Sievietes intelekta koeficients ir tieši pretējs krūšu apkārtmēram. Ja viņa ir blondīne, tad tā ir katastrofa. Bet, ja vīramāte, tad - atbaidoša ragana un sertificēta emocionālā šantāžiste. Tas, ka viņu dēvē par „vella māti", liek domāt par melnās krāsas dominanci. Taču melnā kažokā, kā zināms, ieperinājies nelaimi nesošs kaķis. Nekaitīga radībiņa, kurai katrs apdomīgs pilsonis labāk tomēr metīs līkumu. Vai nu tautā tāpat vien klīstu sliktas valodas? Un ar „vīreni" ir līdzīgi. Cilvēks kā cilvēks. Bet, kad redzi, ka reizē ar vīru neglābjami, kamēr nāve jūs šķirs, esi pielaulāta arī viņa vecākiem, sāc visādi prātot un mest līkumus, pirms vēl cilvēks tev paspējis padot labdienu. Māņticība, aizspriedums vai pamatota piesardzība?
Dažreiz notiek pavisam neticamas lietas. Hronisks laika trūkums liedz satikt draudzeni, kura dzīvo tepat divus kvartālus tālāk, bet tad izrādās, ka laika pietiek veselām divām, ja tikai vienai no viņām ir automašīna un svaigi kurināta lauku pirtiņa. Divas stundas ceļā ir pietiekami ilgs laiks, lai izvēdinātu atmiņu palagus, pārskatītu draugu un paziņu atvilktnes un beigās vēl paspētu katra ielīst savā veļas kastē. Anna ir aizdomīgi nerunīga. Tā nemēdz būt. Mēs ar Rutu, skubinot un ķircinot, ātri pieliekam punktu viņas klusēšanai, pretī saņemot asarainu stāstu par tik banālu tēmu kā vīramāte.
Annas vīrs, izrādās, pirms vairākiem mēnešiem savai mammai izgādājis dzīvokli kaimiņu mājā. Saulains miteklis pirmajā stāvā ar skatu uz tuvējo mežiņu. No darba nākot, ērti apraudzīt. Bērniem aukle arī pa rokai. Dzīvokļa maiņa dīvainā kārtā notikusi aiz vedeklas muguras. Bet ne tur slēpjas Annas lielā sāpe. Nelaimes cēlonis ir kaķis. Parasts, svītrains. Annas īpašums vēl no laikiem, kad bija neprecēta studente. Kaķis regulāri pazūd. Citreiz uz dienu, citreiz uz divām vai pat trim. Mums acis lielas. Kas tur īpašs? Runcim runča daba! Arī Anna tā domājusi, līdz izrādījies, ka runčelis no rīta jož nevis uz krūmiem, bet uz vīramātes māju, kur logs laipni atvērts un saimniece nodrošinājusies ar svītraiņa iecienītās barības krājumiem, pat iegādājusies speciālu bļodiņu. Ruta aizrāda, ka runčuks kundzītei ir lielisks laika kavēklis. Kas tur peļams? Annas smiekli skan griezīgi. Tas ir viņas kaķis! Sākumā licies, ka vīramāte sapratīs, cik nelāgi rīkojas. Bet, kad apskaidrība nav nākusi, kādā reizē Anna skaidri pateikusi, ka negrib, lai runci laiž savā dzīvoklī. Vīramāte apvainojās un paziņoja, ka ar kaķi vieglāk atrast kopīgu valodu nekā ar vedeklu. Mums nāk smiekli, bet Annai asaras acīs: „Tas ir mans kaķis. Man nepatīk, ka lien manā dzīvē." Ruta sēž pie stūres un svilpo. Solīda kundzīte ar elegantu, īsu frizūru un skaistām sirmu matu šķipsnām, kurām, starp citu, gluži dabiska izcelsme, kā pušelis savilkusi muti taurītē un dūdo vecu, lipīgu meldiņu. „Trīs runči kādā krogā..."
„Tev, vecenīt, ir nepārvaramas problēmas! Man nevis kaķis, bet Arnolds kā uzburts pie mammas skrēja. (Arnolds ir Rutas pirmais vīrs.) Es saku, ka bērnistabā jāizlīmē tapetes, viņš skrien pie mammas malku skaldīt. Saku, man uz teātri biļetes nopirktas, viņam kaimiņš sarunāts mammai sētu likt. Kad medības vīriņam atkal divu dienu vietā beidzās pēc četrām, sanāca vārdu apmaiņa, pēc kuras tūdaļ steidzami jāskrien mammai gultu pārbīdīt. Tad nospriedu, ka man arī kas tai sievietei sakāms, un devos turp. Zināt, ko viņi darīja? Ēda pankūkas. Sēdēja virtuvē pie nospeķota galda un locīja iekšā treknas pankūkas. Tas bija kā rituāls. Kā sazvērestība. Viņi darīja to, ko visu mūžu bija darījuši. Un pat vārdus nevajadzēja. Viņš nāca. Viņa saņēma. Vēl un vēlreiz. Savu mazulīti. Mani ieraugot, sieviete sāka sūroties, ka mēs reti nākot viņu apraudzīt, tad vaimanāja, ka dēliņš tik bāls, tik vājiņš. Ievilku elpu, lai spļautu ārā savu labi sagatavoto sakāmo, bet viņa pasteidzās un, diskrēti pieliekusies man pie auss, žēlabaini čukstēja: „Neesi, nu, vedekliņ, tik skarba. Viņš ir ļoti jūtīgs. Bērnībā bija slimīgs. Esi pacietīga..." Kā tagad atceros mušiņas uz loga rūts. Un aizkariņu izbalējušām puķītēm. Tā nabas saite viņiem bija stipra!"
Izskatās, Anna atguvusi labo omu. Iekožas ābolā un stāsta, kā vīramātei gājis ar mazdēla auklēšanu. Patiesību sakot, ar to viss bija kārtībā. Bērns omei pieķēries. Puikas dzīvē omes tronis nav ne apgāžams, ne apstrīdams. Bet tie sīkumi! Auklēšana notikusi dēla mājā un katra diena nesusi pārsteigumu. Viendien ome mīļo virtuves sūklīti nomainījusi ar jaunu. Citā dienā bērnam nopirkusi atbaidošu plīša zaķi. Tad nelūgta izmazgājusi veļu lētā veļas pulverī ar salkanu aromātu. Ecējušās uz katra soļa. Puņķi un asaras šķīdušas abās frontēs. Tad Anna sākusi pētīt, kā ome sadzīvo ar savu opīti. Viss mūžs kopā nodzīvots. No malas šķiet - tie gan sader kā cimds ar roku! Bez liekām runām viens pienes čības, otrs uzlej kafiju. Bet... Bet! Kamēr viens sestdienas rītā uz tirgu brauc ar vilcienu, otram der autobuss. Katram savs loģisks skaidrojums. Abpusējs respekts. Nekāda kašķa. Tad Anna aptvērusi, ka vieglāk pateikt paldies par izmazgāto veļu, un beigta balle! Miers mājā.
Mēs noklausāmies un par kaķi pat neatgādinām. Tā vietā Ruta apcer tēmu par vīriešiem, kuri nespēj kļūt pieauguši, un viņu sievām, kuras arī mēdz būt kā bērni, tikušas vaļā no vecāku gādīgās ēnas, vīra vecākos saskata jaunus dzīves regulētājus un kontrolierus. Laikam jau sieviete zina, ko runā. Pašai ir precēts dēls. Un vedekla, kura ātri uztvērusi distanci, kuru vīramāte apzināti nospraudusi. Rutas moto: „Ģimenes iekšpolitika ir abu laulāto ziņā." Kad vedekla nāk gausties par nesaskaņām, vīramātes emocionālais logs aizveras. Citādi viņa mēģina būt saprotoša un palīdzēt gatava.
Iezvanās telefons. Ruta skaidro, ka mamma uztraucas, kur tik ilgi kavējamies. Pirts sen izkurināta. Jautāju, vai mammai nav vientuļi laukos, kad izrādās, sieviete tur dzīvo kopā ar vīru, turklāt tā neesot viņas, bet otrā vīra māte. Tā, kurš tagad dzīvo Vācijā. Ar šo „mammu" attiecības esot ideālas jau no sākuma. Kā ar vīratēvu, kurš sākumā bijis noslēgts un izvairīgs, bet, kad ar pārmaiņām apradis, vedeklu lutinājis. Labojis kurpes, skapīšus un krānus. Zinājis, kā vedeklai pa prātam izcept līdaku. Protams, viņai bija iespēja apvainoties, ka vīratēvs tur vedeklu par muļķi un baltrocīgi, bet laikus aptvērusi, ka dzīvē ļoti alkst uzmanības un lutināšanas. Prieks bijis abpusējs. Ar bijušo vīru pat nesazvanoties, bet pie viņa vecākiem uz laukiem brauc gandrīz katru otro mēnesi. Mēs klausāmies kā pasakā. Un tieši to mums Ruta desertam arī piedāvā. Nesen lasītu skaistu pasaku apcerīgam mirklim pirms lauku pirts:
"Senos laikos Ķīnā jauna, skaista sieviete appecējās ar sapņu princi un nokļuva pie kopēja pavarda ar vīramāti. Abas sievietes bieži strīdējās. Kad dzīve šķita pilnīgi neizturama, jaunā sieva aizgāja pie zālīšu tirgotāja, izstāstīja savu bēdu un lūdza efektīvu līdzekli, kā tikt vaļā no vīramātes. Vecais vīrs piedāvāja lēnas iedarbības indi, kas katru dienu jāpievieno ēdienam. Bet tam jābūt gardam un apkalpošanai mīļai. Tā, lai nerastos aizdomas. Domāts, darīts. Pēc pāris dienām vīramātei iepatikās sievietes rūpes un viņa apsvēra domu, ka vedekla nemaz nav pūķis brunčos. Māmuļa kļuva laipnāka. Par īpaši izdevušos maltīti sirsnīgi pateicās. Jaunā sieva jutās glaimota. Abas sadraudzējās un sāka kopā nodoties ciema klačām. Inde vedeklai vairs nebija prātā. Bet, kad atminējās, panikā joza pie vecā pēc pretindes. Zāļotājs paziņoja, ka tādas nav. Sieviete izplūda asarās. Vecīša ģīmītis savilkās smaida rievās. Pretindes nav, jo nebija indes. Večuks iedevis zāļu pulverīti asinsrites uzlabošanai. Morāle, protams, spiežas ārā pa visām vīlēm. Bet es pateikšu, kas man iepatikās. Sievietes taču nemainījās. Mazliet tikai pamainīja ārējās reakcijas un otru ieraudzīja citādā redzes leņķī. Jaunā perspektīvā."
„Tukšās ligzdas sindroms" - tā situāciju, kad bērni ir pieauguši un dodas savā dzīvē, raksturo ārste psihoterapeite Ingrīda Senkāne. Dēls vai meita apprecas, māja kļūst tukša un klusa. Vecākos tas izraisa apjukumu un nedrošību. Bieži brīdis, kad bērni atstāj vecākus, tiek izdzīvots kā reāls zaudējums: „Mazulis, šķiet, nupat spēra pirmos solīšus, pirmo reizi devās uz skolu, bet nu paziņo, ka vecāki viņa dzīvē turpmāk būs mazāk nozīmīgi." Vecākos šai brīdī saasinās personīgā pieredze, saistīta ar iepriekšējiem zaudējumiem. Reakcija var būt dažāda. „Ir tādi, kuri to pieņem kā faktu, respektē un ciena pieaugušā bērna izvēli un attiecības veido no jauna, tikai citā kvalitātē. Savukārt citi šai brīdī atceras nepiepildītos plānus, kas citu mērķu vārdā vienmēr atlikti uz vēlāku laiku. Un tagad aktīvi metas karjerā, vairāk uzmanības velta savai izaugsmei, varbūt iegūst vēl vienu izglītību.
Bet dažam ir grūti samierināties ar lielo bērnu un viņa izvēli. Te darbojas dažādi iekšējie aizsardzības mehānismi, kas vērsti pret dvēseles sāpēm. Viens no tiem var būt noliegums pret notiekošo. Tad vecākiem būs grūti veidot attiecības no jauna, viņu reakcija un attiecības ar bērnu un viņa partneri nebūs adaptīvas."
Tā kā bērns mammas dzīvē līdz šim ieņēmis nozīmīgu vietu, ir grūti samierināties ar konkurentu vai konkurenti. Situācija var pat provocēt „cīņu" par ietekmes jomām: „Ir vairāk nekā skaidrs, ka mammas gludinātie krekli būs vislabākie un viņas vārītā zupa - visgaršīgākā. Bet tas nenozīmē, ka bērniem jāļauj iegūt pirmos punus, lai tiktu pie pieredzes. Stāsts nav par zupu, bet par personības tiesībām uz privātās dzīves robežu ievērošanu. Vīra vai sievasmāte nekad nebūs vienādās pozīcijās ar vedeklu vai znotu kaut vai tādēļ, ka atšķiras dzīves pieredze, taču tas nedod tiesības jaukties jaunā pāra dzīvē un mēģināt ieviest savu kārtību, jo - "es taču zinu labāk" , "ko tie jaunie saprot", "viņiem tikai palīdzēšu" utt."
Un te mēs nonākam pie vēl kāda riska. Ja mamma visu mūžu ir centusies situāciju kontrolēt, liedzot bērnā veidoties patstāvībai, iniciatīvai un spējai uzņemties atbildību, tad jaunais cilvēks izaugs pasīvs, nevarošs un negribošs pieņemt izšķirīgus lēmumus. Viņš pat baidīsies un ļoti centīsies izvairīties no situācijām, kad tie jāpieņem un dzīvē jāievieš jaunas konsekvences: „Jomās, kurās netrenējamies, iemaņas ar laiku zūd. Dzīvē lielos bērnus viegli pazīt, jo viņi nelabprāt pamet vecāku mājas, draugu vai draudzeni atved pie sevis un ilgstoši nepieņem lēmumu par savas dzīvesvietas izveidošanu, uzklausa vecākus vai jautājumu izlemšanu uztic partnerim."
Ingrīdas Senkānes stāstītais atsauc atmiņā laiku, kad ar māsu atstājām vecāku „lizgdu". Mamma sūrojās, ka regulāri pārēdas. Tik ļoti bija pierasts pie lielā kartupeļu vai zupas katla, ka vakariņas vienmēr iznāca nevajadzīgi bagātas. Šāda lietu kārtība, protams, apmierināja kaimiņu suni, kas ar piebarošanu ātrāk paspēja apvelties miesās nekā mamma pierast pie jaunās situācijas. Te jāsāk domāt, ka dzīvē man ir ļoti paveicies, jo lieki zupas katli bija mazāks ļaunums par tām „ziepēm", kuras mēs, izrādās, ātri varējām „savārīt" attiecībās.