Kādu dienu iejūtīgais, atturīgais mīļotais pārvērties par cinisku nūģi, bet pašapzinīgā, temperamentīgā mīļotā sieviete vienas nakts laikā kļuvusi par piekasīgu īgņu un egoisti.

Pēc tam kad beidzas hormonu vētras un kaislību apmiglotajos prātos migla izklīst, mīlētāju skatam paveras banālā realitāte. Ja vien abi partneri nesāk demonstratīvi plēst traukus, šajā brīdī sākas mīlestības vēstures ciešanu nodaļa.

Dzimumattiecību terapteits šveicietis Jirgs Villijs šajā attiecību fāzē saskata arī pozitīvo pusi. “Vilšanās sajūta nav pierādījums, ka iemīlēšanās utopija ir bijusi pilnīgi nepareiza un iluzora,” tā Cīrihes psihologs raksta savā grāmatā “Kādēļ pāri paliek kopā?”.

Tiem, kuri piepeši jūtas vīlušies mīlestībā, nevajag uzreiz apšaubīt partneri, bet gan pārdomāt savas sakāpinātās prasības – gan pašam pret sevi, gan pret savu partneri. “Jābeidz gaidīt dzīves piedāvātās iespējas no partnera, un iemācīties arī pašam/pašai nepievilt partnera cerības,” aicina psihologs Villijs.

Domstarpības vēl neliecina, ka attiecības ir neveiksmīgas, bet liela mīlestība ne vienmēr nozīmē lielu saskaņu. Būtiska nozīme ir tam, kā rodas konflikti. Ja viņš vai viņa uz satikšanos ierodas ar vienas stundas nokavēšanos, tad jebkurā gadījumā tas rada stresu. Atšķiras vienīgi attieksme – vai ilgajā gaidīšanā vaina tiek novelta uz satiksmes sastrēgumu vai uz partnera nolaidību. Laimīgi pāri izvēlas pirmo variantu, nelaimīgi – otro.

Sakāpināta sajūsma par partneri palīdz pārvarēt šo vilšanās fāzi, lai gan no vislielākās pacilātības gan nākas atvadīties. Patiesība vienmēr slēpjas pagultē: kaislība vai nu atslābst līdz ar vilšanos, kas pavada iemīlēšanos, vai arī tā uzliesmo no jauna, tiklīdz parādās mīlestība. “Ja pāris spēj pārdzīvot šo vilšanās brīdi, izveidojas ciešas un daudzpusīgas attiecības,” saka Jirgs Villijs.

Kas pāri notur kopā? Tā ir abu personīgā izpratne par mīlestību. Katrs pāris dara ar mīlestību, ko grib. Enciklopēdijas mīlestības jēdzienu skaidro kā “spēcīgas simpātijas, abpusēju pievilkšanos”. Mīlestība nozīmē arī pieķeršanos, sirsnību, uzticību, seksu un tūkstošiem citu skaistu lietu. Mīlestība ir tāda, kādu to rada divi cilvēki.

Šajā brīnišķigajā haosā sociologi un psihologi aizvien cenšas ieviest kārtību. Kā gan viņi spēj zinātniski analizēt fenomenu, kas nepakļaujas nekādiem mēriem?

Pa dažādiem apvedceļiem zinātnieki mēģina piekļūt tuvāk mīlestības būtībai; septiņdesmitajos gados kanādiešu sociologs Džons Lī pēc lielas galvas lauzīšanas izdomāja klasifikācijas sistēmu, kas izšķir sešus “mīlestības stilus” jeb mīlestības veidus.

Pamatojoties uz šīs klasifikācijas, Bohumas universitātes (Vācijā) profesors Hanss V. Bīrhofs izstrādāja psiholoģijas anketu mīlestības stilu noteikšanai. Bīrhofs intervēja simtiem pāru, cenšoties noskaidrot, kas ir vissvarīgākais mīlas attiecībās. Atbildes viņš pakārtoja šiem sešiem mīlestības stiliem, kurās ietilpst gan privātīpašnieciskas, gan rotaļīgas attiecības.

Mīlestības stils nekādā veidā neraksturo mīlestības attiecību kvalitāti, vai jūtu spēku. Taču tas norāda, kas katram pārim abu attiecībās šķiet vissvarīgākais.

Lai arī amerikāņu bestselleru autors Džons Grejs saviem lasītājiem mēģina iestāstīt, ka vīrieši ir no Marsa un sievietes – no Venēras, mīlestības veidos tas nekad neatainojas. Nepastāv ne tipiski vīrišķīgs, ne arī tipiski sievišķīgs mīlestības stils. Abu dzimumu pārstāvju vidū visbiežāk sastopamais mīlestības veids ir Eross jeb romantiskā mīlestība.

Comment Form