Salauzts ir mugurkauls, nevis tu pats

Ainars Semjonovs – par golfu, 16 operācijām un iespēju dzīvot citādi

"Lai glābtu vienu kāju un atbrīvotos no infekcijas, man nācās ziedot otru kāju. Divi vienā, kā mēdz teikt. Šo gadu laikā esmu pārcietis 16 operācijas. Ārsti domāja, ka es uz mūžu palikšu gulošs. Taču es ar to nespēju samierināties. Man radās iespēja sākt jaunu dzīvi, un es ar prieku to izmantoju," stāsta liepājnieks Ainars Semjonovs. Pirms astoņiem gadiem viņa dzīvība karājās mata galā.

Kad izvēlies amputāciju...

2011. gada jūnijā Ainars ar māsu un viņas draugu devās uz Pakaviņu – nelielu ūdenstilpni Liepājas nomalē. Ainars, kuram tobrīd bija 20 gadi, skraidīja gar krastu, ālējās. Pēc tam ielēca ūdenī, atsitās un salauza kakla skriemeļus.

"Gulēju ar seju ūdenī un ne rokas, ne kājas nevarēju pakustināt. Mēģināju pagriezt galvu. Māsa no krasta redzēja, ka es vēl guļu ūdenī, nodomāja, ka ākstos. Bet pēc tam viņi saprata, ka notikusi nelaime: metās ūdenī, izvilka mani krastā. Biju pie apziņas. Neviens taču nezināja, ka man ir lauzts mugurkauls. Protams, parasti ar tādām traumām nekustina, bet sagaida ārstus. Izsauca ātros, viņi mani fiksēja un aizveda uz Liepājas slimnīcu. Kā tiku vests, vairs neatceros. Tur notika pirmā operācija. Ļoti smaga," atceras Ainars.

Foto: Diāna Čučkova

Pēc operācijas ārsti prognozēja, ka puisis var izdzīvot, taču nedeva nekādas izredzes, ka viņš kustēsies. Ainaru gaidīja dzīve gultā. Sākumā tā arī bija – viņš nevarēja kustināt rokas, kājas, vien mirkšķināja acis un ar grūtībām runāja: “Sākumā pat vārdi nesanāca, vien kaut kādas skaņas. Sāpēja viss. Mēnesi gulēju Liepājas slimnīcā. Tur man sāka palīdzēt Demiteru ģimene, kas kļuva par manu audžuģimeni. Ar Lindu iepazinos vēl bērnunamā, kad viņas mamma tur bija nakts aukle. Viņas par mani rūpējās, palīdzēja savākt nepieciešamos dokumentus. Neticama laime, ka man tā paveicies ar šiem cilvēkiem. Rita man ir kā mamma, bet Linda – māsa." 

 "Togad, kad salūzu (tā Ainars apzīmē nelaimes gadījumu ūdenstilpē – red.), Linda saņēma "Latvijas lepnuma" balvu kategorijā "Draugs". Nomināciju pieteica aktrise Zane Daudziņa. Vēlāk viņa pat kļuva par manu krustmāti. Pie manis slimnīcā ieradās mācītājs Krists Kalniņš un nokristīja," atceras Ainars. "Mani veda uz rehabilitācijas centru "Vaivari", kur es tik tiešām sāku atgūties. Piešķīra ratiņus, ātri iemācījos ar tiem pārvietoties. Man bija vesels nodarbību plāns. Bet sākās citas problēmas – izgulējumi."

Izgulējumi bija tik plaši, ka nemitīgi bija nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Četri no tiem bija vīrieša dūres izmērā. Kad tos izgrieza, operēto vietu sedza ar ādu, kas ņemta no citas ķermeņa vietas. Bet tad infekcija kāju skāra tik smagi, ka ārsti puisi nolika izvēles priekšā – vai nu tiek likvidēta infekcija vienā kājā, bet no tās tiek izņemti visi kauli, vai arī jāziedo kāja otras kājas glābšanai. "Protams, es ļoti gribēju dzīvot. Tāpēc izvēlējos amputāciju. Tomēr neteikšu, ka ļoti pārdzīvotu – tā taču ir tikai daļa no ķermeņa. Rokas man vietā, galva arī. Un sanāca divi vienā – gan infekciju uzveicām, gan atradām ādu, ar ko nosegt izgulējumu bedres otrā kājā."

Bērnunams, sports un cīņa ar depresiju

Ainara istabā pie sienām ir daudz zīmējumu – mistera Bīna, Andželinas Džolijas, repera Tupaka Šakura portreti. Viņš zīmē ar gela pildspalvām neparastā manierē, kuru pats ir izdomājis. Ainaram neviens nav mācījis zīmēt, šis acīmredzot viņiem ar brāli ir iedzimts talants. Ģimenes tēma Ainaram ir īpaša, jo bērnību un pusaudža gadus viņš pavadījis bērnunamā.

"Mamma nomira, kad man bija pieci gadi. Tolaik mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī. Palikām seši bērni. Bāriņtiesa piedāvāja vecmāmiņai kļūt par mūsu aizbildni. Loģiski, ka viņai tas nebija pa spēkam. Kā gan cilvēks gados varētu mūs visus pieskatīt? Viņa toreiz piedāvāja mūs atstāt viņai un mammas māsām. Taču bāriņtiesa tam nepiekrita. Negribēja mūs dalīt. Tā nonācām bērnunamā," atceras Ainars.

"Dzīvojām normāli, man nav, par ko sūdzēties. Ko gan man dalīt ar citiem zēniem un meitenēm? Mūsu galvenais uzdevums tur bija mācīties. Tev dod apģērbu, ēdienu, visādas dāvanas. Tikai mācies. Man pat bērnunamā bija viegli. Laikam tāpēc, ka man tāds raksturs. Es joprojām varu iekļauties jebkurā kompānijā, iepazīties. Bērnunamā aizrāvos ar sportu. Pabeidzu skolu, sāku mācīties Skrundā par apdares darbu speciālistu. Tomēr nepabeidzu. Salūzu," stāsta Ainars.

Līdz nelaimes gadījumam viņš nopietni spēlēja futbolu, dejoja breikdensu. Un ļoti daudz smēķēja. Pēc pārciestajām operācijām vēlēšanās pīpēt pazudusi uz visiem laikiem: "Vienu reizi pamēģināju, bet man bija tik slikti, ka pat vairs nemēģināju. Vai man bija depresija? Sākumā bija smagi, jā. Bet tas bija tikai izgulējumu periodā. Pastāvīga temperatūra ap 40, tu esi pusnemaņā, viss sāp, uz ēdienu nespēj skatīties. Tieši tādā stāvoklī biju, kad braucu uz "Latvijas lepnuma" pasniegšanas ceremoniju. Bet pēc tam man palīdzēja grāmatas. Daudzas psiholoģijas grāmatas. Un vēl – grāmatas, kurās ir daudz humora, smieklīgi stāsti, anekdotes. Skatījos "YouTube" video. Un kaut kā sāku aizmirst par savām problēmām. Parādījās vēlme mierināt citus. Tā arī sāku sevi vilkt laukā no purva."

Dzīve, kas sadalīta "pirms" un "pēc"

2014. gadā Ainars riskēja un piedalījās pusmaratonā. Sēžot invalīda ratiņos, viņš pievārēja 11 kilometrus. Pēc tam viņa dzīvē ienāca golfs. Tas sākās jau Vaivaros, kur Ainars iepazinās ar ergoterapeitu Filipu Bernadski. Viņš stāstīja, ka ASV redzējis, kā sportisti ar ierobežotām iespējām spēlē adaptīvo golfu..

Foto no Ainara Semjonova privātā arhīva

"Nodomājām – kādēļ gan mums nepamēģināt? Vispirms bija vecs inventārs, bet ar kaut ko taču jāsāk. Filips sarunāja ar Tukuma golfa klubu, sākām braukāt uz turieni, lai trenētos. Tālāk viss jau aizgāja profesionālā gultnē. Sākumā bija vienas sacensības gadā, pēc tam divas, bet šogad jau trīs. Šogad Latvijas čempionātā izcīnīju otro vietu," stāsta Ainars, rādot balvu. Golfā Ainaram ir nopietni plāni – viņš mērķtiecīgi trenējas savā pagalmā un cer, ka nākamgad izdosies aizbraukt uz sacensībām Eiropā. Vispirms uz Lielbritāniju, bet pēc tam – tad jau redzēs.

"Vai pirms traumas es varētu iedomāties par šādu dzīvi? Nezinu. Dzīve "pirms" un dzīve "pēc" – starp tām ir milzu atšķirība. Tagad es raugos uz pasauli citādi, pilnīgi citām acīm. Dzīvoju daudz labāk un interesantāk nekā pirms traumas."

"No pagātnes es varu paņemt līdzi tikai savas pozitīvās īpašības un sportu. Uzskatu, ka nevajag rakāties. Tas prasa pārāk daudz laika. Mēs domājam, pārdzīvojam. Kam gan tas vajadzīgs? Labāk dzīvot šodien un tagad. Jo vairāk tāpēc, ka man ir mērķis," spriež Ainars.

Pašlaik viņš turpina iegūt izglītību tālmācībā, lai saņemtu vidusskolas beigšanas atestātu. Plāno turpināt mācīties psiholoģiju, lai palīdzētu tiem, kas netiek galā ar sarežģītām un bezizejas situācijām. "Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Atrast kontaktu, "aizklauvēties". Būvēt tiltu. Pašlaik mācos arī autoskolā, gribu braukt ar mašīnu. Nesen jau bija medicīniskā komisija. Gribu nopietni pievērsties zīmēšanai. Pat nedomāju, ka reiz atkal varēšu noturēt rokās zīmuli, bet man viss izdevās. Izveidoju savu mājaslapu internetā, varu zīmēt pēc pasūtījuma," stāsta puisis.

Katra operācija ir risks, bet jāriskē ar smaidu

Ainaram tik tiešām ir paveicies ar labiem cilvēkiem. Viņam līdzās ir mīloša audžuģimene, draugi, paziņas. Traģiskais negadījums draudzības saites nepārrāva. Ainara dzīvē ir gan tie, kas kopā ar viņu pārdzīvojuši vismelnākos brīžus, gan jauniegūti draugi.

"Vasarā ar draugiem varu aizbraukt līdz jūrai. Protams, bailes no ūdens palikušas. Joprojām baidos ūdenī iegremdēt seju. Uzreiz sākas elpošanas problēmas. Taču es ar to sadzīvoju. Man nav nekādu citu problēmu. Liepājā it visur varu izbraukāt ar ratiņiem. Veikalos, aptiekās, olimpiskajā centrā ir uzstādītas rampas. Tur, kur es braucu, apmales ir pazeminātas, tādēļ nav grūtību pārvietoties. Un arī cilvēki ir atsaucīgi. Cenšos visu izdarīt pats, lai nevienu neapgrūtinātu. Taču cilvēki, mani redzot, vienmēr pienāk un pajautā, vai nevajag palīdzēt," stāsta Ainars.

2014. gadā Ainars riskēja un piedalījās pusmaratonā. Foto: Diāna Čučkova.

Septiņu gadu laikā darbs viņam piedāvāts tikai vienu reizi – kļūt par sporta pasniedzēju Eiropas fondu subsidētā projektā cilvēkiem ar ierobežotām kustību spējām. Viņš pats izstrādāja programmu, vadīja visnotaļ pieprasītas nodarbības sporta zālē. Taču projekts noslēdzās, un līdz ar to pačibēja arī darbs. Tagad Ainars iztiek ar niecīgo invaliditātes pensiju.

"Es gribētu pajautāt Veselības ministrijai: sakiet, lūdzu, pēc kādiem kritērijiem invalīdam nosaka pensiju 86 eiro apmērā? Saka, ka kaut kas esot atkarīgs no stāža. Kā lai man, divdesmitgadīgam puisim, būtu stāžs? Un kā lai es izdzīvoju par šo naudu? Nopirkt šņabi un virvi, lai visas problēmas ar reizi atrisinātu? Tā ir ņirgāšanās. Tāda attieksme tracina. Atrast darbu ir ļoti grūti, atliek gaidīt jaunus projektus," tā Ainars.

Foto no Ainara Semjonova privātā arhīva

"Cenšos it visā ieraudzīt pozitīvo. Varianti ir vienmēr, jāprot tos meklēt. Reizēm tā var būt grāmata – anekdošu krājums, saruna ar tuvu cilvēku. Atrast savu cilvēku – tas ir ļoti svarīgi. Taču nevajag uzreiz izvirzīt prasības. Tā var arī visu dzīvi pavadīt meklējumos. Nedrīkst neko nedarīt. Nedrīkst vienkārši gulēt un skatīties griestos," spriež Ainars. "Man ir dota iespēja dzīvot citādi. Neviens nav ideāls. Bet, ja dzīve tev dod tādu dāvanu, izmanto to! Motivē citus."

Neviena no Ainara pārciestajām operācijām nebija īsāka par septiņām stundām. "Ikvienā stāvoklī ir jāatrod savi plusi. Protams, nedrīkst vispār nedomāt par to, kas ar tevi notika pēc traumas," atzīstas Ainars. "Piemēram, pagājušajā gadā man atkal bija operācija. Šajā reizē – problēmas ar papēdi. Caur zeķi neredz, bet man tur ir caurums. Atkal ņēma ādu no trīs vietām, lai to aizpildītu. Uz dibena arī bija izgulējums. Taču es tāpēc nesatraucos, uz visām operācijām gāju un eju ar smaidu. Tāpēc, ka es tāpat pa pusei jau esmu vinnējis."

Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.