Žurnāliste Alla Petropavlovska par sevi radījusi tādas sievietes tēlu, kura dzīvo viena, neatkarīga, dara, ko grib un ir laimīga. Kāda vieta Allas dzīvē ir vīrietim? Vai neatkarīgā dzīvē ir laimīga, vai arī dažkārt vajag vīrieša plecu? To viņa atklāj sarunu šovā "Starp mums runājot".
Alla stāsta – katrā dzīves etapā ir bijis ļoti dažādi. "Es domāju, ka no sākuma biju absolūta ideāliste, kura pārāk daudz lasīja pasakas," teic Alla. Ar pasakām viņa domā sekojošo – ja tu esi mīlīga, pacietīga, nereaģē, ļaujot sadarīt pāri, un parādi, cik tu esi lieliska, tad vienmēr tas atpelnīsies un būs lielā laime.
Viņa skaidro, ka kādai šādas zināšanas ir iedzimtas, bet citai tas jāiemācās pašai. "Ir sieviete, kuras uzreiz saprot – nevajag nevienu pārtaisīt, gaidīt no vardes, ka viņa kļūs par princi. Ja tu gribi princi, tad meklē princi. Nebučo vardi. Bet ļoti liela daļu sieviešu domā, ka viņš jau ir princis, viņš tikai izskatās pēc vardes."
Bet ja nav prinča, tad jādzīvo savā nodabā? "Es piekrītu tiem, kuri saka, ka laimīgs kopā var būt tikai tāds cilvēks, kurš spēj laimīgs būt arī viens. Var būt ļoti labi kopā tikai tad, kad tu proti sadzīvot arī pats ar sevi." Šādā situācijā otrs cilvēks nav kā glābiņš, bet gan kā partneris.
Alla teic, ka partnera izvēle ir gluži tāda pati kā ceļabiedra izvēle, dodoties ceļojumā. Kāds izvēlas drošību, cits izpalīdzīgu personu, bet kādam vajag ceļabiedru, ar kuru būtu jautri. "Ģimene ir kā ceļojums – tikai tas nav telpā, tas ir laikā. Es esmu nokļuvusi tajā dzīves etapā, ka es domāju, ka man blakus ir vajadzīgs cilvēks, lai būtu forši. Dzīvot es varu pati."
