Projektu atbalsta
'Latvieši ir malači, ka ārstniecības augus nav aizmirsuši!'
Latvijā, tāpat kā citviet civilizētajā pasaulē, ārstniecības augi allaž bijuši neatņemama cilvēku ikdienas sastāvdaļa. It sevišķi senatnē, kad vēl nebija ārstu, cilvēki paši bija spiesti risināt savas un arīdzan savu mājdzīvnieku veselības problēmas, tāpēc nācās apgūt dzīvesvietas apkārtnē esošo dabas velšu daudzveidību un to praktisko pielietojamību, bet uzkrātās zināšanas pēcāk nodot no paaudzes paaudzē mutvārdu formā teju kā kultūrvēsturisko mantojumu.
Farmācijas doktore un asociētā profesore Vija Eniņa, foto: F64.
Kā stāsta farmācijas doktore un asociētā profesore Vija Eniņa, Latvijā populārākie ārstniecības augi ir kumelīte, kliņģerīte, priede, lielā ceļteka, nātre, pelašķis, raspodiņš, liepziedi, avenes, mežrozītes, no kuriem izmanto dažādas daļas – lapas, ziedus, augļus u. c.

Tiesa, mūsdienu cilvēka veselības sūdzības ir krietni vien atšķirīgākas nekā senatnē, kad pārsvarā tika darīts fizisks darbs. Galvenokārt ar ārstniecības augiem ārstēja dažādas sāpes – muskuļu un iekšējo orgānu –, arī spazmas. Savukārt otra būtiska daļa bija saaukstēšanās – klepus, iesnu un drudža – profilakse un ārstēšana, kas aktuāla ir arī mūsdienu cilvēkam.

Par ārstniecības augu pieņemts uzskatīt tādu augu, ko izmanto tikai ārstniecībā (nevis, piemēram, kosmētikā), zinot tā ķīmisko sastāvu un potenciālo iedarbību. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka preparātu lieto tikai tad, kad veselības problēmas jau ir sākušās, – ārstniecības augu izmantošanā svarīga ar fitoprevencija jeb fitoprofilakse, proti, to lietošana ikdienas uzturā, kas novērš iespējamās saslimšanas vēl pirms to sākšanās.
Latvieši ir aizvēsturiski radījumi, kas saprot, ka ar dabu ir jādraudzējas. Ne jau ārstēšana un slimību uzveikšana ir galvenais, bet gan dzīvesveids, kas nodrošina slimību profilaksi. Augā iekšā ir viss, kas nepieciešams normālai šūnu darbībai. Un šūnu vielmaiņas līmenī mēs ar augiem esam ļoti līdzīgi, līdz ar to – uzņemot no augiem, mēs varam palīdzēt savam organismam labāk funkcionēt.
Vija Eniņa, farmācijas doktore un asociētā profesore
Vaicāta par dabisko līdzekļu priekšrocībām iepretim ķīmiski izstrādātiem preparātiem, profesore Eniņa atklāj, ka galvenais pluss ir auga daudzveidīgais sastāvs, kas iedarbojas kompleksi uz visu cilvēka organismu: "Augā ir vielu komplekss, tajā nekad nebūs, piemēram, viena pati askorbīnskābe. Tabletē gan būs noteikts daudzums tīras askorbīnskābes, bet pārējie komponenti būs vienīgi elementi zāļu formas noturēšanai, kas nekādi neietekmē vielmaiņas procesus."

Vielu komplekss palīdz aktīvajai vielai labāk uzsūkties cilvēka organismā, saglabāties pašā šūnā un pēcāk efektīvāk tikt izmantotai. Piemēram, askorbīnskābe augos bieži ir kopā ar flavonoīdiem – vielām, kam piemīt vitamīnu aktivitāte un antioksidantu īpašības. Šāds "tandēms" darbojas saudzīgāk un dod papildu efektu.

"Latvieši ir malači, ka ārstniecības augus nav aizmirsuši, kā tas ir noticis daudzās citās pasaules valstīs, piemēram, ASV, kur uz augiem skatās kā uz tālas pagātnes palieku. Tur vajag visas aktīvās vielas tīrā veidā zāļu formā, bet zāļu tēju uzskata teju vai par cilvēkam kaitīgu," rezumē Vija Eniņa.
Smiltsērkšķis

Ārstniecības augs, kuru plaši izmanto mājas apstākļos. Augļus ievāc, kad tie ir gatavi, visbiežāk vēlā rudenī – septembra beigās un oktobrī. Svaigus augļus ēd neapstrādātus, spiež sulu vai vāra sīrupā. Žāvē 80–90 grādos, lai augļi nezaudētu vitamīnus, pēc tam gatavo novārījumu vai eļļas ekstraktu, kā arī maļ pulverī un izmanto kā pārtikas piedevu. Atsevišķs produkts ir no smiltsērkšķu augļu sēklām izspiesta eļļa, kas ir ļoti augstvērtīga un tiek izmantota dažādiem mērķiem.

Galvenā smiltsērkšķu vērtība ir karotinoīdi, kas ir izejmateriāls A vitamīna sintēzei cilvēka organismā, ko pats tas nespēj sintezēt. Būtisks ir arīdzan bagātīgais vitamīnu saturs – C, E, F, B, K un P. Smiltsērkšķiem piemīt pretiekaisuma, holesterīna līmeni un aterosklerozi mazinošas īpašības, savukārt, ārīgi lietota, smiltsērkšķu eļļa ārstē ādas apdegumus un čūlas, ekzēmas un izgulējumus.

Piparmētra

Hibrīds un kultūraugs, kas savvaļā neaug. Galvenā vērtība ir ēteriskā eļļa, kas satur mentolu, tāpēc to izmanto ne tikai kā ārstniecības augu, bet arī kā garšaugu un aromterapijas nolūkos. Piparmētras lapas var ievākt visu veģetācijas periodu, taču piemērotākais laiks ir ziedēšanas sākums, kad izveidojas ziedkopas un sāk plaukt pirmie ziedi, jo pēc ziedēšanas nedaudz samazinās ēteriskās eļļas daudzums. Lapas žāvē parastos apstākļos, sargājot no saules. Var žāvēt arī mākslīgā siltumā, nepārsniedzot 35–40 grādus.

Piparmētra ir ļoti labs spazmolītiķis – novērš muskuļu un vēdera spazmas, atslābina. Tai piemīt arī pretiekaisuma darbība un antialerģiskas īpašības. Piparmētras tēju lieto ēstgribas rosināšanai un gremošanas veicināšanai. Tāpat tā mazina gāzu uzkrāšanos, veicina atkrēpošanu un pazemina asinsspiedienu.
Kliņģerīte

Oranžās krāsas dēļ sākotnēji uzskatīta par krāšņumaugu, taču iemesls spilgtajam pigmentam ir tāds pats kā smiltsērkšķiem, proti, bagātīgi pārstāvētie karotinoīdi un dzeltenie flavonoīdi, kas pasargā kliņģerītes ziedu šūnas no UV starojuma, bet, nonākuši cilvēka organismā, tur pilda līdzīgas aizsargfunkcijas. Ārstniecībā izmanto ziedus – gan ziedu kurvīšus, gan atsevišķus ziediņus ("ziedlapiņas"). Vāc, kad ziedu kurvītis ir pilnībā uzziedējis, griež visu ziedkopu kopā ar nelielu kātiņu. Žāvē istabas temperatūrā, sargot no saules.

Kliņģerītei piemīt pretiekaisuma iedarbība – ar tēju, uzlējumu, ziedi vai eļļu var mazināt gan iekšējus, gan ārējus iekaisumus. Ar tēju, izvilkumu eļļā vai ziedi ļoti labi var ārstēt saules apdegumus. Tāpat kliņģerītei ir nomierinošas īpašības, tā pazemina asinsspiedienu un labvēlīgi ietekmē žults sekrēciju.

Priede

Tradicionāli ārstniecībā izmanto priežu pumpurus, taču derīgas ir teju visas priedes daļas – skujas, čiekuri, sveķi, mizas. Pumpurus vāc februārī, nogriežot pumpuru kopu kopā ar mazu koksnes zariņu, lai neiztvaikotu ēteriskā eļļa. Priežu pumpuri jāžāvē caurvējā un vēsumā, jo siltumā atvērsies pumpura zvīņas un iztvaikos ēteriskā eļļa. No pumpuriem gatavo tēju vai koncentrētu uzlējumu.

Svarīgākā priežu pumpuru ēteriskās eļļas sastāvdaļa ir pinēni, kuri nosaka specifisko garšu un spēcīgo antibakteriālo iedarbību. Priedes pumpurus plaši izmanto elpceļu slimību – klepus, bronhīta un plaušu karsoņa – gadījumos. Tiem piemīt pretiekaisuma iedarbība.
Plūškoks

Latvijā sastopamas divas sugas – sarkanais un melnais plūškoks. Sarkanais ir vietējais, melnais – ievests. To stādīja pie muižu klētīm, lai pasargātu pārtikas krājumus no grauzējiem. Ārstniecībā izmanto melnā plūškoka ziedus un augļus, kas ir vienlīdz vērtīgi. Ziedu sastāvā ir glikozīds sambunigrīns, nedaudz ēteriskās eļļas un vesela virkne flavonoīdu. Savukārt augļos ir vairāk vitamīnu (C un B grupas), miecvielu, organisko skābju un antioksidantu.

Ziediem piemīt specifisks, patīkams aromāts. Ziedkopu vāc, kad sāk parādīties pirmie ziediņi, bet čemura otra daļa vēl ir pumpuros. Nav ieteicams vākt, kad tuvojas ziedēšanas beigas. Ziedus žāvē istabas temperatūrā, sargot no saules. Lieto kā sviedrējošu pretdrudža līdzekli. Piemīt arī atkrēpojoša un imunitāti veicinoša iedarbība.

Augļus vāc rudenī, kad tie ir gatavi – melni, spīdīgi, pirkstos viegli šķīst un sulojas. Noplūc visu augļu čemuru un noliek 2–4 dienas saulē vai siltā telpā, lai tie apvīst. Augļus parasti žāvē mākslīgā siltumā, aptuveni 60 grādos, jo tajos ir daudz cukura, tāpēc zemākā temperatūrā viegli var veidoties pelējums. No svaigiem augļiem gatavo sulu un sīrupu, tos izmanto ziemā kā antioksidantu avotu profilaksei vai jau saslimšanas gadījumā organisma aizsargspēju aktivizēšanai.

Žibulītis

Žibulītis ir plaši izplatīts augs gan Latvijā, gan pasaulē, taču tas nav viegli pamanāms – augs ir sīks, ar gaiši violetiem ziediņiem. Žibulītis ir pusparazīts ar vāju sakņu sistēmu, kas barības vielas uzņem arī no citu blakus augošo augu saknēm. Ārstniecībā izmanto lakstus, kurus vāc ziedēšanas laikā. Žāvē parastos apstākļos bez īpašiem nosacījumiem, sargot no saules. Var arī kaltēt aptuveni 40 grādu temperatūrā. Satur iridoīdus, nedaudz ēterisko eļļu un flavonoīdu.

Sākotnēji žibulītis tika izmantots acu veselībai – plakstiņu iekaisuma, konjunktivīta un redzes vājuma ārstēšanai, taču mūsdienās to lieto kā pretiekaisuma līdzekli arī citu veselības problēmu risināšanai. Žibulītim piemīt arī antibakteriāla un pretsāpju iedarbība, savukārt pēdējos gados veikti pētījumi par tā pozitīvo ietekmi bronhīta ārstēšanā un augšējo elpceļu veselības veicināšanā.
Žibulītis

Žibulītis ir plaši izplatīts augs gan Latvijā, gan pasaulē, taču tas nav viegli pamanāms – augs ir sīks, ar gaiši violetiem ziediņiem. Žibulītis ir pusparazīts ar vāju sakņu sistēmu, kas barības vielas uzņem arī no citu blakus augošo augu saknēm. Ārstniecībā izmanto lakstus, kurus vāc ziedēšanas laikā. Žāvē parastos apstākļos bez īpašiem nosacījumiem, sargot no saules. Var arī kaltēt aptuveni 40 grādu temperatūrā. Satur iridoīdus, nedaudz ēterisko eļļu un flavonoīdu.

Sākotnēji žibulītis tika izmantots acu veselībai – plakstiņu iekaisuma, konjunktivīta un redzes vājuma ārstēšanai, taču mūsdienās to lieto kā pretiekaisuma līdzekli arī citu veselības problēmu risināšanai. Žibulītim piemīt arī antibakteriāla un pretsāpju iedarbība, savukārt pēdējos gados veikti pētījumi par tā pozitīvo ietekmi bronhīta ārstēšanā un augšējo elpceļu veselības veicināšanā.
Efeja

Latvijā efeja galvenokārt tiek audzēta telpās, jo savvaļā augošā ir aizsargājams augs, ko ievākt nedrīkst. Ļoti populāra Eiropā, sevišķi Vācijā. Ārstniecībā izmanto lapas, kuras ievāc, kad ir izaugušas, neatkarīgi no gadalaika. Žāvē parastos apstākļos, sargot no saules, vai arī mākslīgā siltumā, nepārsniedzot 50–60 grādus.

Galvenie aktīvie komponenti ir saponīni – savienojumi, kas kairina gļotādu un palīdz tai labāk funkcionēt. Viens no populārākajiem atkrēpošanu veicinošajiem augiem, kas mazina klepu. Piemīt arī pretiekaisuma, spazmolītiska un savelkoša iedarbība, kas gļotādu padara izturīgāku pret ārējiem kairinājumiem.

Lasi vēl

Projekta ''Daba dziedē"' veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, redaktore – Kristīne Melne, foto – Lauma Kalniņa, dizains – Oskars Dreģis, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītāji – Kristiāns Zariņš un Inese Skaraine. Projektā izmantoti foto no Shutterstock, LETA un F64 un video fragmenti no "Silvanols" filmas par uzņēmumu.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.