Foto: DELFI

Aleksandra Plotņikova

žurnāliste

Ķīmijas skolotājs Pāvels Pestovs: 'Pasaule nav izgudrojusi neko labāku par izglītību'

"Ej nu, nevar būt! Ko tu stāsti?!" – visbiežāk tieši šāda ir reakcija, uzzinot, ka gados jauns vīrietis strādā skolā. "Ne reizi neesmu nožēlojis savu izvēli," bez minstināšanās teic ķīmijas skolotājs Pāvels Pestovs. Profesiju viņš izvēlējās, vēl mācoties pamatskolā, specialitāti – vidusskolas gados. Vien gadu pēc studiju sākšanas atgriezās dzimtajā skolā, kur strādā jau vairāk nekā desmit gadu.

Pirmklasnieks Pāvels mācību gaitas sāka 72. vidusskolā: "Cik vien sevi atceros, uz skolu esmu gājis ar prieku. Mums bija ģimenes tradīcija – ik gadu 1. septembrī fotografēties pie viena vītola. Tagad šī koka vairs nav, tā vietā aug egle." Pāvela pirmā skolotāja bija Sandra Beļavska – viņa joprojām strādā skolā. Atmiņas – vislabākās. Tik labas, ka Pāvels saka: "Ja viss izdosies, varbūt pat mūsu bērni pie viņas mācīsies."

Pāvela ģimenē bijusi tradīcija katrā 1. septembrī fotografēties pie vītola, kas aug pie skolas. Pirmajā attēlā: Pāvels un mamma. Privātā arhīva foto

Pamatskolā bērni nereti savus skolotājus vērtē pēc tādiem kritērijiem kā "labsirdīgs", "stingrs", "interesants", "garlaicīgs". Ar gadiem pedagoga vērtējuma skala mainās. "Vidusskolā man patika zinoši skolotāji. Kad redzi, ka cilvēkam ir dziļa izpratne par savu mācību priekšmetu, ka viņš interesējas par to daudz plašāk un neaprobežojas ar skolas programmu." Pāvels vienmēr mācījies labi, taču, kā pats atzīst, nekad nav bijis apaļš teicamnieks, drīzāk – "labinieks". Dabaszinātnes un matemātika padevās vieglāk, humanitārie priekšmeti – grūtāk, tomēr viņš nevarot sacīt, ka būtu bijuši kādi mācību priekšmeti, kas viņam nepavisam nebūtu patikuši.

Man šķiet, jaunie skolotāji ir īpaši prasīgi un stingri, iespējams, tā ir aizsargreakcija pret paša uztraukumu. Pāvels Pestovs

Skola, kurā Pāvels mācījās un tagad strādā. Foto: DELFI

Atzīmes bija svarīgas vecākiem. Lai tās būtu labas, viņi palīdzēja, kā vien varēja. Taču, jo vecāks kļūsti, jo vairāk atbildības. "Nolēmu, ka nopelnītās pozīcijas nevajadzētu zaudēt, un turpināju censties labi mācīties." Līdztekus mācībām Pāvels no piektās klases aktīvi iesaistījās skolas dzīvē: bija gan organizators, gan aktieris, vadīja pasākumus. Tas viss bija iespējams, pateicoties administrācijas atbalstam. Pāvelam ir divi draugi no skolas gadiem – viens kopš pirmās, otrs – piektās klases. Un, lai gan tagad katrs atrodas savā valstī, tas netraucējot joprojām sazināties un laiku pa laikam tikties.

Pirmā skolniece – vecmāmiņa

Iespēja iejusties pedagoga lomā Pāvelam parādījās jau pamatskolā. "Mana pirmā klases audzinātāja ar mums bija arī pagarinātās dienas grupā, viņa ļāva man pārbaudīt jaunāko klašu skolēnu burtnīcas. Tas bija ļoti aizraujoši. Tik ļoti, ka arī mājās turpināju spēlēt "skolu". Vecmāmiņa man spēlēja līdzi, viņa bija mana skolniece. Vadīju stundas, gatavoju uzdevumus, pārbaudīju tos, liku atzīmes. Notika arī atvērtās stundas, uz kurām aicināju mammu. Visu uztvēru ļoti nopietni," savus pirmos soļus ceļā uz skolotāja darbu ar smaidu atceras Pāvels.

Dzīvē jādara tas, ko tu vēlies. Šādi atradīsi iespēju nopelnīt. Pretējā virzienā – iešu tur, kur labi maksā, bet darbs man nepatīk, eju kā uz katorgu – tas nedarbojas. Pāvels Pestovs

Sēkliņa bija iesēta, skolas gadu gaitā izdīga un iesakņojās. Tiesa, līdz pat 12. klasei nebija gan skaidrs, kādā mācību priekšmetā specializēties. "Man patika gan fizika, gan bioloģija, gan ķīmija. Droši vien izšķirošais moments par labu ķīmijai bija tās eksperimentālā būtība," uzskata Pāvels. Turklāt ķīmija ļauj palūkoties uz pasauli citām acīm – daudzus procesus ieraudzīt citā līmenī. Bet kā vecāki uztvēra viņa lēmumu kļūt par skolotāju? Pāvels atbild, ka tolaik ļoti populāras bija ekonomikas studijas, tādēļ mamma un tētis mudināja izvēlēties tās. "Tomēr galu galā viņi ļāva man pašam izvēlēties, un es to izdarīju."

 

Foto: DELFI

Students un skolotājs vienā personā

Tūlīt pēc skolas absolvēšanas Pāvels iestājās Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. "Gribēju maksimāli dziļi izstudēt ķīmiju, kaut jau tad zināju, ka strādāšu skolā." Pēc gada, būdams vēl 20 gadus vecs students, Pāvels vēra savas dzimtās skolas durvis jaunā ampluā – kā skolotājs. "Man uzticēja 10. klases. Jauniešus, ar kuriem vēl pirms gada komunicēju vienā līmenī. Tomēr nebija nekādu atlaižu. Man šķiet, jaunie skolotāji ir īpaši prasīgi un stingri, iespējams, tā ir aizsargreakcija pret paša uztraukumu. Arī es biju ļoti stingrs – uzdevu daudz mājasdarbu, man bija augstas prasības, visiem ķīmija bija jāsaprot vienādi labi, gatavoju lielas grupas olimpiādēm."

Pāvelam kā ķīmijas skolotājam ir svarīgi vadīt stundas interesanti un mūsdienīgi. Privātā arhīva foto

Viena lieta ir kļūt par skolotāju tiem, kas vēl nupat bijuši skolasbiedri, cita – kļūt par kolēģi tiem, kas pavisam nesen paši tev visu mācījuši. "Protams, visi pedagogi mani pazina. Tā kā es labi mācījos, arī attieksme pret mani bija laba, neradās nekādu problēmu. Direktors atbalstīja manas iniciatīvas, kas saistītas ar dažādiem ķīmijas pasākumiem, papildu pulciņiem. Ja zini, ka 90 procentos gadījumu tev palīdzēs realizēt idejas, tu to augstu novērtē un vēlies atkal un atkal domāt kaut ko jaunu un to īstenot dzīvē."

Lūzuma brīdis

Sākot no otrā kursa, studijas nācās apvienot ar darbu skolā. "Tas bija grūti, bet ne neiespējami," piebilst Pāvels. Ieguvis bakalaura un pēc tam maģistra grādu ķīmijā, Pāvels iestājās LU Pedagoģijas fakultātē. "Tas man bija lūzuma brīdis. Pateicoties pedagoģiskajai izglītībai, uz daudz ko sāku lūkoties citādi. Sapratu – lai bērns labi mācītos, nepietiek ar interesantu mācīšanu, šo procesu ietekmē daudz faktoru." Pirms desmit gadiem pirmajā vietā bija ķīmija, tagad – bērns. "Uz mācību procesu lūkojos nevis no mācību priekšmeta, bet bērna skatpunkta, saprotot, ka ne visi šo zinātni spēj uztvert pilnā apjomā. Tas nenozīmē, ka pret kādu esi prasīgāks, pret citu – ne tik ļoti. Vienkārši mainījies skatījums par to, kā plāno mācību procesu, kā palīdzi, kā veido atgriezenisko saiti utt." Vienmēr ir bērni, kas vēlas vairāk. "Manuprāt, tas ir jāsniedz, lai izmantotu visu potenciālu. Tajā pašā laikā šādu skolēnu piedalīšanās olimpiādēs nav mans pašmērķis."

Apbalvojumi – patīkami, bet ne vairāk

Jaunā speciālista centieni nav palikuši nepamanīti. 2015. gadā Pāvels Pestovs saņēma Rīgas domes balvu "Zelta pildspalva", ko pedagogiem pasniedz pateicībā par ieguldīto darbu skolēnu audzināšanā un mācīšanā, augsti vērtējot skolotāju radošo, inovatīvo un profesionālo darbu. Togad Pāvels kā viens no progresīvākajiem dabas zinātņu skolotājiem saņēma arī "Ekselences balvu". Apbalvojumi, nenoliedzami, ir patīkami, teic Pāvels. Bet ne vairāk. "Saprotiet, katram no tiem ir sava nozīme. "Zelta pildspalvai" izvirza skola, tādējādi pateicoties par skolēnu sasniegumiem dažādās olimpiādēs. Lai kvalificētos "Ekselences balvai", bija jāvada mācību stunda nepazīstamiem bērniem. Tika vērtēts, kā tu organizē mācību procesu. Katra balva uzsver kādu vienu aspektu, tas ir viens signāls, kas nebūt nenozīmē, ka viss ir ideāli."

Galvenā vērtība – bērni

Dzīvesbiedre pilnībā atbalsta viņa profesijas izvēli. Privātā arhīva foto

Kas skolotāja darbā ir pats sarežģītākais? "Ir grūti kaut ko izcelt, jo tas ir komplekss process," spriež Pāvels. Viņam kā ķīmijas skolotājam ļoti svarīga ir materiālā bāze, jo no tās atkarīgs, cik labi, interesanti un mūsdienīgi var mācīt savu priekšmetu. "Kad sāku strādāt skolā, dabas zinību kabineti bija ļoti novecojuši. Pateicoties direktora atsaucībai un Eiropas projektam, tos izremontējām un ar gadiem izveidojām labu aprīkojumu. Mūsu skola ir liela, vajadzības arī, bet nu visi nepieciešamie materiāli ir nodrošināti pilnā apmērā." Kas skolotāja darbā ir pats interesantākais? Atbilde atskan tūlīt: "Darbs ar bērniem, viņu enerģija. Lai gan pēc astoņām stundām tu esi kā izžmiegts, tomēr ir bērni, kas izraujas priekšā, grib uzzināt un sasniegt vairāk, tas iedvesmo. Redzēt attīstības dinamiku klasē – tas ir kas īpašs. Mācību priekšmeta saturs pēdējo desmit gadu laikā īpaši nav mainījies, savukārt bērni, viņu jautājumi un dažādās situācijas nereti ir pietiekami unikālas."

Nav vīrieša darbs?

Pāvels – jauns skolotājs, vīrietis. Pats atzīst, ka šajā sakarā ne reizi vien saskāries ar savādu reakciju: "Ej nu, nevar būt! Ko tu stāsti?!" Stereotipi par to, ka skolotāja profesija nav piemērota vīrietim, ka par pedagoga algu ir grūti uzturēt ģimeni, nemainās. "Kad nolēmu kļūt par skolotāju, par stereotipiem nedomāju. Mans uzskats ir pavisam vienkāršs – dzīvē jādara tas, ko tu vēlies. Šādi atradīsi iespēju nopelnīt. Pretējā virzienā – iešu tur, kur labi maksā, bet darbs man nepatīk, eju kā uz katorgu – tas nedarbojas. Nekas nesanāks. Es eju uz darbu ar prieku, esmu gatavs attīstīties, ieguldīties, un man ir karjeras izaugsmes iespējas." Bija laiks, kad paralēli darbam 72. vidusskolā Pāvels mācīja arī 1. ģimnāzijas un RTU Inžernierzinātņu vidusskolas audzēkņus, iesaistījās dažādos projektos. "Kombinēju visu, un rutīnas nekad nav bijis."

Jauns attīstības posms izglītības nozarē

Šobrīd līdztekus darbam skolā Pāvels studē doktorantūrā un ir projekta "Skola–2030" dabaszinātņu un diagnostikas vecākais eksperts. Pirmais uzdevums bijis izstrādāt jaunu dabaszinātņu standartu. Otrais – izstrādāt diagnosticējošos darbus un audzēkņu vērtēšanas principus. "Mēs vēlamies, lai, skolu beidzot, būtu principiāli citi rezultāti. Nepieciešams veltīt vairāk laika tam, lai apgūtu procesu plānošanu un iemācītos mācīties. Nākotnē cilvēki biežāk mainīs profesiju un samērā regulāri nāksies uzlabot savas iemaņas un mācīties. Otrs svarīgs aspekts – pieejas jautājums. Nepieciešams akcentēt to, ka bērnam ir iespēja konstruēt savas zināšanas, balstoties uz paša pieredzi, proti, nedot visu jau gatavu. Jau tagad ir skolotāji, kas tā strādā, pielietojot dažādas metodikas. Mūsu uzdevums ir panākt, lai šādu skolotāju īpatsvars augtu. Trešais aspekts – nodrošināt bērniem maksimāli daudz stratēģiju, kas efektīvi darbojas mācību procesā."

Lai gan pēc astoņām stundām tu esi kā izžmiegts, tomēr ir bērni, kas izraujas priekšā, grib uzzināt un sasniegt vairāk, tas iedvesmo. Pāvels Pestovs

Mērķi ir lieliski, bet cik ātri izdosies tos sasniegt? "Tā kā izglītības nozare ir ļoti konservatīva, es labāk neminēšu nekādus termiņus – ir skolas, kurās jau cenšas tā strādāt, vēl kādas tikai sper savus pirmos soļus. Tātad kaut kas izdosies agrāk, kaut kas notiks lēnāk. Pats galvenais ir ar laiku fundamentāli pārdomāt vērtēšanu un atzīmes un koncentrēt uzmanību uz to, ko bērns ir iemācījies, ko jaunu uzzinājis. Tagad šī ideja tiek nodota no paaudzes paaudzē. Iesakņojušos paradumus ir ārkārtīgi grūti mainīt. Ļoti ceru, ka mums izdosies un vērtēšanas mērķis dos atgriezenisko saiti, kas pārvēršas iespējā kaut ko iemācīties labāk. Piemēram – lūk, šajā jautājumā tev nav pietiekami daudz argumentu. Ko mēs varam darīt? Esam gan novērtējuši, gan devuši iespēju attīstībai. Esmu pārliecināts, ka atgriezeniskajā saiknē balstītam vērtējumam ir vislielākais efekts uz mācībām, bet tas ir ilgstošs process. Skolotāji gaida pareizās atbildes, bet pienācis laiks uzņemties atbildību, izdarīt apzinātu izvēli."

Saviem bērniem Pāvels iesaka izvēlēties nodarbošanos, kas nesīs prieku un gandarījumu. Privātā arhīva foto

Komentējot izglītības reformu, kurā mazākumtautību skolas pakāpeniski pāries uz mācībām latviešu valodā, Pāvels norāda, ka viņam nebūs problēmu, jo viņš augstāko izglītību ieguvis latviešu valodā. Tomēr citiem skolotājiem un skolēniem tādas varot rasties, jo situācijas ir ļoti dažādas. "Šis jautājums jārisina kompleksi, jāmeklē optimālais risinājums, kā maksimāli agri palīdzēt bērnam iekļauties valodā, lai skolā viņš jau būtu labā līmenī." Pāvels par to aizdomājas arī tādēļ, ka pats ir trīs bērnu tēvs: ģimenē aug dvīnīši – brālītis un māsiņa, četrarpus gadus veci, un pusotru gadu vecs mazulis. Pagaidām viņi vēl apmeklē bērnudārzu, pēc tam nāks skola, bet tad pienāks brīdis, kad jāizvēlas sava nākotnes profesija. "Es ieteikšu tikai vienu – izvēlēties tādu darbu, kas, līdzīgi kā hobijs, nesīs prieku un gandarījumu. Pārējais, kā rāda mana pieredze, noteikti sakārtosies."

Pāvelam 2015. gadā prezidents Andris Bērziņš pasniedza apbalvojumu "Ekselences balva". Privātā arhīva foto

"Skolotāja profesiju neuzskatu par savu aicinājumu vai misiju. Tas ir darbs, kuru jāprot darīt kvalitatīvi. Man patīk attīstīties šajā jomā. Tā ir viena no svarīgākajām profesijām, lai nodrošinātu labāku nākotni. Izglītības kvalitāte ir saistīta ar dzīves ilgumu, algas apmēru. Stratēģiski izglītība ir tā joma, kurā ir jāiegulda, jo neko labāku par izglītību pasaule nav izdomājusi."

Saturs: Aleksandra Plotņikova, Aija Rutka, Andra Čudare, Ketija Nuķe-Osīte, Dita Vinovska. Tulkojums: Aleksandra Plotņikova, Egita Pandare. Dizains: Natālija Šindikova, Oskars Dreģis. Izstrāde: Nikolajs Trubačistovs, Uldis Olekšs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.