Pa visiem kanāliem mums borē, ka sekss pirmajā randiņā nav pieļaujams. Sak, vīrietis ir mednieks, kurš, viegli dabūjis gribēto, momentā zaudē interesi. Bet es saku, ka, ja gribas, tad var un pat vajag! Ja tas ir tavs cilvēks, tad nav svarīgi, vai jūs to darīsiet pirmajā vai divdesmit pirmajā tikšanās reizē, jebkurā gadījumā jūs būsiet kopā. Bet ja tas nav tavs cilvēks, tad – vienalga, vai gultā leksiet uzreiz, vai gadu staigāsiet, sadevušies rociņās, tāpat beigās izšķirsieties.
Piemērs no manas dzīves. Ar Valdi iepazināmies iepazīšanās portālā. Izskatīgais vīrietis ar burvīgo humora izjūtu mani apbūra burtiski no pirmajām ziņām. Mēs sarakstījāmies pa naktīm, sapratām viens otru no pusvārda un jau sen būtu tikušies arī dzīvē, taču tam šķērslis bija fakts, ka viņš lielāko daļu laika dzīvoja un strādāja ārzemēs, šurp brauca reti un uz īsu laiku. Tā rezultātā mēs ar dažiem pārtraukumiem sarakstījāmies ilgāk nekā gadu, man jau šķita, ka mēs tā arī paliksim virtuālie draugi, bet dzīvē viss notika citādāk. Reiz, kad viņš bija atbraucis uz dzimteni, viņam parādījās brīvs vakars un mēs beidzot norunājām satikties.
Tuvojoties norunātajai vietai, es jau iztālēm pamanīju gara auguma slaidu tumšmati, kurš lūkojās riņķī, it kā kaut ko meklētu. "Tā, tas ir manējais," man caur galvu izšāvās šī doma un es nekļūdījos. Vīrietis pagriezās pret mani, ieskatījās ar savām koši zilajām acīm, plaši pasmaidīja un sabučoja uz abiem vaigiem sveicinoties. Tieši tajā mirklī es sajutu, ka ar mani ir cauri.
Pārmijot pieklājības frāzes, devāmies uz tuvāko krodziņu ēst šašliku un dzert vīnu, bet no turienes – uz kopmītnēm, kur tolaik dzīvoju. Manas kaimiņienes bija sarīkojušas mazu ballīti un mēs ar prieku viņām pievienojāmies. Viss ritēja brīnišķīgi: iedzērām, klausījāmies mūziku, spēlējām "patiesība vai risks". Kad Valdis teica "risks", meitenes nolēma pajokot un lika viņam stāvēt uz balkona un desmit reizes nokliegties, ka viņš mani mīl – man bija smieklīgi un kauns vienlaicīgi. Mēs neslēpti flirtējām, barojām viens otru ar šokolādi, galu galā sadzērām tubrālības un sabučojāmies. Vārdu sakot, tovakar es biju pa īstam laimīga.
Bija jau pāri pusnaktij, kad ieradās nikna komendante un lika nepiederošajiem, t.i., Valdim pamest kopmītnes. Es nedaudz ar viņu pastrīdējos, pēc tam nospļāvos un aizgāju Valdim līdzi uz viņa mājām. Tur mēs kādu laiku vienkārši pļāpājām, bet ar sarunām nebija pietiekami, jo starp mums bija nepārvarams pievilkšanās spēks. Galu galā atmetu visus aizspriedumus un beidzu pretoties savām vēlmēm. Jā, tas bija labākais sekss manā dzīvē. Varbūt viens no labākajiem – tieši no emocionālā aspekta. No rīta Valdis pagatavoja man visgardākās brokastis un aizveda mājās.
Vēlāk mēs vēl dažas reizes satikāmies, tomēr attiecības neizveidojās. Nē, ne jau seksa dēļ. Valda pasaulē vienkārši nebija vietas man. Pareizāk sakot – meitenei kā tādai. Viņam bja citas rūpes: darbs, parādi, vecāki, bērns, kā arī draugi, kas viņam ir vissvarīgākie. Viņš absolūti nevēlējās mainīt savu ierasto dzīvesveidu un šausmīgi baidījās, ka es mēģināšu pārveidot viņa raksturu. Es, protams, negrasījos to darīt. Pat bērnam skaidrs, ka pieaugušu vīrieti nav iespējams mainīt. Mēģināju viņam to paskaidrot, tikai viņš, diemžēl, mani nesadzirdēja, tādēļ nolēmu pielikt visam punktu, lai nemocītu ne sevi, ne viņu.
Šī ir autora subjektīva attieksme pret situāciju. Jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem un notikumiem ir sagadīšanās.
