Today

Date

Name day

Alvīne

Weather Now

Site Search

Kā jūtas invalīdi un viņu draugi Latvijā

Par baltajiem meliem, bruģa pārbaudījumiem un sitieniem zem jostasvietas

Katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam ir invaliditāte, un ne tuvu ne katrs cilvēks ar ierobežotām iespējām pārvietojas ratiņkrēslā. Sarunā ar "Delfi" invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" aktīvisti stāsta par laimīgajiem zapiņos, "slēgto" Vecrīgu, mīlestību, seksu, ceļojumiem un darba pārrunās noklusēto.

Padomju mantojums: nevarīgs cilvēks ar zapiņu un ceļazīmi uz sanatoriju

Ap 10 procentiem Latvijas iedzīvotāju ir cilvēki ar ierobežotām iespējām. Statistikas dati liecina, ka galvenais iemesls ir iekšējo orgānu (sirds, nieres, diabēts utt.) saslimšanas, otrajā vietā ir psihiskās novirzes, bet trešajā – problēmas ar dzirdi (parasti 3. grupa) un redzi (parasti 1. grupa). Un tikai tad seko cilvēki ar balsta un kustību aparāta traucējumiem.

Tāpat statistika rāda, ka invalīdu skaits Latvijā samazinās, kaut patiesībā tā nav. Pirmkārt, samazinās iedzīvotāju skaits. Otrkārt, Pensiju likums paredz: ja cilvēks sasniedzis pensijas vecumu, tad viņš no invaliditātes pensijas tiek "pārcelts" uz vecuma pensiju. Pabalsti saglabājas, bet statistiski valstī kļūst par invalīdu mazāk.

Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar ierobežotām iespējām pakāpeniski mainās. Tomēr līdz Eiropas līmenim Latvijai vēl tālu. "Eiropā pie tā strādā jau vairāk nekā 50 gadus. Pie mums par invalīdiem un viņu tiesībām sāka runāt tikai deviņdesmitajos," stāsta invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" projektu koordinatore Irina Parhomenko. "Padomju laikos invalīds no valsts varēja saņemt zapiņu vai arī aizbraukt ar ceļazīmi uz sanatoriju, taču viņam nebija teju nekādu pašrealizācijas iespēju. Viņš nevarēja būt kā visi, nevarēja būt sabiedrības daļa. Viņa dzīve riņķoja pa apli "poliklīnika–sanatorija–ģimene". Invaliditāte, jo īpaši problēmas ar pārvietošanos vai redzi, nozīmēja to, ka cilvēks ir nevarīgs, darba nespējīgs. Tas nozīmēja – viņa kā sabiedrības locekļa nav. Un tas cieši iesēdās cilvēku prātos."

"1997. gadā, kad Latvijā pirmo reizi atzīmēja Invalīdu dienu, paši invalīdi bija neizpratnē: "Iedomājieties, viņi tur savākušies un kaut ko atzīmē! Un vēl balzamu dzer!” Tas bija kultūršoks," atminas Irina. "Pēc šī atgadījuma mēs sākām uzņemt īsfilmas par stereotipiem. Piemēram, vienā sērijā meitene klasē skaidro par seksu un intīmajām attiecībām un pagriežas pret invalīdu, sakot: "Nu, tev to nevajag." Vai arī – vīrietis veikalā vēlas nopirkt vīnu, bet visi viņu uzlūko ar nosodošu skatienu."

Kādu darbu atrod invalīdi*

Melnstrādnieks – 224
Apkopējs – 155
Pārdevējs – 95
Kravas auto vadītājs – 72
Sētnieks – 52
Pārdevējs-konsultants – 50
Šoferis – 50
Dežurants – 37
Celtniecības darbinieks - 36

* Bezdarbnieku ar invaliditāti skaits, kas iekārtojušies patstāvīgā darbā (2018. gada pirmie 9 mēneši), Valsts nodarbinātības aģentūras dati

"Mūsu sabiedrībā vienmēr bija pieņemts likt vienādības zīmi starp "invalīds" un "slims". Bet slimajam nav seksa, viņam nevajag priecāties un atpūsties. Arī strādāt viņš nevar, viņš taču ir nevarīgs," stāsta "Apeirona" valdes locekle Ņina Meņģele.

"Viens no mūsu svarīgākajiem sasniegumiem – mēs panācām, ka no Darba likuma izņem formulējumu "darba nespējīgs". Cilvēks pie pilna saprāta, kaut arī nekustīgs, var izdarīt ļoti daudz. Galvenais, lai būtu radīti piemēroti apstākļi darbam, mācībām, vides pieejamība utt. Par darba nespējīgu var saukt tikai tādu cilvēku, kuram ir 99,9% invaliditāte."

Situācija mainās uz labo pusi. Valsts īsteno informatīvas kampaņas, aktīvi darbojas sabiedriskās organizācijas. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā robežas ir atvērtas. Cilvēki ar ierobežotām iespējām sākuši vairāk ceļot, redzēt un iepazīt. Un – izrauties no ierastajiem rāmjiem, kas viņiem gadu desmitiem tika uzspiesti.

Par toleranci: attieksme tiek veidota bērnībā

"Par sevi varu teikt – uz ielas cilvēki bieži piedāvā palīdzību. Gadās, sēžu krustojumā, gaidu mašīnu. Bieži vien kāds apstājas un vaicā, vai nevajag palīdzēt šķērsot ceļu. Kad ar grūtībām braucu augšup pa rampu vai ceļu aizšķērso augsta apmale, kāds noteikti piedāvās palīdzību," teic Irina, kas pārvietojas ratiņkrēslā.

Irina Parfomenko. Foto: Māris Morkāns

Un tomēr Latvijas sabiedrība invalīdus joprojām līdz galam nepieņem. "Visgrūtāk tiek pieņemti cilvēki ar garīgu atpalicību, piemēram, autisti. Viņu uzvedība ir atšķirīga, tā biedē un atgrūž veselos," saka Irina un turpina par attieksmi pret invalīdiem: "Taču cilvēkus var arī saprast. Kamēr tevi tas neskar, tu nevari aptvert, kas tas ir. Man arī tā bija. Līdz 40 gadiem dzīvoju parastu vesela cilvēka dzīvi. Kad braucu uz Ķemeriem un redzēju ratiņniekus, sirdī nosēdās kaut kāds smagums. Bet tad notika nelaimes gadījums un es pati iesēdos ratiņkrēslā."

Īpaši smags ir bērnu ar īpašām vajadzībām integrācijas process parastajās skolās. Irina un Ņina ir pārliecinātas, ka bērniem (izņemot atsevišķas diagnozes) jādod iespēja mācīties parastā skolā. Bet pagaidām šādu pozīciju saprot vien retais, un tai nav īpaša atbalsta no valsts. "Bērni kopē vienaudžu un pieaugušo uzvedību. Bērns ar invaliditāti parastā skolā kopēs vienaudžus, centīsies izdarīt to, ko var vesels bērns," skaidro Ņina. "Vaivaros ir iekļaujošās izglītības sākumskola, kur mācījās mans mazdēls. Viņš jau ir liels un nešķiro bērnus veselajos un invalīdos."

"Daudz kas nāk no vecākiem. Bērnam vēl nav sava viedokļa, bet viņš dzird, ko runā viņa vecāki, un noskaņojas tāpat. Kāpēc Eiropas valstīs ir tik toleranta attieksme pret invalīdiem? Viņi jau no bērnības visi ir kopā. Tas viņos audzina empātiju. Viņi zina, kā pret šādiem cilvēkiem izturēties, kā viņiem palīdzēt. Kad šis bērns pieaug, kļūst par darba devēju, viņš ir gatavs pieņemt darbā invalīdu. Tikai tādēļ, ka viņam nav stereotipu. Viņš neuzskata, ka invalīds ir slimais, kas neko nespēj," spriež Irina.

Baltie meli: noslēpsi invaliditāti, saņemsi darbu

Latvijā cilvēki ar invaliditāti strādā visdažādākajās nozarēs. Viņi ir gan darbu vadītāji, gan banku darbinieki, tiesneši, pavāri, mūzikas skolotāji, programmētāji... Ir arī Saeimas deputāts ar invaliditāti. Savu artavu nodarbinātībā dod arī "Apeirons": "Pie mums galvenokārt vēršas cilvēki, kam ir pāri 50, kas zaudējuši kvalifikāciju un kam nav nepieciešamo iemaņu. Jaunie lielākoties mācās. Diemžēl ir labi jaunie speciālisti ar maģistra grādu, kas arī nevar atrast darbu," stāsta Irina. "Aptaujas rāda, ka darba devēji ir gatavi pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, taču praksē tas tā īsti nenotiek. Tādēļ mums nākas likt lietā tā sauktos baltos melus. Ja invaliditāte nav redzama, tad pārrunās labāk par to nerunāt. Tā ir lielākas izredzes iegūt darbu."

Darba devēji baidās pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti arī tādēļ, ka viņus ir daudz sarežģītāk atlaist. "Esam saskārušies ar kliedzoši nekaunīgām situācijām. Cilvēku burtiski izēd no darba, rada viņam nelabvēlīgus apstākļus, lai tikai viņš pats aizietu. Piemēram, pārceļ kvalifikācijai neatbilstošā darbā vai uzkrauj neizpildāmu darba apjomu," stāsta Ņina.

Trenažieri pašnāvniekiem

Siltos vasaras vakaros daudziem patīk pastaigāties pa Vecrīgu, bet invalīdi ratiņkrēslos par to var tikai sapņot. Bruģa dēļ vecpilsēta viņiem nav pieejama. "Vasarā rīkojām akciju – gribējām izstaigāt Vecrīgu un redzēt, kas 10 gados ir mainījies. Kā asistentus līdzi aicinājām dažus Rīgas domes deputātus. Viņi teica, ka pēc pastaigas sapratuši, cik grūta ir pārvietošanās ratiņkrēslā. Jāteic gan, ka neviens no viņiem neriskēja iesēsties ratiņos un izmēģināt," smejas Irina.

Veikalu īpašniekiem ļoti patīk pakāpieni. Piemēram, Tērbatas ielā, kuru plānoja pārveidot par gājēju ielu, gandrīz neviens veikals nav pieejams invalīdiem. "Īpašnieki nevēlas papildu izdevumus. Piemēram, lai nokļūtu pie zobārsta, man jāšķērso lievenis ar pakāpieniem. Kad piebraucu, tiek uzstādīta metāla rampa, ko pēc tam noņem. Šāda rampa nav dārga – ap 50 eiro. Nesen biju Francijā. Kādā veikalā pie ieejas bija augsts slieksnis, tam līdzās – metāla plāksne. Veikala saimnieks iznāca, pacēla vienu līsti, otru, trešo un izveidoja rampu. Aiz manis veikalā ienāca sieviete ar bērnu ratiņiem. Pēc tam viņš visu novāca," stāsta Irina.

Nebūt ne vienkāršas attiecības ir arī ar sabiedrisko transportu: "Ļoti neveiksmīgs Rīgas domes pirkums ir tramvaji ar pacēlāju. Tā nolaišana ir ilga, šoferis novēršas. Gadās, ka pacēlājs nedarbojas vai arī vadītājs nezina, kā to izmantot," stāsta Irina. "Lai brauktu ar vilcienu, divas dienas pirms paredzētā brauciena ir jāzvana, lai stacijā pieteiktu pacēlāju uz konkrētu laiku. Ir arī pieejami peroni, taču tā ir ūdens pile okeānā. Nepieciešami zemās grīdas vilcieni, kurus mēs nekādi nevaram nopirkt."

Gājēju tuneļi ir vēl viens nopietns šķērslis. Ratiņiem paredzētās sliedes ir tik stāvas, ka neviens neriskē tās izmantot. "Es tās saucu par trenažieri pašnāvniekiem," atklāj Irina. "Nav saprotams, kam tās domātas. Ratiņkrēslā pa tām nobraukt nevar, bērnu ratiņus stumt arī nav iespējams. Turklāt ziemā sliedes ir ļoti slidenas.

Varētu šķist, ka risinājums ir speciālie lifti. Bet arī ar tiem problēmu netrūkst. Piemēram, lifts pie universālveikala "Stockmann" jau ir kļuvis par sava veida leģendu. Bieži nedarbojas, lūst. Ļoti bieži liftā pulcējas klaidoņi – turpat guļ, nokārtojas," tā Irina. Tāda pat situācija ir ar liftu pie Dienvidu tilta. "Iespējams, problēmu atrisinātu videokameras. Lai policija tūlīt redzētu, kas tur notiek. Vēl viens variants varētu būt Rīgas domes izdotas elektroniskās kartes invalīdiem, ar kurām atvērt lifta durvis. Ir taču 21. gadsimts, var taču kaut ko izdomāt!"

Odesas izolators un Turcijā pazaudētie ratiņi

"Apeirons" aktīvi piedalās starptautiskos projektos, bieži ceļo. Tagad arī cilvēkam ratiņkrēslā ir pieejamas visas Eiropas lidostas, tomēr šī cīņa neesot bijusi viegla. "Eiroparlamentā gribēja pieņemt likumu, kas paredzētu, ka pieejamība invalīdiem jānodrošina vien pie noteikta pasažieru skaita gadā. Mēs uzstājām, ka šim likumam ir jābūt saistošam visās lidostās," stāsta Irina.

Ņina Meņģele. Foto: Māris Morkāns

"Šajā ziņā ļoti ērta ir Rīgas lidosta. Tev ir asistents, ratiņi tiek marķēti kā bagāža. Ja nepieciešams, nodrošina ratiņus, kuros tevi aizved līdz lidmašīnai. Tur ir īpaši ratiņi, kas iet cauri krēslu ejai. Asistents palīdz pārsēsties. Kad nonāc galamērķī, lidmašīnā iekāpj asistents, kas palīdz nokļūt līdz lidostas ēkai," stāsta Irina. Gadās arī teju anekdotiskas situācijas. "Reiz ielidojām Odesā, tas bija kā anekdotē," Ņina iestarpina. "Pēc mums atbrauca ātrās palīdzības mašīna, kas aizveda līdz lidmašīnai. Bet atpakaļceļā, kamēr gaidījām reisu, mūs visus ievietoja speciālā medicīniskajā izolatorā... Tas bija pirms gadiem desmit, bet atmiņas palikušas uz mūžu."

Gadās, ka lidojumos noklīst bagāža, bet invalīdam tas ir divtik nepatīkami. Jo īpaši, ja runa ir par ratiņiem. "Paziņa lidoja no Rīgas uz Turciju, bet pa ceļam tika pazaudēts bagāžā nodotais ratiņkrēsls. Aizlido galā, bet ratiņu nav. Par laimi, Turcijā bija paziņas, kas viņai palīdzēja. Jā, gadās, ka zūd čemodāni. Bet ratiņkrēsls būtībā ir cilvēka kājas," skaidro Irina.

Privātā dzīve kā uz delnas

Daudziem regulāri nepieciešama asistenta palīdzība, bet te izgaismojas jauna problēma. Asistenta algu nosaka stundu skaits, ko viņš pavadījis ar invalīdu ārpus mājas. Atskaitīšanās ir ļoti stingra, sociālajā dienestā jāiesniedz parakstīti čeki, izziņas un kvītis par katru stundu, lai kur tā arī nebūtu pavadīta.

“Iedomājieties situāciju – jauns puisis ratiņkrēslā iebrauc aptiekā, lai nopirktu pamperus. Viņš negrib afišēt, kam tie paredzēti"

"Sociālā dienesta darbinieks, pilnīgi svešs cilvēks, to visu čekos redz – kur cilvēks bijis, ko pircis. Visa privātā dzīve kā uz delnas," Irina teic. "Tas ir privātās dzīves konfidencialitātes pārkāpums. Rīga vēl ir liela pilsēta, bet ko tad, ja cilvēks dzīvo laukos, kur visi visus pazīst?"»

Ņina un Irina apgalvo, ka Latvijā nav likuma, kas liegtu dalīties ar šāda rakstura informāciju. "Asistents vai sociālais darbinieks sadzīviskā sarunā kādam kaut ko pastāsta un tad – aiziet jūriņā! Zina visi. Tāda sajūta, it kā tu cilvēkos tiktu izģērbts. Nepietiek, ka tu jau esi saņēmis likteņa triecienu, bet tev jau atkal sit zem jostasvietas!"

Seksa tēma – tabu

"Kad es braucu projām no Vaivariem, ārstējošā ārste uzaicināja pie sevis un sacīja: "Jūs esat tāda pati sieviete kā visas, intīmā dzīve jums ir iespējama." Mani tas ļoti pārsteidza. Padomāju – par ko gan viņa vispār runā?" smejas Irina. Tomēr tēma par seksu, intīmajām attiecībām ar invalīdu joprojām ir nerakstīts tabu. "Apeirona" aktīvisti nebeidz atkārtot – invalīdi ir tādi paši cilvēki un arī vajadzības viņiem ir cilvēciskas.

"Krievijā izveidotas īpašas iepazīšanās lapas invalīdiem, piemēram, "Disability.ru". Analogas ir arī Eiropā. Sludinājumi ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, kam paša invaliditāte rada kompleksus, viņi ir gatavi iepazīties tikai ar invalīdiem. Daži pat norāda invaliditātes veidu, ar kādiem invalīdiem viņi vēlētos iepazīties. Bet ir arī tādi, kas grib veidot attiecības ar veseliem cilvēkiem," stāsta Irina. Latvijā šādu lapu nav, tomēr "Apeirona" mājaslapā ir sadaļa, kurā var iepazīties.

Laiku pa laikam "Apeirons" īsteno izglītojošus projektus par to, kāda ir seksuālā dzīve invaliditātes gadījumā. Šāds projekts ir arī "Starp vīnogām".

"Par šīm tēmām nav pieņemts runāt, bet iespējas iepazīties ir ļoti ierobežotas. Daži vīrieši ir spiesti izmantot prostitūtu pakalpojumus. Tikai tādēļ, ka sabiedrībā iesakņojies uzskats – invalīds nedrīkst atzīties, ka viņam ir fizioloģiskas vajadzības" stāsta Ņina

"Tomēr ir arī pozitīvi piemēri. Mums ir ļoti daudz pāru, kur viens partneris ir ratiņkrēslā, viņiem ir pilnvērtīga ģimene un bērni. Mums bija filma par vīrieti – invalīdu ratiņkrēslā. Ļoti saimniecisks, interesanti runāja, visu laiku atkārtoja, ka viņam nepieciešama saimniece, ka grib apprecēties. Jūs nevarat iedomāties, cik sieviešu mums pēc tam zvanīja!"

Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.