Beatrise atklāj, ka ar tagadējo vīru mācījusies paralēlklasēs Iecavas vidusskolā, bet pirms tam viņu nebija pamanījusi. "Es pat nenojautu, ka tāds cilvēks eksistē! Bet viņš mani jau bija ievērojis un uzrakstīja draugos. Es biju diezgan aktīva gan bērnu, gan jauniešu vecumā, visur piedalījos un biju redzama – dejoju, dziedāju, arī folkloras kopā darbojos, un no turienes manā dzīvē arī parādījās vijole.
Kad man bija 13 gadu, izdomāju, ka gribu spēlēt vijoli. Biju folkloras kopas "Tarkšķi" dalībniece, skolotāja Kristīne uzņēmās palīdzēt man iemācīties spēlēt šo instrumentu – tas lielā mērā gan bija mans darbs ar vijoli, nevis skolotāju. Prakse, prakse, prakse…" Sieviete stāsta, ka viņai, kā citi saka, esot absolūtā dzirde, jo viņa spēlē nevis pēc notīm, bet dzirdes. "Tā es būtībā spēlēju visos koncertos, stāvēju un klausījos. Melodija galvā saslēdzās, un mēģināju to līdzīgā veidā spēlēt uz vijoles. Tā turpināju savu spēli izkopt dažādos pasākumos kopā ar folkloras kopu. Ja cilvēkam nav kur regulāri muzicēt, viņš diez vai varēs iemācīties spēlēt instrumentu." Beatrise uzsver, ka viņa esot tipiskais muzikants, kurš pašmācības ceļā trinkšķina un kuram beigās sanāk, nevis mūziķis.
"Vijoli spēlēju līdz 20, 21 gada vecumam," atmiņās dalās Beatrise. "Nāca pārmaiņas – pārcēlos uz Rīgu, Iecavā vairs nebiju tik bieži, automātiski atslēdzos no "Tarkšķiem" un arī savas vijoles. Tāpat instrumentam tajā laikā vajadzēja veikt tehnisko apkopi, vijole vēl joprojām ir ļoti saplīsusi, jānomaina lociņš, stīgas, nav arī tiltiņa. Bet man principā tajā laikā nemaz vairs nebija, kur spēlēt."
Tieši Oskars bija tas, kurš ievēroja, ka viņa vairs nespēlē. "Piecus, sešus gadus viņš visu laiku teica, ka vajadzētu atjaunot manu vijoli, lai paliek bērniem, mazbērniem. Viņš vienmēr ļoti lepojās ar to, ka es pati esmu iemācījusies spēlēt, jo tas nemaz nav viegli.
Oskars ik pa laikam par to runāja un atgādināja, līdz pienāca kāzu organizēšanas laiks. Mēs satikāmies ar mūsu kāzu organizatori un sākumā vienkārši runājām par to, kas mēs esam, ko mēs darām. Beigu galā zinājām tikai aptuvenu dienas plānu, kādus 50 procentus no kāzām, tāpēc mums bija daudz pārsteigumu. Patiesībā arī mans vīrs izgatavoja man pārsteigumu. Tas bija albums, viņš bija salīmējis mūsu bildes un pasniedza to man no rīta, kad pucējos. Savukārt mans pārsteigums bija vijoļspēle."
Beatrise atceras – kāzu organizatore viņai uzrakstīja atsevišķu e-pastu, vai viņa negribētu kaut ko Oskaram uzspēlēt, jo viņš jau divas reizes bija izmetis, ka viņa pati esot iemācījusies vijoli spēlēt un viņam tik ļoti gribētos, lai Beatrise to atsāktu darīt. Organizatore viņai sacījusi, ka tas ļoti aizķēries prātā, jo skaidri redzams, ka Oskaram tas ir svarīgi.
"Tad es sāku domāt – man taču vijole ir saplīsusi, ko man darīt?! Ja es sākšu bīdīt lietas, kā atjaunot un restaurēt, tas aizņems laiku. Sapratu, ka tas būs tik sarežģīti, jo viņš vienā brīdī to varētu uzķert. Man ir ļoti grūti no viņa kaut ko noslēpt, bet gribējās saglabāt to kā pārsteigumu." Beatrisei sākotnēji bijušas bažas, ka iemaņas varētu būt zudušas un neizdosies izvēlēties piemērotu dziesmu. "Sākumā bija doma šo priekšnesumu taisīt kā pārsteigumu visiem viesiem, bet pēc tam sapratu, ka gribētu tikai viņam. Tas ļoti labi "saslēdzās" ar to, ka mums nebija mičošanas, bet tā vietā nolēmām ielikt vijoļspēli."
Viņa savu pārsteigumu sāka plānot vien pāris nedēļu pirms kāzām. Arī dziesmas izvēle nāca ļoti vēlu. "Viņš strādāja mājās, fonā skanēja rādžiņš. Tajā laikā populāra bija "Imagine Dragons" dziesma "Next to Me". Viņš man saka: "Bece, šo dziesmu mums arī vajag kāzās!" Es gan atbildēju, ka nav īsti kurā brīdī, jo kāzu dejas dziesma jau bija izvēlēta. Aizgāju uz virtuvi un sapratu, ka šī arī būs tā dziesma, nodomāju – skanēs tev tā dziesma kāzās, ja tu tik ļoti to gribi. To, ka šo dziesmu viņš gribētu kāzās, Oskars teica pat divas reizes. Savā ziņā tā viņam atgādinot par mums."
Kad dziesma bija atrasta, nāca laiks pievērsties vijoles meklējumiem. Viņa vērsusies pie folkloras kopas, kurā ilgus gadus bija viena no dalībniecēm, un ar viņu palīdzību no Iecavas kultūras nama uz mājām atceļoja vijole. Lai to dabūtu, tika iesaistīta māsa, ome un vēl citi cilvēki, jo pati visu laiku bija Rīgā. "Tad sapratu, ka kaut kā man jānokļūst Iecavā. Uz Rīgu vijoli nevarēju vest, jo mums tad bija mazs dzīvoklītis, kurā viņš uzreiz to pamanītu. Nevarēju izdomāt nevienu labu atrunu, kāpēc braukt uz Iecavu – beigu galā nepateicu neko. Domāju, ja zvanīs, tad es esmu veikalā, bet galu galā man ļoti veiksmīgi izdevās nonākt līdz Iecavai, pamācīties un atbraukt atpakaļ." Beatrise min, ka, Oskaram nezinot, trīs reizes izdevies aizbraukt uz mājām.
Viņa stāsta, ka nav vēlējusies noslīpēt visu līdz sīkumam, jo jau fakts, ka viņa nolēma spēlēt un patiesi to izdarīja, bija daudz svarīgāks par kādu "netīru" noti. "Beigu beigās viņam neradās nekādas aizdomas. Mēs visur to vijoli slēpām."
Beatrise gan atzīst, ka stress esot bijis ļoti liels. "Es nevarēju pat neko ieēst! Pat ēdienu, kuru pati pasūtīju un kas man ļoti garšo, jo visu laiku domāju, ka drīz jau būs jāspēlē. Es jutu, ka tas būs ļoti īpašs mirklis." Viņa stāsta, ka tas noteikti bija tā vērts. "Ja kāzās negrib stresu, to nevajag darīt. Sevi nav jāspiež, bet tas patiešām bija emocionālākais brīdis visā kāzu dienā. Es to nekad neaizmirsīšu."
Kad pienāca īstais brīdis Beatrises pārsteigumam, viesus saaicināja iekšā, bet jaunais pāris divatā devās uz skaisti iekārtotu, lampiņu ieskautu vietu, kur Oskars ar acīm ciet sēdēja uz dīvāna un gaidīja pārsteigumu, bet viņa klusītēm uzkāpa pa kāpnēm aiz viņa un gatavojās spēlēt. "Viņš teica, ka esot domājis, ka es nesīšot kādu dāvanu. Viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka spēlēšu vijoli," teic Beatrise.
"Es neredzēju neko – neskatījos uz viņu un pat aizvēru acis. Ļoti koncentrējos, lociņš sitās no stresa, rokas trīcēja, un man nebija nojausmas, ko viņš tur lejā dara. Mazums, viņš domā – ārprāts, cik šķībi! Kad beidzu spēlēt, man jau bija kamols kaklā. Tad es paskatījos lejā, un viņam bija sarkanas acis, asaras tecēja, jo emocijas bija tik sakāpinātas. Man šķiet, ka es viņam pat bļāvu: "Es tev teicu, ka tā dziesma tev būs kāzās!" Viņš bija ārkārtīgi priecīgs, nemaz nebija nojautis vai cerējis dzirdēt ko šādu."
Beatrise stāsta, ka visforšākais viņai šķietot tas, ka izdevās tīrs, neuzspīlēts un ļoti emocionāls pārsteigums. "Šis pārsteigums man neizmaksāja vispār neko. Vajadzēja tikai pasēdēt, padomāt, saorganizēt un ielikt savu darbu – patrenēties nedaudz, bet kādas atmiņas mums būs pēc tam! Gan sievietēm, gan vīriešiem ir vērts padomāt par šādiem momentiem, kas paliks atmiņā visu mūžu."
