"Tu taču esi puisis, tas ir tavs pienākums", "Tev jādomā par mācībām, nevis meitenēm", "Nu, un cik tad tu pelni?" – vai šis izklausās pazīstami? Visi šie uzstādījumi blīvi rindojas psihē kā šašliks uz iesma, pakāpeniski pārvēršot vīrieti vai nu par vientuļo vilku, kurš ieciklējies uz naudu, vai arī par neirotiķi, kas raujas starp darbu un ģimeni, nebūdams laimīgs nekur.
Visa pasaules nauda
Kas tev ir mugurā, ar ko tu brauc, kur dzīvo, kāds telefons tev ir – sētā ir 2018. gads, bet kritēriji, pēc kuriem sabiedrībā tiek vērtēts vīrietis, pēdējo 20-30 gadu laikā nav mainījušies.
Turklāt tā ir ne tikai pie mums, kas pieredzējuši deficīta laikus un postperestroikas patēriņa eiforiju. Piemēram, ASV pēdējo divdesmit gadu laikā par gandrīz 40 procentiem palielinājies pašnāvību skaits vīriešiem vecuma grupā no 40 līdz 64 gadiem. Darba zaudējums, finanšu problēmas, grūtības samaksāt rēķinus – tas viss amerikāņiem liek noslēgt rēķinus ar dzīvi. Baisi? Baisi.
Tas, protams, ir radikāls piemērs. Daudz vairāk ir to, kas veiksmes vārdā "vienkārši" kapā diennaktīm, palaižot garām visu svarīgāko: paša plānu īstenošanu, senu sapņu piepildījumu, sava bērna pirmos soļus, viņa pirmos izteiktos vārdus, skolas gaitu uzsākšanu.
Šie pilsoņi mājsaimniecības evolūciju vēro tikai pēc fotogrāfijām pie ledusskapja durvīm. Un pēc dažiem gadiem viņi ar pārsteigumu atklāj, ka dzīvo kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, faktiski – kaimiņiem.
Vēl cits scenārijs: vīrietis apzināti atliek visu, kas varētu kavēt viņa finansiālo mērķu sasniegšanu un virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Kapā un kapā, brīnās, kā draugiem izdodas atrast laiku sev un saviem hobijiem.
Tie, kas hobiju pārvērtuši biznesā, ir veiksmīgi, bet kā gan viņš ar visu savu milzu slodzi – kā bija, tā paliek sīks vadītājs? Nekādi nespēj saprast, kādēļ, gluži kā tai anekdotē, viņš "visu laiku dzer un dzer, bet viņam kļūst aizvien sliktāk un sliktāk", bet pēc tam atjēdzas – dzīve pagājusi, bet viņš, var sacīt, nav nemaz dzīvojis.
Ir tāds vārds – "vajag"
Kādēļ tā notiek? Kurā mirklī kaut kas noiet greizi un vīrieši izvēlas vienu no šiem postošajiem scenārijiem? Jo es pats esmu redzējis, ka ir tādi vīrieši, kam ir gan sieva, gan bērni, gan darbs, gan atpūta, gan hobiji, un viņi ir laimīgi, gluži kā tie ģimenes galvas, ko redzam tīrīšanas līdzekļu un buljona kubiciņu reklāmās.
Esmu dziļi pārliecināts, ka pamatproblēma, kā reiz, ir šajos iepotētajos uzstādījumos, visos "vajag", "pienākums", "jādara", kas vīrietim neatstāj vietu manevriem. Un, protams, arī laimei nē.
Un, lūk, doma: "Vienmēr ir kaut kas jāizvēlas, jāiet uz kompromisu, kaut kur jāpiekāpjas". Manuprāt – pilnīgs murgs. Tas nozīmē, ka jūs kaut kādā ziņā esat apdalīts, ka jūs esat upuris.
Pietiks izvēlēties starp peļņas darbu un aicinājumu, personīgo dzīvi un karjeru! Izvēlieties sevi, savas intereses! Darbu, kas patīk, pat ja sākumā tas nenes daudz naudas (nauda, visticamāk, atnāks, savukārt riebums pret nemīlamu darbu tikai augs). Cilvēkus, ar kuriem ir labi un ērti. Gan kolēģus, gan dzīvesbiedru, gan biznesa partnerus.
Bet, lai iemācītos izvēlēties sevi, jāsāk ar ieklausīšanos sevī, savās vēlmēs. Savu balsi sadzirdēsiet ne uzreiz, jo īpaši, ja līdz šim jūs vadīja komandas un direktīvas "vajag", "sen bija laiks", "tagad svarīgākais ir...", "toties stabili ieņēmumi". Bet izdosies pilnīgi noteikti – protams, ja jūs tik tiešām vēlaties mainīt savu dzīvi un padarīt to par prioritāti.
Bet, ja runājam par darbu līdz pēdējam spēku izsīkumam, bez atvaļinājumiem un pīppauzēm... Atcerieties: kolhozā visvairāk strādāja zirgs, bet par priekšsēdētāju viņš tā arī nekļuva.
Psihologs Mihails Labkovskis 5. novembrī viesosies Rīgā ar semināru "Karjera, mīlestība, ģimene. Kā atrast līdzsvaru un nepazaudēt sevi". Plašāka informācija par pasākumu un biļetēm – "Biļešu servisā".