Tie, kas pieredzējuši padomju laikus, noteikti atceras leģendāro televīzijas raidījumu "Kas? Kur? Kad?", kurā izcilu erudītu komandas atbildēja uz skatītāju iesūtītiem jautājumiem, un tad šķita — nu kā var to visu zināt?! Atceros to sajūsmu, kad man izdevās pašai atbildēt uz vienu no uzdotajiem jautājumiem! Ko līdzīgu izdodas piedzīvot erudīcijas spēlēs, kas arvien vairāk tiek piedāvātas šādas izklaides cienītājiem, un pazīstamākās no tām ir "Prāta spēles", kuru nosaukums līdzīgi kā "kserokss" vai "pampers" pamazām kļuvis par apzīmētāju visiem šāda veida izklaides pasākumiem.
Biedrību "Prāta spēles" rūpēs par līdzpilsoņu smadzeņu treniņiem nodibinājuši brāļi Jānis un Edijs Zači. Tas viss sākās ar dažām komandām nelielā Vecrīgas restorānā 2011. gadā, bet tagad viņu veidotajās spēlēs piedalās tūkstošiem prātotāju. "Mēs negaidījām, ka tā kļūs par veselu kustību, jo organizējām for fun, prieka pēc," saka Edijs.
Pirmais ar spēlēm sāka nodarboties jaunākais brālis Jānis, kurš ievilka šajā pasākumā arī Ediju. "Pabeidzu "Turībā" viesnīcu vadību, izveidoju savu uzņēmumu, sabraucu auzās. Brālis bija sācis ar spēlēm darboties, vienā jaukā dienā viņš man saka — klausies, tu varētu jautājumus taisīt? Es teicu, ka nezinu, nekad to neesmu darījis, bet brālis ir tāds — ja tu viņam uzreiz nepasaki striktu "nē", tad ir tā — ā, nu skaidrs, značit varēsi. Viņš vēl izanalizē, kādā tonī tas "nē" ir pateikts," par brāļu sadarbības sākumu stāsta Edijs.
"Prāta spēles" notiek sekojoši — katru darbdienas vakaru divu nedēļu garumā tiek izspēlēta viena kārta. Katru reizi tie ir 10 raundi ar septiņiem jautājumiem, un tēmu izvēle ir visplašākā — no pundurplanētām līdz bitkoiniem un erotikai, un pat gadījumos, kad tēma šķiet labi zināma, jautājumi mēdz būt tādi, ka viens vai divi punkti no septiņiem iespējamiem jau šķiet lielisks rezultāts.
"Veidojot spēli, sastādot jautājumus, vienmēr tiek domāts par to, kādas būs emocijas, vienmēr domājam par to, lai spēlētājiem ir interesanti," saka Jānis. "Bieži vien ir tā — tu esi uztaisījis raundu, mēs ar brāli izrunājam un pavēršam to pavisam citādi, vai pat izņemam ārā, jo spēlē neiederas vai kaut kas sāk atkārtoties. Bet galvenais, lai ir interesanti arī pašiem. Kad vairs nebūs, slēgsim to bodīti ciet!"
Visnežēlīgākās ir jautājumu tēmas, ko iesūta spēles dalībnieki!
Brāļi neslēpj, ka sirgst ar profesionālo marasmu — par tēmām tiek domāts katru mīļu brīdi, un jebkurš skats, ziņa vai nejauša epizode uz ielas var kļūt par ierosinātāju. "Es varu iziet no kafejnīcas, kaut ko ieraudzīt, pierakstīt to telefonā un raunds pēkšņi gatavs!" saka Edijs.
"Citreiz nosēdi divas dienas un neko nevar izdomāt," brālim piebalso Jānis. "Citreiz uztaisi spēli un šķiet — ir gatava, bet pēc tam saproti, ka tas nepatīk, šitas nepatīk, tad kaut ko ņem ārā. Pēc kaut kāda laika atkal šķiet — pilnīgi normāli. Tomēr visnežēlīgākās ir komandu iesūtītās tēmas… Atvasinātie finanšu instrumenti!"
"Kad brālis pateica šo tēmu, es pat nesapratu, par ko runa. Katru vārdu atsevišķi saprotu, bet kopā…" smejas Edijs. "Bet uztaisījām! Tēmās un sfērās, kurās ir mazāk saprašanas, mums ir savi konsultanti. Aizsūtījām jautājumus uz bankām pārbaudīt, viens vai divi bija jāpiekoriģē, un tagad es šo to zinu par atvasinātajiem finanšu instrumentiem!"
"Taču man patīk šīs iesūtītās tēmas, jo komandas domā par lietām, ar ko tev ikdienā vispār nav nekādas saistības. Tajā brīdī, kad tu spēj kaut ko izvilkt par šo tēmu, ir tāda eiforijas sajūta, un tā ir pievienotā vērtība, ko tu no šīm spēlēm dabū. Arī spēlētājiem sajūta, kad tu izcel tēmu, kurā neko it kā nezini, ir fantastiska!" piebilst Jānis.
Tādos brīžos spēles rīkotāji rādās esam kaut kādi pārcilvēki, kas zina visu, bet brāļi simtprocentīgi piekrīt antīkajam Sokrata aforismam "es zinu to, ka nezinu neko, bet daži nezina pat to". "Brālis zina daudz! Es zinu daudz mazāk, bet fiška ir tāda, ka ar katru tālāko jautājumu tu saproti, ka vispār neko nezini!" saka Jānis.
Svētdien domāju aiziet pie friziera, paskaitīju, cik laika tur pavadīšu un nolēmu — nē, labāk pavadīšu to ar savām meitenēm. Svētdienas ir vienīgās brīvās dienas…
Šis gads ir īpašs arī "Prāta spēļu" organizatoriem, jo viņi sagādāja skaistu dāvanu Latvijai jubilejā — Simtgades kausa izcīņu, un par to brāļi stāsta ar īpašu gandarījumu. "Braucot apkārt pa Latviju, mēs satikām tik daudz erudītu cilvēku!" priecājas Jānis. "Arī vairāku vietējo kultūras namu vadība teica, ka šis bija viens no labākajiem Latvijas simtgades pasākumiem, kāds pie viņiem viesojies! Spēle ir simtprocentīgi par Latviju, un jautājumi nav tikai akadēmiski. Ir jāzina un jāmīl Latvija, lai varētu spēlēt, un cilvēku emocijas ir neaizmirstamas!"
"Mēs nevarējām iedomāties, piemēram, ka cilvēki brauks no Rīgas uz Daugavpili un Ventspili uzspēlēt. Tas izvērtās par spēļu tūrismu, ko mēs pat neparedzējām," viņš piebilst. "Bet labākais, ko esam guvuši bez pozitīvām emocijām, ir izcila mācība, kā un ko darīt citādi nākamgad. Visu ņemsim vērā uz nākamo sezonu, un būs foršāk. Es negribu teikt, ka pirmie kaķēni jāslīcina, bet mācību gan gūsim."
Brālis ir tāds — ja tu viņam uzreiz nepasaki striktu "nē", tad ir tā — ā, nu skaidrs, značit varēsi. Viņš vēl izanalizē, kādā tonī tas "nē" ir pateikts!
Taču brāļu mērķis nav sapulcēt gudrīšus, viņu interese ir ļaut uzspēlēt, padomāt, pafunktierēt cilvēkiem, kas grib atpūsties, pavadīt laiku labā kompānijā, ar draugiem. Tāpēc "Prāta spēlēs" galvenā balva ir vienkārši šokolādes tāfelīte un dzirkstoša dzēriena pudele, bet arī tas neglābj no pārliekas tieksmes pēc uzvaras. "Agrāk tā bija forša, vienkārša spēle, kur cilvēki nāca atpūsties un citādāk pavadīt brīvo laiku. Tagad, manuprāt, daži baigi grib sacensties. Līdz ar to vieniem tā joprojām ir atpūta, bet kādam bezmaz cīņa par dzīvību un nāvi, un tad tie uzskata, ka citi krāpjas, mānās. Brīžiem bēdīgi kļūst, uz to skatoties," nosaka Jānis.
Bez visām piesauktajām spēlēm viena ir īpaša. Tā notiek uz Ziemassvētkiem un ir īpaša, kad spēles dalībnieki tiek apdāvināti. Bet ne visi! "Pie mums nāk vislabākais Ziemassvētku vecītis. Īstais!" saka Jānis. "Zini, kam pie mums tiek Ziemassvētku dāvanas? Tiem, kas tic brīnumam! Materiālās lietas ir pupu mizas, bet ja tu esi noticējis brīnumam, un Ziemassvētku vecītis ir iedevis dāvanu tavai dvēselei, tad tas nozīmē vienu — arī visu nākamo gadu tu turpināsi ticēt brīnumiem!"
Ir jāzina un jāmīl Latvija, lai varētu spēlēt Simtgades spēli, un cilvēku emocijas ir neaizmirstamas!
Bez tā saucamā regulārā čempionāta brāļi vēl rīko dažādas citas spēles, korporatīvos pasākumus visā Latvijā, interneta erudīcijas spēles. Uz jautājumu, kā paši atpūšas, abi atbild, ka ar ģimenēm. "Man dēls ir basketbolists, un es esmu viņa lielākais fans. Viņa komanda tikko novinnēja Jāņa Kraukļa kausu sīvā cīņā ar Mārupes komandu. Parasti filmēju, šoreiz nevarēju, kā rokas aiz uztraukuma trīcēja," pastāsta Edijs.
"Es atpūšos ar savām meitenēm — sievu un meitu," tā Jānis. "Svētdien domāju aiziet pie friziera, paskaitīju, cik laika tur pavadīšu un nolēmu — nē, labāk pavadīšu to ar savām meitenēm. Svētdienas ir vienīgās brīvās dienas…"
"Zinātnieki ir pierādījuši, ka smadzenes var trenēt tāpat kā ķermeni, un šādas spēles tam palīdz," sarunas noslēgumā saka Jānis. "Jo tu vairāk domā, jo tavas smadzenes vairāk un dažādāk strādā, jo lielāka iespēja, ka vecumdienās nebūs Alcheimers un citas slimības. Gribētu ticēt, ka mēs arī šādi palīdzam cilvēkiem. Tas būtu forši."