Foto: DELFI
Mēdz teikt, ka dalīta bēda ir pusbēda. Mācītāja Krista Kalniņa dzīvē vairāk nekā pirms 30 gadiem ienāca Dievs, un viņš atklāj, ka, pateicoties Dieva nodomam caur Jēzu Kristu, viņa ciešanas tiešām kļūst vieglāk panesamas. Viņš godīgi atzīst, ka mācītājs ir tikai cilvēks, kas, tāpat kā citi, cīnās ar egoismu, ļaunumu sevī un izdegšanu, tomēr viņam jābūt gatavam uzklausīt arī tad, kad paša dzīvē trauksmes lampiņas spoži mirgo. Šogad viņš piedzīvojis vairākas skaistas jubilejas – aprīlī svinēti 20 gadi kopš ordinēšanas mācītāja amatā, bet Pirmajā adventē aizvadīti 10 gadi, kalpojot Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Sarunā Krists aicina klusajā svētku gaidīšanas laikā aizdomāties par kopā būšanas vērtībām un pastāsta, ka decembra beigās, kad svinēs savu 50. dzimšanas dienu, izdos pirmo dzejoļu grāmatu.

Dievam un mācītājiem šobrīd ir dubulta slodze?

Šis, nenoliedzami, ir interesants laiks – dievkalpojumos lietojam sejas maskas, dažādas aktivitātes pārcēlām uz "Zoom" platformu – mums jābūt kopā ar cilvēkiem, kad viņus piemeklē milzīgi satricinājumi. Pavasarī tik daudz kas bija nezināms, neizprotams, daudzi bija zaudējuši darbu. Nespējot sagādāt iztikas līdzekļus, ģimenēs attīstās konflikti, cilvēki piedzīvo dažādas krīzes. Tas, kas pirms pavasara ikdienas dzīvē likās tik pašsaprotams, tiek atņemts, un rodas jautājums – kā šādā ierobežojumu pasaulē dzīvot? Man kā mācītājam jābūt pieejamam sarunai un pašam jāsaglabā līdzsvara sajūta laikā, kad pasaule šūpojas.

Tagad ikdienas skrējienā ir neliela pauze.

Cilvēks, kurš mēģina dzīvot garīgu dzīvi, neļaus sevi iegriezt straujajā karuselī vai ievelt sniega bumbā, viņš saprot, cik svarīgs ir laiks, kurā var atpazīt un reflektēt sevī notiekošos procesus. Cilvēks parasti izveido savu ārējo tēlu, ko novērtētu sabiedrība, bet viņa dziļākās vēlmes paliek neapzinātas un tā arī paliek nepiepildītas. Vēlme skriet, meklēt piepildījumu baudās un materiālā līmenī tikai uz mirkli rada sajūtu, ka esi kādam vērtīgs, vajadzīgs, patiesībā tev pietrūkst savienojuma ar savu dziļāko garīgo "es". Mazie, dzīves virspuses pasniegtie cerības salmiņi vienmēr salūst.

Nav jau viegli pierunāt sevi apstāties un padomāt par dzīvi.

Mūsu dzīves temps ir ārkārtīgi straujš, visu uzlūkojam ļoti virspusēji, jo tā ir vieglāk, un tas neprasa lielas pūles, bet nedod arī paliekošu gandarījumu. Tuvojas Ziemassvētki, un Kristus piedzimšanas svētki daudziem bijis izaicinājums, kā paspēt nopirkt dāvanas, kā tikt cauri drūzmai, kā ātrāk tikt pie eglītes un svētku galda. Varbūt šogad cilvēkiem būs laiks aizdomāties, ka patiesībā esam distancējušies viens no otra ne tikai fiziski, bet emocionāli un garīgi. Ikdienas skrējienā nepamanām arī to, cik svarīgi ir fiziski satikt citus cilvēkus, jo aizvien vairāk esam ierauti digitālajā pasaulē, un, pavadot laiku sociālajos tīklos, spēlējot spēlītes, mēs neveltām laiku attiecību veidošanai. Cilvēki vairs neprot pavadīt kvalitatīvi laiku kopā, jo tas prasa lielāku piepūli. Ceru, ka tagad, kad slimības dēļ esam spiesti atgriezties pie kopā būšanas ģimenē, svētki kļūs jēgpilnāki, jo tā būs iespēja aizdomāties un atcerēties tās vērtības, kuras rodas no kopā būšanas ne tikai svētkos, bet arī ikdienā.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!