Foto: No Jāņa Ķirša un Rūtas Dūdumas-Ķirses privātā arhīva/fotogrāfs Gatis Saukāns
Mēs tiekamies virtuāli. Rūta un Jānis no prāvām apgleznotām tasēm malko rīta kafiju, manā ekrāna pusē kūp aromātiska tēja. Rimti un mierīgi. Jo viņi ir atraduši savu spēka avotu – ģimenē, jūrā un radošumā, kas sniedzas krietni ārpus pandēmijas uzliktajām robežām.

Laikā, kad daudz kas apstājās pavisam vai vismaz pamatīgi sabremzējās – izklaides industrija ir viena no tām, kas dīkstāves dēļ cieta visvairāk –, tomēr bija un ir kaut kas, kas ir daudz stiprāks par pandēmijas nebūšanām. Radošums. Jūs jau noprotat, ka gribu parunāt par jauno kultūrtelpu "Auss"...

R.D.Ķ.: Es varu atbildēt Jāņa vietā! Redzi, Jānis nav no tiem cilvēkiem, kas, lai kādi arī nebūtu apstākļi, sēdēs un kaut ko gaidīs. Viņš allaž domājis uz priekšu arī bez jebkādiem vīrusiem un lieliem "stopkrāniem". Jānim tādu nav. (Smejas.)

J.Ķ.: Paldies Dievam, ka veselība tiešām ir. Ja paraugāmies, kāda bija dzīve pirms pandēmijas, jāatzīst, ka bijām visai izlepuši. Tad, kad viss ir, radošās lietas nereti nāk ļoti grūti, ir dažādi iemesli un kārdinājumi, lai tās atliktu. Tādēļ, jā, pandēmija zināmā mērā veicināja radošumu, jo vienkārši sēdēt mājās – tur nav nekādas pievienotās vērtības. Protams, es nerunāju par to, ka ir vairāk laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni, tas ir brīnišķīgi, bet, domājot par sevis attīstīšanu un kultūras procesu virzīšanu... Tas ir sāpīgs temats. Uz savas ādas ļoti izjutu to, ka, apstājoties aktīvajai koncertēšanai, daudz kas arī manī it kā apstājās. Līdz ar to radošumam jāmeklē citas izpausmes, lai tu nesāktu sevi "ēst" iekšēji.

Kā tu, Rūta, uztvēri šo Jāņa ideju, vai tā nāca kā pārsteigums?

R.D.Ķ.: Nē, pārsteigums tas nebija. Kā jebkuru citu ideju, kas viņam iešaujas prātā, arī šo viņš man izstāstīja. Kad sākās pandēmija, sapratām, ka regulāri mēģinājumi ar grupu "Framest" vairs nenotiks, un nācās atstāt mēģinājumu telpu, kuru līdz tam apdzīvojām. Tomēr mums kā aktīviem mūziķiem ir nepieciešama telpa, kur pulcēties, komponēt, veidot un domāt. Jānis cītīgi meklēja šādas telpas. Sākotnējās ieceres nemaz nebija tik grandiozas, kā tas ir iznācis dzīvē. Bet – viss notiek tā, kā tam jānotiek! Protams, ideja par šo telpu pārņemšanu un apdzīvošanu, ņemot vērā apstākļus, var šķist traka, bet, kā mēdz teikt, trakajiem pieder pasaule. Tas ir labs piemērs tam, ka arī gaidot, kad beidzot drīkstēs kaut ko darīt, var gatavoties un darīt visu, lai būtu maksimāli gatavi tad, kad tiešām drīkstēs. Es šajā projektā gan piedalījos salīdzinoši maz, tikai tik, cik atbalstīt morāli. Lai gan, godīgi sakot, šaubījos, vai Jānim vajadzētu tieši tagad uzņemties tik milzīgu atbildību. Kaut ticu, ka viņš to ainu redz vairāku gadu uz priekšu griezumā.

Tu saki – tikai tik, cik atbalstīt... Vai tas tiešām ir tik maz?

J.Ķ.: Es tik daudz nedomāju par to, kurš atbalsta vairāk, kurš – mazāk, jo ļoti labi saprotu, ka mums visiem ir savas ikdienas rūpes. Negaidu tādu aprēķinātu atbalstu. Bet, protams, tas, ka Rūta mani atbalsta, nav maz, būtībā tas ir ļoti daudz.

R.D.Ķ.: (Pagriežas pret Jāni.) Bet, ja tā padomā, jebkuras tavas izvēles gadījumā sākumā esmu bijusi diezgan skeptiska! Kad mazu mašīnu gribēji nomainīt pret krietni lielāku, es no sākuma teicu: "Kādēļ tev tādu traktoru vajag?!" Tagad, kad mēs varam izbraukt ceļus, bezceļus, brikšņus un brakšķus un bez problēmām nokļūt galapunktā, saprotu, ka Jānim bija taisnība. Patiesībā es to sapratu jau tad, kad prasīju, kādēļ to vajag. (Pasmaida.) Līdzīgi bija ar "Ausi", kad prasīju: "Kāpēc tev vajag tik milzīgas telpas?" Es pati tā nevarētu, man būtu bail no tāda riska.

Jāni, cik daudz laika un enerģijas tev vajadzēja, lai iecere par "Ausi" īstenotos tieši tā, kā biji to iedomājies?

J.Ķ.: Šis laikam ir stāsts par laimīgajiem, kuri laiku neskaita. Es patiešām nekad neesmu skaitījis nedz pazaudētās nervu šūnas, nedz negulētās naktis un laiku. Ceļš bija pietiekami ilgs – ieceri sākām attīstīt pagājušā gada septembrī, nezinot, kas notiks tālāk, kad šis pandēmijas process beigsies, un šā gada aprīlī notika kultūrtelpas atklāšana. Labā ziņa ir tā, ka daudzi mūziķi, sevišķi no ārzemēm, šobrīd jau ir sapratuši, ka ir iespējams strādāt, neviens nav aizliedzis veikt skaņu un audiovizuālos ierakstus. Bija atbraucis džeza pianists no Lietuvas, ierakstīja albumu. Jā, vasarai mums ir lieli plāni. Apvienot patīkamo ar lietderīgo.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!