Vardarbība – ne tikai iesaistīto, bet arī sabiedrības atbildība

Vardarbība var būt dažāda, un ne vienmēr to no malas ir iespējams laikus pamanīt. Taču statistika ir skumja – šogad līdz septembrim Rīgas pašvaldības policija jau vairāk nekā sešsimt reižu ir devusies uz izsaukumiem, kas saistīti ar vardarbību. Vēl satraucošāks ir fakts, ka par piedzīvoto vardarbību visbiežāk ziņo pats upuris vai pat varmāka, bet ne kaimiņi vai notikušā aculiecinieki, kas varētu palīdzēt, un tādējādi situācija tiktu atrisināta ātrāk. Nevērība, vienaldzība vai nevēlēšanās jaukties citas ģimenes lietās – kādēļ sabiedrība nereaģē uz vardarbības gadījumiem?

Asa vārdu apmaiņa kaimiņos aiz sienas, skaļi apvainojumi, grūstīšanās vai pat fiziska izrēķināšanās uz ielas – teju katrs no mums kādreiz ir bijis liecinieks kādai vardarbības situācijai. Bet cik gan bieži iejaucamies un aizstāvam kādu sev nepazīstamu cilvēku? Jāatzīst, ka tas joprojām notiek nepietiekami un tikai retais uzdrošinās iesaistīties un palīdzēt vardarbībā cietušajam. Cilvēki biežāk izvēlas neiejaukties un it kā nedzirdēt, neredzēt blakus notiekošo vardarbību.

Izšķirošs faktors – bailes

Vardarbības tēma katru gadu aktualizējas, un problēma, neapšaubāmi, pastāv. Kā vērtē krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psiholoģe un direktore Zane Avotiņa, situācija Latvijā saistībā ar sabiedrības vērību pret vardarbību pamazām uzlabojas. Taču joprojām ne vienmēr cilvēki aktīvi reaģē, redzot vai dzirdot vardarbīgas konfliktsituācijas. Kādēļ tā? Kā galvenos iemeslus Avotiņa min nezināšanu, ko konkrētajā situācijā darīt, bailes un mītu par to, ka tā nav mana atbildība, bet gan konfliktā iesaistīto. Redzot vardarbību no malas, cilvēki var apjukt un nezināt, kā rīkoties, reizēm pat nepiezvanīt policijai. Arī bailes ir izšķirošs faktors, jo cilvēki uztraucas par savu drošību un veselību un tādēļ nemaz neiesaistās konflikta risināšanā un izlīgšanā. Diemžēl sabiedrībā joprojām vērojama atbildības noņemšana no sevis, uzskatot, ka tā ir tikai attiecīgo personu vai ģimenes darīšana.