Manā atmiņā spilgti saglabājusies reize, kad pavisam negaidīti saslimu. Tolaik vēl mācījos vidusskolā, tā bija diena pirms klases brauciena ar prāmi uz Stokholmu. Latviešu valodas stundā jutu, ka man ir neērti sēdēt, tā kā spiež kaulus. Aizgāju pie skolas medmāsas izmērīt temperatūru, taču termometrs tobrīd vēl neko neuzrādīja, bet tāpat saņēmu atļauju stundas pamest un doties mājās. Nolēmu nedaudz pasnaust un pēc kāda laika atmostoties jutu, ka pat pie katras mazākās kustības parādās spēcīgas kaulu sāpes. Atceros, ka telefona sarunā mamma teica, lai izmēru temperatūru un iedzeru karstu dzērienu, bet sāpes bija tik spēcīgas, ka varēju tikai nekustīgi gulēt uz muguras un raudāt. Mammai pārnākot mājās, beidzot varēju izmērīt temperatūru, jo bija kāds, kas var man pienest termometru. Pēc kādām desmit minūtēm dzīvsudraba termometra stabiņš rādīja 39 grādus pēc Celsija.

Zinot, ka nākamajā rītā jābrauc ekskursijā, par kuru samaksāta diezgan liela nauda, steidzu rakstīt klases čatā, vaicājot pēc ieteikumiem – kā līdz rītam atbrīvoties no temperatūras. Klasesbiedri ieteica dzert paracetamolu, ko arī darīju. Ieteica muguru un krūtis ieziest ar šņabi, ko ar mammas palīdzību arī izdarīju. Izskanēja arī mudinājumi dzert tējas un dažādus ievārījumu uzlējumus. Savukārt mamma uzsildīja ūdeni, kuru sajauca ar sinepēm, – tajā kādu brītiņu mērcēju kājas. Visbeidzot, ejot gulēt, sasedzos ar divām biezām segām, jo augstās temperatūras dēļ man bija gan karsti, gan brīžam kratīja auksti drebuļi.

Naktī gulēju slikti, bet, no rīta pamostoties, man par pārsteigumu, jutos salīdzinoši labi. Kaulus vairs nelauza, nebija ne karsti, ne arī kratīja auksti drebuļi. Savukārt termometrs rādīja nedaudz virs 37 grādiem. Tā bija uzvara, jo mērķis – “nosist” temperatūru – bija sasniegts un es varēju doties klases ekskursijā. Tiesa, mana ceļojumu soma tika papildināta ar dažādiem medikamentiem gadījumam, ja temperatūra atgrieztos.

Šodien, kad vēl turpinām cīņu ar Covid-19, man ne prātā nenāktu doma ķerties pie šādām metodēm temperatūras mazināšanai un labsajūtas uzlabošanai. Tā vietā es nekavējoties zvanītu savam ģimenes ārstam. Taču tobrīd tie likās neparasti, bet pavisam noteikti izmēģināmi tautas paņēmieni, kas arī izrādījās efektīvi. Un, lai arī ir pagājis krietns laiks kopš tās dienas, man vienmēr gribējies noskaidrot – kāpēc šīs metodes man palīdzēja?

Lai atrastu atbildi, sazinājos ar Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāju un ģimenes ārstu Jāni Blumfeldu, ar kuru šoreiz apskatām biežāk dzirdētās tautas metodes saaukstēšanās ārstēšanai – kāda ir to efektivitāte un iespējamie riski. Ārsts arī sniedz ieteikumus, kā rīkoties saaukstēšanās gadījumā.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!