Foto: Shutterstock
Šķiršanās no mīļotā cilvēka, nenoliedzami, ir smags pārdzīvojums. Daži sirdssāpēm tiek pāri vieglāk, bet citi notikušo nespēj aizmirst vairāku mēnešu un pat gadu laikā. Kā palīdzēt sev vai tuviniekam pārdzīvot sāpīgo notikumu? Šajā rakstā uzklausīsim "Viņa" lasītājas Santas šķiršanās stāstu, kā arī psihoterapeita Anda Užāna vērtējumu un ieteikumus, kā pārvarēt grūto dzīves posmu.

Portāla "Viņa" lasītāja Santa mums uzticējusi savu šķiršanās stāstu. Sāpīgajai pieredzei viņa netiek pāri jau teju pusgadu. Viņa cer, ka šis stāsts liks kādai citai sievietei apdomāties un rīkoties citādi, tādējādi aiztaupot liekus sirdēstus un aizvainojumus. Santa ar savu draugu bija kopā vairāk nekā trīs gadus. "Rozā brilles sen bija nokritušas, dzīvojām kopā vairāk nekā divus gadus. Trīs gadus ilgas attiecības – tas ir daudz, taču, kā izrādās, tomēr par maz, lai iepazītu cilvēku," viņa iesāk savu stāstu.

Smaga vasara, kas ieilgusi līdz oktobrim


"Jūnijs kā jau jūnijs – skaists, saulains, atvaļinājuma sākums, viss tik rožaini. Draugs paziņo, ka aizbrauks uz Somiju dažas dienas piepelnīties, stādot kociņus," savu stāstu sāk Santa. "Tā kā draugs ir profesionāls sportists, kurš regulāri piedalās sporta nometnēs, saku, ka braukšu palīgā, lai ātrāk paveiktu darbus, laicīgi brauktu mājās un viņam nevajadzētu kavēt sporta nometni. Tā nu viņš jau bija strādājis vienu dienu, kad ar smagu somu ierados es, pārceļojusi no Latvijas pierobežas līdz Somijai ar sabiedrisko transportu. Man tas bija liels izaicinājums, bet nesūdzējos. Trīs dienas cītīgi strādājām, darbs nebija viegls – ārā +25 grādi, esam mežos, uz muguras nesot kokus un metāla stādīšanas ierīci padusē, bet tad es par sevi nemaz nedomāju, tikai par viņu, lai viņš ātrāk varētu tikt atpakaļ mājās un piedalīties nometnē. Dienas pagāja ļoti ātri, jo katru dienu strādājām 10 stundas. Nebija laika ne parunāt, ne čīkstēt, ne dusmoties, vienkārši bija jāstrādā," Santa turpina.

"Tad pienāca vasaras vidus. Es ik pa laikam dzīvoju līdzi viņam nometnēs, pametu visas savas nodarbošanās, lai būtu blakus tikai viņam. Brīvā laika bija ļoti daudz, tad nu es nolēmu tuvējā saimniecībā lasīt mellenes. Atkal mana muļķība – es neapēdu nevienu, visas tikai draugam, jo viņa sporta treneris teica, ka esot veselīgas. Tā pagāja vairākas dienas un nedēļas, līdz pienāca visvairāk gaidītais pasākums vasarā – manas labākās draudzenes kāzas," viņa stāsta. "Ar draugu nedēļu pavadījām šķirti, jo biju apsolījusi palīdzēt draudzenei sagatavot visu nepieciešamo kāzām. Dienu no dienas gatavojāmies, pinām vainagus, likām dekorācijas, lasījām mētras.

Nogurums darīja savu, nevienu negribējās ne redzēt, ne dzirdēt, bet, tiklīdz ieradās viņš, es atplauku, man viss atkal bija labi un skaisti. Pienāca kāzu rīts. Satraukums tāds, it kā pašai būtu kāzas. Sapucējos, skatījos spogulī un domāju – ceru, ka viņam patikšu! Jau atkal darīju kaut ko tikai viņa dēļ. Pienāca mičošanas laiks, un tika nosaukti mūsu vārdi, kuriem nākamajiem pēc jaunā pāra būtu jāprecas. Man asaras acīs un laime pilnīga. Draugs pieliecās pie mana pleca un jautāja, kas viņam tagad jādara, atbildēju, ka jāprecas! Šī nakts man šķita skaistākā manā mūžā, bet sirdī grauzās viens mans neapdomīgi izteikts teikums. Kad draudzene man prasīja, vai mēs esam gatavi kāzām, es atbildēju: "Mūsu kāzas būs tikai tad, kad draugs mani mīlēs tā, kā tevi mīl tavs vīrs!" Acīmredzot zemapziņā laikam jau jutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Tik neapdomīgs, bet tajā pašā laikā pārdomām pilns šis teikums," Santa atceras.

"Pienāca augusts. Turpinājās sporta nometnes, kurās draugs piedalījās. Es paliku mājās, sākās ierastais ritms, pie kura jau biju pieradusi. Gaidīju viņu mājās, un man patika šis gaidīšanas laiks, kaut nebija viegli. Taču mūsu sarunas pakāpeniski palika arvien lakoniskākas, īsākas. Es visu vainu novēlu uz viņa aizņemtību, viņš taču daudz trenējas, nav laika sēdēt mājās un gaidīt, kā to daru es.
Klāt augusta vidus. Nakts. Es pamostos pilnīgi slapja, no drudža. Nodomāju, ka laikam esmu saslimusi. No rīta pamostoties, šķiet, ka viss ir kārtībā, tikai pēkšņi visādas jocīgas domas nāk galvā. Tā kā tuvojas atvaļinājuma beigas, nodomāju, ka pie vainas noteikti ir drīzais darbs. Pienāk 20. augusts. Braucu pakaļ draudzenei un mašīnā raudu, nesaprotu, kas ar mani notiek. Zinu, ka draugs ir Latvijā uz vienu nakti, jo pēc nometnes dodas uz sacensībām, bet galvā tikai viens vienīgs jautājums – kādēļ viņš šo nakti nepavadīja mājās, pie manis? Zvanu viņam un raudu, nezinu, kur likties, nemāku aprakstīt savas sajūtas un nesaprotu, kas notiek. Saņemu atbildi – jūtas vairs nav tādas. Un te es salūzu, man vairs nav īsti ko teikt, raudu. Tonakt negulēju, vienkārši nespēju. No rīta zvanu mammai, izmisumā un asarās. Pēc neilga brīža ierodas draudzene, abas raudam. Man ir sajūta, ka visa pasaule sabrukusi zem kājām. Tajā pašā vakarā ar draudzeni braucam uz jūru. Sēžu, skatos saulrietu un saprotu, ka esmu pilnīgi tukša," viņa atceras. "Viņš par šķiršanos paziņoja telefoniski, nedēļu nelikās ne zinis, bija sacensībās. Bet es vēl joprojām kaut ko gaidu, manī ir kaut kāda muļķīga cerība. Pēc nedēļas viņš ierodas. Nespēju viņam skatīties acīs, gribas kliegt, bet nespēju izdvest ne vārda. Īsti tā arī nekas netika izrunāts. Savācu savas mantas un aizgāju," Santa turpina.

"Klāt septembris, pirmā diena pēc atvaļinājuma. Esmu skolotāja, man ir jāsmaida, bet to varu izdarīt tikai ar milzīgu piepūli. Kā pārrodos mājās, uzreiz izplūstu asarās. Tā paiet lielākā daļa septembra. Ik pa laikam ir kādi sīkumi, kas liek pasmaidīt, bet iekšēji sāp tāpat. Kopš šķiršanās ir pagājis mēnesis, un zinu, ka jau divas nedēļas pēc mūsu attiecību pārtraukšanas viņam bija cita. 20. septembrī es viņam uzrakstu, un viņš atbild, ka nekad laikam nekas tā īsti nav bijis. Mana sirds salūst atkal. Esmu atkal turpat, kur pirms mēneša, iemīta dubļos. Saņemos un mēģinu turpināt dzīvot, priecāties un beidzot rūpēties, darīt lietas sevis dēļ. Tagad klāt jau oktobris. Un tāpat es sēžu un raudu. Raudu, jo esmu aizvainojuma, dusmu un neizpratnes pilna," Santa stāsta.

Kā pārdzīvot šķiršanos


Kā pārdzīvot šķiršanos no mīļotā cilvēka? Psihoterapeits Andis Užāns skaidro, ka pats galvenais ir šķiršanos izsērot. Tas ir svarīgs un nepieciešams posms pēc jebkurām attiecībām, kas vienkārši ir jāizdzīvo, jāizsēro. "To, kāds ir optimālais sērošanas perioda ilgums, ir ļoti grūti izvērtēt. Katram cilvēkam tas ir ļoti individuāli, viens pārdzīvo ilgāk, otrs ātrāk tiek pāri skumjām, bet viens ir skaidrs – šķiršanos noteikti vajag izsērot!" stāsta Užāns.

Santas gadījumu psihologs vērtē no rūpēšanās par otru aspekta. "Runa ir par rūpēm. Pārī satiekas divi cilvēki ar dažādu iepriekšējo pieredzi. Attiecībās pieredzei ir ļoti liela nozīme. Kaut kādā veidā pagātnes pieredze ienāk jebkurās attiecībās. Varbūt ir tā, ka viens pagātnes attiecībās ir saņēmis rūpes vai, tieši pretēji, viņam to ir trūcis, tādēļ jaunajās attiecībās cilvēks cenšas tās sniegt vairāk. Un tad ir jautājums, vai otrs tās "nolasa" un kā tas notiek. Ja otrs šīs rūpes nespēj "nolasīt", tad agrāk vai vēlāk attiecības beigsies," viņš skaidro.

"Zinot šo iepriekšējo pieredzi, kas katram ir bijusi, cilvēkiem ir iespēja izveidot pilnvērtīgākas un veiksmīgākas attiecības. Ja tas nenotiek, tad ir vilšanās un nožēlas sajūta," turpina Užāns. "Faktiski cilvēks sēro nevis par šķiršanos, bet par to, ka viņš nav dabūjis to, ko ir gribējis, nav saņēmis pretmīlestību vai, piemēram, tādas pašas rūpes un uzmanību, kādu ir veltījis otram."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!