"Diezgan traģiski mums atnāca tā doma. Mēs gaidījām mūsu otro bērniņu, un mums bija devītā mēneša sākums, kāda 32. nedēļa, un apstājās sirsniņas," raidījumā "Sieviete. Personīgi" stāsta Iveta, "Izgājām cauri ellei, es teikšu. Nebaidos no šī vārda, jo man bija jādzemdē nedzīvs bērns, es izgāju tam visam cauri: tu gaidi to bērnu, tu nēsā viņu, tu gaidi un viņš neatnāk. Tu izej cauri visām tām sāpēm, un rezultāta nav."
Tā kā vieta bērniņam bija paredzēta, vēlāk radās doma adoptēt. "Gultiņa stāvēja istabā, visas tās lietiņas jau bija iekārtotas, bet bērniņa nebija," viņa atceras. Kopā ar vīru nolēmuši, ka tad, ja vieta mazulim ir paredzēta, iespējams viņi varēs dot mājas kādam citam bērniņam. Un tā arī notika. Adoptētais puisēns nebija mirušā mazuļa aizstājējs. Vienkārši ģimene nolēma, ka spēs par viņu rūpēties, jo bija tam gatavojušies.
Kādu brīdi viņus tomēr mākušas šaubas, bet beigās nolēmuši, ka ģimenē ir jāienāk vēl kādam. Jautājums pārrunāts arī ar vecāko bērnu – meitu. Viņai izstāstīts, ka ir bērni, kuriem nav māju un ģimenes. "Viņiem nav, kas vakarā palasa pasaku, paņem klēpī, kas paņem un samīļo," meitai skaidrojusi Iveta. Pēc lēmuma pieņemšanas vecāki devās uz bāriņtiesu iesniegt dokumentus.
Ģimene adoptēja otro puisīti, par ko viņiem pastāstīja. Pirmais zēns, ko bija iespējams paņemt savā aprūpē, cietis no vairākām slimībām. Ģimene sapratusi, ka nespēs viņam nodrošināt visu nepieciešamo. "Tad man būtu jāiet prom no darba, un arī meitai tā būtu diezgan liela trauma sākumā. Mēs zinājām, ka mājas varam dot bērnam, kuram nav tik smagu fizisko problēmu. Un tas bija Tomiņš."
Sākumā bijis grūti aptvert, ka adopcijas process ir sācies, no satraukuma pat uzmetusies zosāda. Pirmo reizi pie zēna Iveta brauca divatā ar vīru, bet otrajā viesošanās reizē viņiem pievienojās arī meita. Viņiem bija ļoti svarīgi, lai ar Tomu saprastos arī Ivetas meita: "Ērika teica – jā, mēs viņu ņemsim pie sevis. Un tā mēs Tomiņu paņēmām."
