Mizot kartupeļus, līdz izdodas

Aleksis Sarma par to, kā dzīvot gandrīz bez rokām

Aleksim ir iedzimta roku anomālija. Mēs tiekamies kādā no Rīgas tirdzniecības centriem vakarā pēc darba. Uz jautājumu, vai ilgi gaida, viņš mulsi pasmaida un noraidoši pašūpo galvu. Ieejam mazā, mājīgā kafejnīcā un pasūtām tēju.

“Agrāk plēsu ar zobiem, bet tagad iemācījos ar šķērēm,” smejas Aleksis, norādot uz cukura paciņu. Viņš piedzima ar roku anomāliju, bet 31 gada vecumā ir ne tikai atradis darbu, bet arī iemācījies atrisināt gandrīz visas sadzīves problēmas.

Foto: Māris Morkāns

"Pagājušogad Robežsargu dienā man pat izdevās pašam sasiet kaklasaiti. Es varu daudzas lietas izdarīt. Pat nedaudz gatavoju ēst – varu sagriezt salātiņus, izcept omleti. Pagaidām vēl neveicas ar kartupeļu mizošanu... Ko nevaru? Veikalā grūti aizsniegt augstākus plauktus. Nevaru vadīt mašīnu. Protams, to ir iespējams pielāgot manām vajadzībām, bet, godīgi sakot, es negribu. Tas nav man domāts," stāsta Aleksis.

Puisis strādā Valsts robežsardzes dienestā, viņš ir  lietvedis: "Mans pienākums ir nodrošināt dokumentu apriti – sagatavoju tos, dodu parakstīt, atnesu vai nosūtu,” skaidro Aleksis. Darba atrašana nebija vienkārša. “CV sūtīju uz 10 dažādām vietām, biju uz piecām pārrunām. Visur prasa darba pieredzi, dažviet – svešvalodu zināšanas, bet man tās nav visai labas," viņš stāsta. Ko tur slēpt, darba devējam būtiska ir arī invaliditāte. Privātos uzņēmumos cilvēkus ar invaliditāti nolīgst nelabprāt, jo pēcāk ir ļoti sarežģīti viņiem uzteikt darbu. Cilvēkiem ar ierobežotām iespējām darba meklējumi valsts sektorā ir nedaudz vienkāršāki. 

Tūlīt pēc dzimšanas Aleksis nonāca bērnunamā, bet tagad dzīvo kopā ar vecākiem. Bērnību viņš atminas nelabprāt, patstāvīgu dzīvi uzsākt nesteidz: "Laikam nav vēl pienācis īstais laiks. Viss nav tik vienkārši. Vēl kaut kas jāiemācās, jāapgūst. Veselam cilvēkam daudzas lietas ir daudz vienkāršāk izdarāmas. Dzīvokli īrēt nav lēti, vēl jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem, jāēd, jāapģērbjas. Jā, protams, jācenšas būt patstāvīgākam. Lai es varētu parūpēties par vecākiem viņu vecumdienās."

Tam, kas tāds piedzimis, ir vienkāršāk

Aleksis savu kaiti it kā nemana, viņam nepatīk runāt par diagnozi. Neesot vecākiem jautājis par iemeslu. "Es tāds piedzimu. Cilvēkiem, kam invaliditāte ir iegūta un kas pazīst citādu dzīvi, ar notikušo ir ārkārtīgi grūti samierināties. Tiem, kas piedzimuši ar invaliditāti, ir vienkāršāk," viņš teic.

Sabiedrība ar gadiem kļūst aizvien tolerantāka, spriež Aleksis. Šajā ziņā  liels nopelns ir paraolimpiešiem. Turklāt ir dažādi fondi, daudz informācijas internetā un sociālajos tīklos.

"Protams, gadās, ka cilvēki tevi pēta, atskatās un pavada ar skatienu. Visbiežāk tie ir bērni. Bija reiz gadījums: mazs puisītis ilgi vēroja mani un tad jautāja savai vecmāmiņai: "Bet kāpēc tas puisis tāds ir?” Un vecmāmiņa atbildēja: "Tāpēc, ka bērnībā bija nepaklausīgs." Kāpēc jārunā tādas muļķības?" Aleksis brīnās

"Saietos bērni mēdz pienākt pie manis un prasīt: "Kas tev kaiš?" Es atbildu: "Tāds piedzimu." Un mēs kļūstam par draugiem. Bērni bieži vien uzvedas daudz gudrāk par pieaugušajiem."

Pēc vidusskolas Aleksis iestājās Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē, taču drīz saprata, ka tas nav viņa aicinājums. Tagad viņam ir divas augstākās izglītības – sociālais darbinieks un lietvedis administrators. Lietveža profesija ir tā, kas dod ienākumus, bet sociālais darbs nes prieku dvēselei. "Esmu brīvprātīgais ar 11 gadu stāžu. Man patīk palīdzēt cilvēkiem," atzīstas Aleksis. Viņš darbojas organizācijā "3x3", biedrībā "Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi", sadarbojies arī ar Sarkano Krustu, piedalās dažādos pasākumos un saietos.

Aleksis ir pabijis 16 valstīs. Visvairāk paticis Amerikā – tur dzīvo viņa mīļā krustmāte. Viņš negrasās pamest Latviju: "Neesmu par to domājis. Infrastruktūra nekādas problēmas nesagādā, sabiedrība kļūst aizvien tolerantāka. Man patīk Latvijā."

"Laikam esmu pārāk labs"

Brīvajā laikā Aleksis apmeklē teātri, koncertus. Visbiežāk – vienatnē: "Man patīk vienam pašam. Tu esi brīvs un neesi ne no viena atkarīgs. Protams, reizēm kaut kur aizejam ar vecākiem vai draugiem, tomēr visbiežāk eju viens."

Aleksis un Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Foto no Alekša Sarmas privātā arhīva.

Aleksim ļoti patīk fotografēt. Turklāt viņš ne tikai fotografē, bet mīļuprāt pozē arī pats – kopā ar slavenībām. “Facebook” var atrast viņa kopbildes ar Intaru Busuli, Janu Duļevsku, Aiju Andrejevu, Renāru Zeltiņu un citiem. “Es krāju bildes, kurās esmu kopā ar slavenībām. Man ir īpašs albums, kurā tagad ir 92 fotogrāfijas,” lepni stāsta Aleksis. “Ļoti gribu satikt un nofotografēties ar Raimondu Paulu un bijušo prezidentu Gunti Ulmani.”

“Man nav elku, negribu kādam līdzināties. Taču ir daudz cilvēku, kas mani iedvesmo. Piemēram, paraolimpieši Aigars Apinis un Rihards Snikus, Džoanna O'Riordana (meitene, kas piedzima bez ekstremitātēm, – red.) un citi.”

Sociālajos tīklos Aleksim ir daudz skaistu meiteņu fotogrāfiju. Viņš sapņo par ģimeni, bet pagaidām neizdodas to īstenot. “Man ir bijuši randiņi. Ar dažādām meitenēm – gan ar invaliditāti, gan veselām. Tomēr kaut kā nesanāca. Laikam esmu pārāk labs,” smejas Aleksis.

Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.