Foto: DELFI

Dita Vinovska

žurnāliste

Skolotāja uzdevums – attīstīt domāšanu. Sofija Maurere par dzīvi un darbu lauku skolā

"Tev ir jāspēj iemācīt domāt, izzinot, secinot un pielietojot, lai viņš domātu, ko viņš dara pareizi un ko – nepareizi," par vienu no galvenajiem skolotāja uzdevumiem saka Sofija Maurere. Darbam skolā, pildot gan skolotājas, gan direktores pienākumus, veltīts teju pusgadsimts, kura laikā iepazīti bērni, nodotas zināšanas un rosināta zinātkāre jaunajā paaudzē. "Ir klases, ko nevar aizmirst, ir bērni, ko nevar aizmirst," atskatoties uz skolai veltītajiem gadiem, saka skolotāja.

Lai arī pasē skolotājas vārds rakstīts ar burtu Z, cilvēki viņu pazīst kā Sofiju. Tāds vārds daļu dzīves bijis arī oficiāli, bet vēlāk izrādījies, ka dzimšanas apliecībā redzams burts no alfabēta beigām. Tas ierakstīts arī pasē. Pati pie viņas esmu mācījusies krievu un latviešu valodu, kā arī literatūru, piecus gadus skolotāja bija arī mana klases audzinātāja, tāpēc jāatzīst, ka man ir grūti pat rakstos viņu saukt vārdā, jo cieņa tomēr liek viņu dēvēt par skolotāju Maureri.

Skolotāja Maurere rāda savāktos un jau nosūtītos Augšdaugavas musturdeķa fragmentus. Foto: DELFI

Skolotāja nu jau pārkāpusi 80 gadu slieksni. Savas dienas viņa vada darbīgi – daudz laika veltīts, lai pieliktu roku lielā Augšdaugavas musturdeķa tapšanā, kā arī izadīta Valdgales pagasta josta un josta Pūņu pamatskolai, kurā ievīta gan skolas vēsture, gan vietējo ļaužu un bijušo skolēnu dzīve. Runājot par skolotāja misiju un uzdevumiem, viņa uzsver, cik nozīmīga ir sirsnīga un atklāta saruna ar bērnu. Tā palīdz viņu iepazīt un raisa interesi. Skolotāja uzsver, ka vēlme izzināt, interese par pasauli un dzīves laikā gūtās zināšanas ir tas, ko cilvēkam neviens nevar atņemt.

Grūtais ceļš uz izglītību

Sofija skolas gaitas uzsāka 1945. gadā. Tad bija grūti laiki, un bērniem nebija pat piemērotu apavu, ko vilkt, dodoties uz skolu ziemas spelgoņā. Iegūt izglītību nebija viegli. "Vidusskolā es vēl dabūju skolas naudu maksāt," atceras skolotāja. Ja tā nebūtu atcelta, tad vidusskola nebūtu pabeigta. Vienīgā iespēja dabūt naudu tajā laikā bija tirgus – kad daļa saimniecībā iegūto produktu bija atdota valstij kā nodeva, atlikumu varēja pārdot. Kolhozā par darbu maksāja ar labību. Tas ievērojami samazināja iespēju, ka bērnu vecāki varēs samaksāt par mācībām vidusskolā. "Tēvam bija daudz izstrādes dienu, graudus mājās veda vezumiem. Tad nu mala, cepa sklandraušus, cepa maizi, brauca uz tirgu, tirgoja, un tā tika pie naudas," atceras Sofija. Tēvs bija sacījis, ka no skolas būs jāiet prom, jo nebija iespējams nopelnīt pietiekami, lai segtu mācību maksu, bet tieši tajā laikā maksu atcēla. Studiju laikā Sofija saņēma stipendiju un par mācībām nebija jāmaksā. Ar stipendiju bija jāiztiek. Tās apmērs četru gadu laikā pieauga no 180 līdz 240 rubļiem. Salīdzinājumam – kilograms kanēļa maksāja 360 rubļus. "Ar to bija jāiztiek. Vecāki no mājām neko nevarēja iedot. Sviesta piciņu iedeva, krējumu iedeva, zaptes burciņu iedeva, gaļas gabalu. Tas bija viss."

Vecāki no mājām neko nevarēja iedot. Sviesta piciņu iedeva, krējumu iedeva, zaptes burciņu iedeva, gaļas gabalu. Tas bija viss. Sofija Maurere

Taujāta, kā kļuvusi par skolotāju, viņa atbild, ka iedvesmas avots bijis pašas skolotājas. "Mana pirmā skolotāja – Elza Reizniece," Sofija norāda, "tas, ko viņa iemācīja, man ir visam mūžam. Atceros, viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem man bija glītrakstīšanas stundā. Pirmo reizi man izdodas ļoti skaisti uzrakstīt D burtu. Man kaut kā nepadevās. Viņa man ieliek četri, man visu laiku bija trīs glītrakstīšanā. Un četrinieks man likās tik ļoti skaists, ka es aiz prieka ar spalvu pārvelku pāri, gribēdama atdarināt to. Un tas ir ar tinti. Viņa ierauga un jautā: "Ko tas nozīmē? Tev nepatika? Ja nepatīk, tad ielikšu tādu, kas patīk." Un ieliek man trīs, lai arī pelnīts bija četrinieks. Man tas uz visu mūžu palicis prātā – četrinieks bija zilā krāsā, ar zīmuli rakstīts. Man likās tik skaists."

 

Skolotājas jaunības dienu fotogrāfijas. Foto: DELFI

Skolotāja Maurere stāsta, ka pirmā audzinātāja rūpību un uzmanību mācījusi arī caur rokdarbiem. "Viņa brīnišķīgi izšuva. Un jau otrajā klasē viņa sāka mums mācīt." Sofijas mamma pat esot brīnījusies par meitas prasmi veidot baltos izšuvumus. "Kāda pacietība viņai bija, to nevar izteikt," atceras skolotāja. "Es bieži slimoju, jo man nebija apavu, ko vilkt kājās. Ar čībiņām ziemā... Čībiņas ar ādas zolīti apšūtas. Un dabīgi – kakls ciet, mandeles aug, ceturtajā klasē mani jau operēja. Manis bieži nebija skolā, ļoti bieži, bet viņa tik pacietīgi ar mani ņēmās pēc stundām, lai es apgūtu to, kas ir nokavēts. Tik pacietīgi, viņa nekad nepacēla balsi. Vienmēr runāja maigi, mierīgi."

Es gribēju kļūt par kultūras darbinieci, bet mamma pateica: "Pilnīgi izslēgts – pa klubiem tu nevazāsies un pa naktīm apkārt nestaigāsi!" Sofija Maurere

Dažus gadus mācījusies pie pirmās skolotājas vīra, bet tad Laidzes pamatskolā bijusi audzinātāja Ausma Reinberga. Visi klases bērni bijuši viņā iemīlējušies. Skolotāja bijusi skaista un stalta, pratusi brīnišķīgi ģērbties un sevi pasniegt. Tāpat iedvesmojoša bijusi arī latviešu valodas skolotāja vidusskolā – skolotāja Mirdza Zīriņa. "Viņa bija mācījusies pie Endzelīna. Tās stundas, kādas viņai bija, – tā ir pasaka. Kaut kas ļoti dvēselisks, jauks un neaizmirstams." Spēku un izturību Sofija mācījusies no sporta skolotāja Antona Kivlenieka. "Pateicoties viņam, iestājos sporta skolā un gāju uz sporta vingrošanu."

Skolotāja Maurere vienā no pirmajām darbavietām. Attēlā pirmā no kreisās. Privātā arhīva foto

Šie skolotāji iedvesmojuši izvēlēties pedagoga profesiju. "Es gribēju kļūt par kultūras darbinieci, bet mamma pateica: "Pilnīgi izslēgts – pa klubiem tu nevazāsies un pa naktīm apkārt nestaigāsi!" Šī bija otra izvēle," atceras Sofija. Kad viņa jau strādāja par skolotāju, Ausma Reinberga strādājusi par skolu inspektori rajona izglītības nodaļā. Apmeklējusi arī Sofijas stundu. "Man bija tāds satraukums. Viņa tā skatījās un pēc tam teica: "Man ne prātā nevarēja ienākt, ka šis biklais bērns būs skolotāja.""

Aprīļa joks, ko nekad neaizmirsīs

Augstskolu Sofija pabeidza 1960. gadā. Tad viņa uzsāka darbu Vīdāles skolā (tagadējā Dundagas novadā), mācīja krievu valodu un vācu valodu, lai arī bija mācījusies par latviešu valodas skolotāju. Darba laikā pasniegusi arī citus priekšmetus, piemēram, vēsturi un fizkultūru. "Vienmēr skatījos, lai skolotājiem sanāk slodze, un pati mācīju to, kas palika pāri," par dažādu mācību priekšmetu pasniegšanu, esot skolas direktores amatā, saka skolotāja. Vīdālē Sofija nostrādāja astoņus gadus, tad septiņus mēnešus viņas darbavieta bija Popervālē, bet pārējie darba gadi pavadīti Pūņu pamatskolā. Tur viņa ieradās kā skolas direktore. "Tas bija grūts laiks, skolā notika kapitālais remonts," atceras skolotāja. Par direktori viņa nostrādāja 20 gadus – no 1969. gada 1. aprīļa līdz 1989. gada 1. septembrim. "Sākās neatkarība. Es domāju – palikt? Kas man ticēs?" direktores pilnvaru nolikšanu skaidro Sofija, "partijā es iestājos Pūņās, arī tikai uz dažiem gadiem. Es ilgi turējos.” Taujāta, kāpēc viņa stājusies partijā, skolotāja atbild: "Tevi vienkārši piespiež, un viss. Tā nebija ne mana pārliecība, ne mana gribēšana. Komjaunatnē jau bija tas pats." Pēc tam viņa pasniedza krievu un vācu valodu, bet pēdējos sava darba gadus – arī latviešu valodu. Par skolotāju viņa strādāja līdz pat 2009. gadam.

Strādājot skolā, pieredzēti dažādi interesanti un raibi notikumi. "Man bija ļoti jauka klase, kurai, sākot no pirmās klases, katru gadu bija cits audzinātājs," atceras skolotāja, "tagad es atnāku kā sestā. Brīnišķīgi bērni. Meitenes bija klusas peles, bet puikas apķērīgi, vienreizīgi. Trīs Aivari bija klasē – cits par citu gudrāks. Kā tas viens mani pārbaudīja... Reiz no rīta klasē ienāk un vaicā: "Skolotāj, jūs to esat lasījusi?" Viņš smīn. Es domāju: "Teikt, ka jā? Nē, jāsaka taisnība." Es saku: "Piedod, neesmu, bet es labprāt paklausītos." Viņš apsēžas solā, visi puikas viņam klāt, Jānis stāsta. Un no tās reizes gandrīz katru rītu pirms stundām mums bija tāda īsa saskriešanās klasē, kur Jānis pastāstīja jaunāko, ko bija izlasījis. Visi klausījās, un viņš tik interesanti to mācēja pastāstīt..."

Dzijas kamoliņi, kas jāizada un jāiztamborē, lai Sofija varētu ķerties pie nākamā projekta. Foto: DELFI

Šīs klases audzinātāja viņa bija nepilnu gadu, jo 1. aprīlī sāka strādāt Pūņu pamatskolā par direktori. Viņa joprojām mitinājās dzīvoklī, kas atradās skolā Popervālē. Atgriežoties mājās, viņa steigšus devās pie saviem bijušajiem audzēkņiem un izpēlēja ar viņiem negantu aprīļa joku. Skolotāja paziņoja, ka klasi tomēr neatstās. Bērni sāka jūsmot, bet viņa uz tāfeles uzrakstīja vārdus "April, april". "Dita, tev vajadzēja redzēt, kas notika... Cik viņi bija sašutuši," stāsta skolotāja. Neilgi pirms sava pamatskolas izlaiduma viens no zēniem, pamanot skolotāju uz ielas, pagriezās, lai dotos pretējā virzienā. "Man tas tik ļoti sāpēja, ka es uz to izlaidumu neaizbraucu," viņa atklāj, atzīstot, ka šo rīcību, kas sākotnēji bija domāta kā joks, nožēlo. "Tas bija nejauki no manas puses, lai arī es nebiju tā domājusi. Šos bērnus es nespēju aizmirst." Vēlāk skolotāja ar saviem audzēkņiem tikās, kā arī piedalījās viņu klases salidojumā.

Viens no gadījumiem, kas piedzīvots Pūņu pamatskolā, prātā bija iespiedies kādam no audzēkņiem, jo, kā vēlāk izrādījies, skolotāja notikuma brīdī visu nav pamanījusi. "Šie tur bija dauzījušies," skolēna atmiņas pārstāsta Sofija, "un gāžas skapis. Es tieši ienāku iekšā un rājos, bet viens no viņiem tur to skapi. Viņš pēc tam teica: "Es tur elsu un pūtu, un mani vēl rāj." Viņš teica, ka pat vainīgs neesot bijis. Atceros, ka tāds gadījums bija, bet man tajā brīdī neizskatījās, ka tur kāds tiek spiests nost."

Tāpat pārdzīvojumus sagādājusi 1969. gada oktobra vētra, kas norāva skolai jumtu. "Tas bija briesmīgi." Pilnībā applūdusi klase, kurā atradās visi tehniskie līdzekļi. Skārda jumts bijis satīts tādā kā rullī, viens no skursteņiem nolauzts. "Briesmīgs paskats... Pēc vētras devos uz skolu. Ziņojumu dēlis pie veikala zemē. Domāju – tas tāds sīkums," tās dienas notikumus atceras skolas bijusī direktore. Pie bērnudārza "ar kājām gaisā" atradusies autobusa pietura. "Es skatos, ka pēc apgāztas baravikas izskatās, sanāca smiekli. Domāju – ko es smejos, jāapskatās, kas ar skolu. Redzu, ka uz skolas jumta kaut kas ir. Izskatās kā helikopters – tāds ragains un izpleties. Ak Dievs! Es skriešus devos uz skolu." Kopā ar bijušo direktori un vēl dažiem palīgiem visas mēbeles no klases, kas bija applūdusi, steigšus izstūma. Ļoti daudzi skolas apkārtnes iekārtošanas darbi paveikti kopā ar skolēniem – savesti akmeņi zāliena apmalēm, kā arī atvests milzu akmens, uz kura izvietots skolas nosaukums. "Mēs Jāņos braucām ar traktoru uz Gambiju (ciems Talsu novada Valdgales pagastā – red.). Noskatījām, izvēlējāmies, atvedām." Skolēni tajā laikā bija gatavi iesaistīties dažādos darbos – gan stundu laikā, gan ārpus tām. "Vajadzēja tikai ieminēties," teic skolotāja.

Saruna, kas raisa domāšanu

Taujāta par to, ko maza skola, kurā skolotājs pazīst katru bērnu, var iedot bērnam, Sofija atbild: "Lauku skolā skolotājs bērnu labāk pazīst un zina. Katrs bērns piedzimst ar savu iekšēju tieksmi uz darbu, arī mācībām. Tātad domāšana veidojas jau bērnībā. Un te daudz kas atkarīgs no tā, kā vecāki iemācījuši raudzīties uz pasauli, kā reaģēt uz savām neveiksmēm, uz citu veiksmēm, kādas vienkāršas prasmes ir attīstītas Viņš viņu iepazīst un zina, kur viņam ķerties klāt un kā viņu tālāk virzīt. Es domāju, ka tieši no audzināšanas viedokļa te iedod visvairāk." Viņa ir strādājusi ar brīnišķīgām skolotājām, kas līdztekus mācību procesam veikušas milzu audzināšanas darbu, pievēršot uzmanību katra bērna spējām, problēmām un vajadzībām.

Skolotāja ar pašas adītu Augšdaugavas musturdeķa fragmentu. Foto: DELFI

"Domāju, ka lielā skolā to nevar," stāsta skolotāja, norādot, ka pati mācījusies lielā vidusskolā. Ne tikai skolotāji, bet arī bērni nav varējuši viens otru līdz galam iepazīt. Uzsākot mācības astotajā klasē, viņai bijuši 48 klasesbiedri un vēl piecas paralēlklases. "Beidzām trīs klases ar 26 bērniem," viņa atceras. "Audzinātājs? Cik viņš tiek pie tiem bērniem klāt? Iedziļināties? Nav laika. Pa kuru laiku?" Nav skaidrs, kāds tad var būt rezultāts. Piemēram, viņai pašai raksturojumā, beidzot vidusskolu, esot rakstīts “piemērota fiziskam darbam". Sofija ir pārliecināta, ka audzinātājs nevar iepazīt bērnus šādā situācijā: "Audzinātājs ar mani vidusskolā kaut vienu reizi aprunājās? Vienu reizi četros gados talkas laikā sarāja. Tas arī viss." Skolotāja ir pārliecināta, ka ar bērniem ir jārunā. "Tur tev daudz kas atklāsies. Sapratīsi, kā bērnam palīdzēt, jo viņam taču nav dzīves pieredzes. Turklāt bērns jau negrib pieņemt, viņš grib pats pārliecināties, kaut vai galvu lauž, bet pats. Ja tu netieši norādīsi, viņš aizdomāsies, ko viņš dara pareizi un ko – nepareizi." Sofija norāda, ka viņai bērnībā tēvs palīdzēja mācīties domāt. "Viņš man nekad nepateica tā, it kā ar nazi noskaldītu. Viņš teica: "Nu, es tavā vietā darītu tā, bet tu padomā. Es tevi nespiežu." Un viss."

Sofija skolas gados. Foto: DELFI

Sofija stāsta, ka sarunas palīdz ne tikai audzināt bērnus, bet arī motivēt izzināt. Piemēram, ja stundā izdevās apgūt ieplānoto, tās noslēgumā ir saruna. Bērns uz stundu nāk ar interesi un ir motivēts ātrāk pabeigt darbu. "Un izdarīt," uzsver skolotāja, "arī bērns, kas ir liels sliņķis. Viņš arī izdarīs." Gadu laikā ar bērniem pārrunātas dažādas tēmas, arī zēnu un meiteņu attiecības. "Viela ir apgūta, dienasgrāmata ir aizpildīta, un mēs varam runāt." "Lielā skolā ir kā uzņēmuma konveijers. Viena klase atnāk, atnāk otra. Reizēm skolotājam ir tikai divas stundas vienai klasei. Cik viņš ir ar bērniem kopā? Viņš zina, kas ar bērnu tajā brīdī notiek? Varbūt viņš nav gulējis. Varbūt viņš ir skolā ar tukšu vēderu. Varbūt ir vēl kaut kas. Varbūt ir parādījušās mīlestības problēmas. Viņš to nezina. Mazā skolā tas ir citādi. Tieši no audzināšanas viedokļa mazās skolas ir spēcīgākas," spriež skolotāja. Viņa ir pārliecināta, ka sirsnīga saruna ir ļoti nozīmīga bērna audzināšanā. Sofija arī piebilst, ka maldīgs ir uzskats, ka bērni no mazām lauku skolām neko dižu dzīvē nesasniegs. "Viss atkarīgs no bērna," viņa uzsver, norādot, ka lielākā daļa viņas audzēkņu ir piepildījuši savas ieceres..

Saturs: Aleksandra Plotņikova, Aija Rutka, Andra Čudare, Ketija Nuķe-Osīte, Dita Vinovska. Tulkojums: Aleksandra Plotņikova, Egita Pandare. Dizains: Natālija Šindikova, Oskars Dreģis. Izstrāde: Nikolajs Trubačistovs, Uldis Olekšs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.