā palīdz šiem ļaudīm tikt pāri emocionālajai noskaņai, kas nebūt nav piepildīta ar svētku smaržu un garšu.

Kā atzīst krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psiholoģe, krīzes tālruņa konsultantu apmācības vadītāja Santa Ozoliņa, svētku laiks patiešām daudziem cilvēkiem ir visai grūts periods. Lai gan zvanu skaits uz krīzes tālruni nepalielinās, šajā laikā tiek saņemti specifiskāki zvani, nekā ikdienā. "Zvana vientuļi cilvēki, kuri mēģina izveidot siltas attiecības ar konsultāciju operatoru," šādus aicinājumus svētku laikā var dzirdēt no vientuļajiem. Ozoliņa norāda, ka šādā veidā cilvēki cenšas kompensēt uzmanības trūkumu. Ja sākumā neviens uzreiz nesaka, ka ir viens, ilgākā sarunā noskaidrojas, ka cilvēks ir vientuļš. Un viņš konsultāciju operatoru cenšas integrēt kā savu ģimenes locekli.

Kā atzīmē Ozoliņa, tieši vīrieši visbiežāk zvana un atzīstas, ka jūtas vientuļi. Turklāt viņi ir dažāda vecuma. "Ja sieviete vēl atradīs kādu kompāniju, ar ko pabūt kopā svētkos, vīriešiem tas nav tik raksturīgi, un viņi zvana. Citiem vispār nav bijusi ģimene, citiem izjukusi. Pērn bija viens vīrietis, kurš atzinās, ka sieva mirusi, bērni izauguši, dzīvo ārzemēs, bet viņš palicis pavisam viens," stāsta Ozoliņa.

Otra zvanītāju grupa, ja tā to var nosaukt, ir cilvēki, kuri nonākuši labā stresa iespaidā, bet līdz ar to izgaismojas citas problēmas, kurām ikdienā netiek pievērsta uzmanība. Kā piemēru Ozoliņa min pirmssvētku laikā aizņemtās mammas, kurām jāsagatavo maskas bērnudārza svētku pasākumiem, jāsarūpē dāvaniņas ģimenei, jādomā par svētku galda klāšanu. Un to psihologi sauc par labo stresu, bet tas tāpat ir stress un pārbaudījums nervu sistēmai, un tā laikā neviļus izgaismojas pavisam citas problēmas. Izrādās, ka vīrs šajā visā nepalīdz, iespējams, ir pat vardarbīgs.

Interesanti, ka, piemēram, Ziemassvētku vai Vecgada vakarā daudz vairāk zvana vientuļie cilvēki, bet 25., 26. decembrī un 1. un 2. janvārī – sievas, mātes, kuras sūdzas par atkarības problēmām ģimenē, kad atkal kāds svētkus izmantojis kā ieganstu pamatīgi apreibināties.

Protams, konsultāciju operators zvanītājam nevar nodrošināt ģimeni, tomēr sarunas gaitā speciālisti mēģina atrast tās iespējas, ko cilvēks pats varētu darīt, lai vairs nejustos tik vientuļš. Bieži vien, kad cilvēks piezvana pa Krīzes tālruni, viņš pat neizprot savas emocijas, to, kas ar viņu notiek. Sarunas laikā konsultāciju operators cilvēkam atspoguļo, kas ar viņu notiek, mudinot arī pašam padomāt, kā situāciju mainīt – varbūt pieklauvēt pie kaimiņa durvīm, iespējams, viņš jūtas tieši tāpat. Varbūt piezvanīt kādam radiniekam vai paziņam, ar kuru sen sen kā zuduši kontakti.

Nedaudz aplūkojām situāciju par cilvēkiem, kuri uzdrošinās piezvanīt – ja ne kādam paziņam, tad vismaz Krīzes tālruņa konsultantiem, bet tālāk palūkosimies nedaudz dziļāk cilvēku emocionālajā pasaulē, kāpēc svētku laiks ir sāpīgs tik daudziem un kā tomēr sevi kaut kā uzmundrināt. Ļausim runāt trīs dažādiem speciālistiem.