Rīgas Sv. Trijādības-Sergija sieviešu klostera māsas Nikonas (Ciro) stāsts


Māsas Nikonas atmiņu fragmenti no māsas Jefrosinijas (Sedovas) grāmatām “Metropolīta Venjamina (Fedčenkova) darbs Rīgas Katedrālē (1948–1951)”, ko 2016. un 2017. gadā izdevusi Daugavpils Universitāte.

Vizītkarte

Mūķene Nikona

Pasaulīgais vārds: Olga Ciro.

Dzimusi zemnieku ģimenē Baltkrievijā, Šabalas ciemā, 1921. gada 23. septembrī.   

Meitenes acu priekšā vācu karavīri nogalināja viņas vecākus un cieminiekus.

Kopā ar brāļiem un māsām nonāca Salaspils koncentrācijas nometnē, gadu vēlāk tika nosūtīta uz Ļeņingradu, lai būvētu kara nocietinājumus.

Rīgā ieradās 1944. gadā. Apmetās pie sava tēvoča Grigorija Bojarina, kurš dzimis Vitebskas guberņā. Viņš Latvijā ieradās pirms Otrā pasaules kara sākuma, lai strādātu, bet pēc robežu slēgšanas nevarēja atgriezties dzimtenē. Grigorijs Bojarins bija Rīgas Vissvētās Dievmātes patvēruma (Pokrova) baznīcas sargs.

Klosterī kalpoja 58 gadus. Pēc ilgas slimības māsa Nikona mūžībā devās 2009. gada 20. februārī. Apglabāta klostera kapsētā Valgundē, “Kristus Apskaidrošanās tuksnesī”. 

Rīgā Olga ieradās 25 gadu vecumā. Diploms par finanšu tehnikuma beigšanu viņai palīdzēja atrast rēķinvedes darbu. Jaunā meitene sāka apmeklēt baznīcas – Baltkrievijā to nebija. Tolaik, kā Olga pati sacīja, viņa “vēl bija jauna kristiete, iesācēja”. Meitenei liktenīga bija tikšanās ar metropolītu Venjaminu, kurš 1948. gadā atbrauca no Amerikas. “Vidēja auguma, sirmiem matiem, nedaudz pabalējuši zilām acis. Un sajūta, it kā viņš mūs neredzētu, – jo lūgšanā sevi atdeva Dievam, seja mirdzēja kā saule. Sprediķoja tā, ka pārpildītā baznīcā varēja dzirdēt mušas sīcam. Runāja vienkārši, visi varēja saprast – gan zinātnieki, gan bauri,” atcerējās Olga. “Viņš teica: “Jebkurš grēks ir slimība, grēcinieki mums jāuzlūko kā slimi. Pažēlo viņu un palūdzies kā par slazdā iekritušo. Bet, ja skatīsies uz viņu kā uz noziedznieku, gan pats grēkosi, gan viņam kaitēsi. Nevienu nedrīkst nicināt.””

“Mēs redzējām, ka viņš pats rīkojas tā, kā māca. Uz baznīcu nāca kāda sieviete, dīvaina, viņu visi nicināja. Latviete, kas no luterānisma pārnāca pareizticībā. Vienmēr nošņurkusi, netīra, slikti ģērbās, uzšuva sev bezformīgu apmetni, lai izskatītos kā mūķene. Izskatījās muļķīgi, pat māsas viņu dzina projām. Sak, staigā tāda pa tirgu, ielām, kompromitē mūķenes! Bet virsgans brauc uz baznīcu, pietur auto un viņu svētī. Teic: “Māsa mana…”, samīļo. Viņai bija slimas kājas, bet pēc tikšanās ar virsganu lidoja spārnota.”

Ar laiku pie viņa sāka nākt tik daudz cilvēku, ka ne rokas pacelt, ne pārkrustīties. “Piere pie pieres, bet viņš, koncentrējies lūgšanās, visus svēta: “Dieva Tēva, Dieva Dēla, Svētā Gara vārdā...” Man jau šķita, ka es vairs neizglābšos. Vēlu sāku, nekas neizdodas – ne gavēnis, ne lūgšanas. Esmu pieradusi dzīvot pasaulīgi, nu vairs mani nepārtaisīt. Bet viņš, kā mani svētīja, pārvilka otu pār pieri – bija pat sāpīgi – un skaļi teica: “Dievs tevi izglābs!” Mana cerība uz viņa svētību bija pareiza,” atmiņās stāsta Olga. 

Ir divu veidu krišanas. Vairums cilvēku krīt pa kreisi – tie, kas ir augstprātīgi, lepni. Bet jūs – pa labi, nodzenot sevi līdz izmisumam. Taču jācenšas iet taisni.Metropolītas Venjamins 

Fotogrāfija no Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera arhīva

Reiz Olgai tika piešķirts atvaļinājums, tēvocis ieteica to izmantot, lai dotos uz vietu, kur ir svēto pīšļi. “Kijevai naudas nepietiks, brauc uz Viļņu,” viņš teica. Meitene devās pie virsgana pēc svētības. “Ierodos pēc dievkalpojuma. Zvanu pie arhibīskapa durvīm. Atver kalpone: “Ko gribi?” “Es gribētu saņemt svētību ceļam. Kad drīkstu atnākt?” Viņa aiziet pajautāt, atgriežas: “Tagad.” Bet es – sarkanā kleitā, ieveidotu frizūru, tā pilsoniski. Noskaitu lūgšanu, dzirdu aiz durvīm: “Āmen”. Un stāvu uz sliekšņa, baidos. Zinu, ka viņš visu redz, visu zina, bet es – liela grēciniece. Viņam kabinetā bija rakstāmgalds un gulta. Pirms sarunas viņš dodas pie ikonām un lūdzas. Un nekavējoties, pat nepaskatoties uz mani, ņem Antonija un Fedosija ikonu: “Lūk, jums mana svētība.” Bet es pat vēl nebiju pateikusi, kādēļ atnācu.

“Nāciet tālāk, sēdieties. Kur strādājat? Kur dzīvojat? Kur mācījāties?” Uzdeva trīs pasaulīgus jautājumus, bet atbildēja garīgi. “Jūs domājat, ka esat neārstējami slima. Bet jūs neticiet sev, ticiet man. Jūs taču esat atnākusi pie ārsta. Un es jums teikšu, ka jums nav nekā bīstama.” Trīs reizes to atkārtoja. Bet es jūtu, ka mana sejas izteiksme nemainās. “Nu, ja neticat, ja sirdī tam nav vietas, tad pieņemiet kā mācību: nekad nevienam nesakiet neko sliktu par sevi.” Es kritu izmisumā. Bet viņš saka: “Ir divu veidu krišanas. Vairums cilvēku krīt pa kreisi – tie, kas ir augstprātīgi, lepni. Bet jūs – pa labi, nodzenot sevi līdz izmisumam. Taču jācenšas iet taisni.” 

Pret mani izturējās laipni, stāstīja par savu brāli, kurš daudzreiz kritis, bet pēc tam pievērsies garīgajai pasaulei. Un es jūtu, it kā es būtu nevis uz zemes, bet debesīs – pāri plūst žēlastība, katrs viņa teiktais vārds kūst manā sirdī. It kā Dievmātes ikona mani skautu. Nodomāju: esot līdzās viņam, negribētos ne ēst, ne gulēt, vien klausīties un klausīties. Viņš atkal jau nolasīja manas domas: “Tu domā, ka esmu svēts? Pirms tam bija atnākusi sieviete ar nelabām domām, es viņu padzinu, priecājos, ka aizgāja. Bet par tevi es priecājos.” Skrēju mājās, kājas nejuzdama. Nekas vairs nebiedēja, bija tikai prieks.   

Jā, vien pirms manas aiziešanas viņš jautāja: “Bet kādēļ tu atnāci?” Es izstāstīju. Viņš teica: “Es uzrakstīšu vēstuli klosterim. Es pazīstu māmuļu, igumeni.” Un viņš uzrakstīja.”

“Uzņemiet ar mīlestību“

Viļņas vecpilsēta. AFP/Scanpix

Klosteri Viļņā Olga atrada uzreiz. “Vārtiņi atvērti. Mūķenes nāk no dievkalpojuma. Vienai ir krusts. Paklanījos viņas priekšā līdz zemei.

“Vai jūs esat māmuļa – igumene? (Viņu sauca Ņina, vēlāk shīmā – Varvara).  Man jums ir vēstule.”

“Labi, iesim pie manis.”

Aizgājām līdz cellei. Apsēdināja, sāka lasīt vēstuli.

“Kur plānojat apmesties?”

“Viesnīcā.”

“Vai uz ilgu laiku atbraucāt?”

“Ne mazāk par trim dienām.”

“Lūk, ko sacīšu tev, mīļā. Tu vairs nekur neaiziesi. Virsgans raksta: “Uzņemiet ar mīlestību!” Kā gan es tevi tagad palaidīšu? Esmu par tevi tagad atbildīga. Vai esi brokastojusi?”

“Nē, gribēju tukšā dūšā svētos pīšļus godināt.”

Virsmāsa izsauc mantzini: “Aizved pie pīšļiem.”

Tolaik šķirstiem vēl nelika stiklu. Man šķita, ka mocekļi miruši nupat. Pieplaku pie sadragātajām kājām.

Vēlāk sēžu pie galda ar māmuļu-igumeni. Viņa man visu stāsta, kas viņi par svētajiem. Kāda ir mana sajūta… Pasaulīga meitene īsā kleitā, īsām piedurknēm... Un mūs apkalpo mantzine gados. Tomēr iekšējais prieks mani nepameta.

Te pēkšņi divi putniņi pie loga klauvē, zvirbulēni. Mantzine teic: “Rau, vēl divas dvēselītes uz klosteri atlidos...”

“Atļausiet nomazgāt traukus?”

“Pie mums, klosterī, saka nevis “atļausiet”, bet gan “svētīsiet”. Un klosterī tev savu vēlmju nebūs. Ņem spilvenu, palagus, ej dārzā atpūsties.”

Dievnamā viņa vēroja, kā es lūdzos, kā krustos. Pusdienojām kopā, man deva to pašu, ko igumenei. Viņa stāstīja par māmuļu Tabitu, Rīgas igumeni. Deva svētību pārnakšņot. Cellē dzīvoja veca mūķene. Atnāca nogurusi, bez vārdiem klāja savu mēteli uz grīdas, bet mani laida gultā. Es viņu lūdzos, teicu, ka esmu no ceļa, gulēšu uz grīdas.

Viņa teica: “Nestrīdies.”

Miegs bija mierīgs un netraucēts, bet iekšā tāds prieks, it kā lūgšana pati taptu.

No rīta igumene vaicā:

“Kā gulēji?”

“Es pārdzīvoju.” Stāstu, ka gulēju gultā, kaut negribēju to.

“Būtu gribējusi, mēs tevi gultā nelaistu…”

Sāk mani iztaujāt, bet es – visu stāstīt.

“Tu klosterī neprasies,” viņa saka, “bet es jūtu, ka tu esi mūsējā. Pirms tam viena lūdzās, raudāja, bet man bija sajūta, ka viņa ir svešiniece, nesaprot mūsu valodu. Viņa uz klosteri atnāca, jo līgavainis viņu piekrāpa. Bet tev iesaku pieteikties klosterī.”

“Es nevaru izlemt... Kā gan es varētu? Esmu vāja… gan fiziski, gan garīgi.”

“Bet kā tu šeit jūties?”

“Kā debesīs.”

“Kaut ko tādu ne visi sajūt, tā nenotiek bieži. Dievs apžēlojis, aicina. Bet, ja tu dzīvotu ilgi, redzētu tādus grēkus, kādus pasaule nav pieredzējusi. Un būtu vīlusies.”

Te pēkšņi divi putniņi pie loga klauvē, zvirbulēni. Mantzine teic: “Rau, vēl divas dvēselītes uz klosteri atlidos...”

Igumene svētīja ar ikoniņu: “Lūdzies tā: “Скажи мне, Господи, путь, в онъ же пойду, яко к Тебе взях душу мою.” Ja Viņam labpatiks, tu pat nepamanīsi, kā būsi jau klosterī. Ja nebūs lemts, lai kā arī nelauztos, nekas neizdosies.”

Redzot, ka apgrūtinu mūķeni, kas man savu gultu atvēlējusi, pēc trīs dienām posos ceļam. Igumene man saka: “Pateicies viņai, paklanies līdz pat zemei.” Bet viņai: “Pavadi viņu ceļā pēc biļetes. Dievs mums ir vēlējis citam citu mīlēt, vienam par otru rūpēties.”

Atpakaļceļā citus cilvēkus neievēroju, grimu tajā svētībā, kuru biju saņēmusi.

Virsgans mani sagaidīja ar smaidu: “Kāds bija brauciens?”

Un ilgstoši atkārtoja: “Paldies Dievam... Paldies Dievam.”” 

Fotogrāfija no Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera arhīva

Jutu, ka klosteris ir mans aicinājums

Tajā pašā atvaļinājuma reizē Olga palūdza virsganam svētību un aizbrauca uz Pečoriem (Pečoru alu klosteris atrodas Krievijā netālu no Igaunijas robežas– red.). “Virsgans man iedeva grāmatas, vairāk par mūķeņu dzīvi. Ignatiju Brjančaņinovu izlasīju vienā elpas vilcienā. Pēc tam man iedeva stāstus par svēto Antoniju un svēto Feodosiju. Jutu, ka klosteris ir mans aicinājums.”

Tajā laikā Olgas tēvoča sargātās baznīcas priesteris piedāvāja jaunajai sievietei darbu. “Saimniecības vadītājs bija dzērājs, remontu netaisīja, 11 gadus nebija naudas, ko samaksāt eparhijai parādu. Es baznīcā palīdzēju tēvocim, uzkopu, slaucīju lieveni. Mans garīgais tēvs pretorijs Grigorijs – vecs gan viņš bija – man piedāvāja šo darbu. Pati es atbildi nedevu, jo man jau bija pieredze saziņā ar virsganu. Lai gan zināju, ka nederu šim darbam, teicu, ka lūgšu padomu virsganam, būdama pilnīgi pārliecināta, ka viņš teiks: “Atsakies!”

Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera māsas. Foto: Shutterstock

Atkal jau skrienu vaicāt, kad pieņems privātā jautājumā. Bet viņš gatavs doties uz pirti, stāv kažokā ar savu personālu, mašīna gaida. Aizturēja auto, uzklausīja:

“Tas nav jūsu ceļš. Jūsu ceļš ir iekšējais. Baznīcas celt, ievest kārtību – tas ir ārēji, tas nav jums.”

“Bet kas ir iekšējais ceļš?”

“Lūgšanas, nožēla, samierināšanās... Bet es vēl palūgšos, ienāciet nākamreiz.”

Citā reizē atnāku pēc svētības: “Ja jūs izvēlas, neatsakieties. Piekrītiet uz laiku. Jums tas būs ļoti grūti. Taču Baznīcas labā būs jāpiekrīt. Baznīcai nepieciešami godīgi ļaudis.”  

Sanāca komiteja, viņi bija sagatavojuši savu cilvēku, autoritāti, bijušo tirgoni. Savukārt mani zināja kā meiteni, kas zvana zvanu, palīdz tēvocim skaldīt malku. Pārvaldnieks atbalsta otru. Taču tētiņš Grigorijs: “Bet es esmu par Olgu.”

Priekšsēdis teic: “Bez piekrišanas nevar.” Viņš bija pārliecināts, ka es atteikšos, bija redzējis manu raksturu. Bet es pieceļos un saku: “Lai gan es neesmu piemērota, taču esmu kristiete un man ir mācītāja svētība. Es ceru ne uz sevi, bet uz to, ka pēc jūsu lūgšanām Dievs man iemācīs. Un kristīgais pienākums man neļauj atteikt.”

Priekšsēdis nedaudz piesarka un apklusa. Pārsteidzoši, bet balsojumā man bija par dažām balsīm vairāk. Par virsgana svētību ļaudīm es nestāstīju, to zināja tikai svētais tēvs Grigorijs.”

Viegli nebija, bet gada laikā izdevies noasfaltēt pagalmu, salabot jumtu, izmaksāt parādu.

Dvēsele dārgāka par visu pasauli

“Virsgans ar cilvēkiem sarunājās dažādi: ar vieniem stingri, ar citiem – negaidīti maigi. Viņš skaidroja, ka dažādām kaitēm nepieciešamas dažādas zāles. Vēlāk viņa kalpone man teica, ka apskaudusi mani, bijusi neapmierināta – kas tā par Pokrovas Olgu? Pretoriji gaida, igumeni reti pieņem uzreiz, nozīmē tikšanās laiku. Te kaut kāda Olga atskrien, viņš visu pamet un pieņem bez rindas. Viņš juta viņas aizkaitinājumu, skaidroja: igumene var atnākt citu reizi, ar viņu vairs nekas nevar notikt. Bet Olgai ir daudz šaubu, maz zināšanu, satiks kaut kādus baptistus vai luterāņus, kas viņu aizvedīs no pareizticības. Bet dvēsele ir dārgāka par visu, dārgāka par visu pasauli.”

“Tajos gados manī nostiprinājās vēlme iestāties klosterī. Bet tam vajag drosmi, kamēr es vāja, nevarīga. Kur man ņemt drosmi ar savu vispārējo nabadzību? Virsgans deva svētību: “Lūdzies Dievam, lai pieņem. Pārējais ir atkarīgs no Dieva gribas.” Tēvocim viņš teica: “Jūsu krustmeitai ir lielas šaubas. Neturiet viņu, bet nekādā gadījumā nedzeniet.” 

Viens no retajiem māsas Nikonas (pirmā no labās) attēliem. Māsas piedalās Otrā pasaules kara atceres pasākumā. Fotogrāfija no Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera arhīva

Sēras, samierināšanās, lūgšanas... Virsgans stāstīja par kādu grēcinieku, kurš neskaitāmas reizes nožēlojis vienus un tos pašus grēkus, acīmredzot lielus. Svētais tēvs lika viņam laboties, bet viņš atbildēja, ka nevarot. Svētais tēvs: “Kaut pamazām, kaut no viena grēka atbrīvojies.” “Mēģināju, nevaru!” Un tikai tad, kad grēcinieks dziļi sirdī apzinājās, ka pats neko nespēj mainīt un no visas sirds vērsās pie Dieva, tikai tad viņš sāka laboties un nostājās uz kristīgās pilnības ceļa.”

Ceļš uz klosteri

1951. gadā Olga iestājās klosterī. “Atnācu, kā parasti, – pēc dievmaizītēm baznīcai, iegāju kancelejā samaksāt. Ienāk igumene Tabita. Domāju, lūk, izdevīgs gadījums. Ja jau virsgans devis svētību, man ir jālūdz, lai tiktu pieņemta klosterī.

“Māmuļ, es gribētu aprunāties par personīgu jautājumu...”

“Sēdies, stāsti...”

Sāku stāstīt, ka man ļoti patīk klostera dzīve. Taču dvēsele un ķermenis man ir nevarīgi. Nezinu, vai es šādu varoņdarbu spēšu paveikt, nezinu, vai tāda ir Dieva griba... Bet viņa man sāk stāstīt par to, cik grūta ir šī dzīve bez atpūtas, ar vienkāršu ēdienu, gavēšanu, cik daudz ciešanu jāpiedzīvo. Bet, ja tāda ir Dieva griba, Dievs stiprinās. “Bet varbūt vēl apprecēsies?” viņa vaicā. “Nē, es jau esmu solījusies Dievam.” 

Mācītājs mani svētīja uzkopt altāri. Stāvu pie galda: “Dievs, neved mani kārdinājumā...” Bet tēvs Grigorijs: “Tu skaiti to par grēku... Bet vai tas nebūs grēks, ja svētajā biķerī iekritīs zirnekļu tīkls? Ej, esi paklausīga.” Toreiz arī nosolījos: “Neved, Kungs, mani kārdinājumā. Un es nekad neprecēšos.” To arī pastāstīju igumenei. Aprunājāmies vēl.

“Raksti iesniegumu. Mums ir ļoti grūti ar pierakstiem. Ja pierakstīs, tātad tā ir Dieva griba.” (Padomju vara, plānojot slēgt klosterus, neļāva tajos pierakstīt jaunus iemītniekus, bet bez pieraksta dzīvot nedrīkstēja – red.)

Vispirms rēķinvede gāja uz miliciju, viņai pierakstu atteica. Igumene runāja ar jauno virsganu, viņš personīgi iejaucās... Visbeidzot rēķinvede man parādīja sarkaniem burtiem rakstīto: “Pierakstīta klosterī...” Darbā uzrakstīju iesniegumu: “Sakarā ar dzīvesvietas maiņu…” Padomāja, ka es precos, palaida. Pavadīja ar baltām rozēm – kā līgavu.

Gan draudze, gan tuvinieki mani biedēja: brīvprātīgi dodies cietumā, kar sev krustu. Bet es zināju, ka krusta nešana būs smaga, gāju ar Dieva bailēm, virsgana svētību un pēc Dieva gribas. Virsganam uzrakstīju: “Ar Jūsu svētību es jau esmu pierakstīta klosterī.” Un drīzumā saņēmu no viņa atbildi. Vēl tagad, trīsdesmit gadus vēlāk, es atceros vārds vārdā: “Lai svētīts Dievs, kas aizvedis Jūs uz labāko Marijas kristīgo ceļu. Visu svētā Dievmāte Jūs vedīs. Vairs nekādus padomus nedodu, Jums ir māmuļa igumene. Lai uz Jūsu lūpām allaž divas lūgsnas. Viena: “Paldies Dievam par visu!” un otra: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva dēls, žēlo mani grēcīgo.” Lai kā Jūs nemocītu naidnieks, nekad nepieļaujiet domu par aiziešanu no klostera...” Šo lūgšanu vārdi ir ar mani visu manu mūžu. 





Darbā uzrakstīju iesniegumu: “Sakarā ar dzīvesvietas maiņu…” Padomāja, ka es precos, palaida. Pavadīja ar baltām rozēm – kā līgavu.

Foto: DELFI

Sekoja vēl divas trīs vēstules. Vienā no tām es gribēju lūgt, lai virsgans raksturo mani, zināju, ka viņš pat pēc rokraksta spēj raksturu noteikt. Taču es nesaņēmos. Bet atbildē viņš rakstīja: “Raksturs Jums, paldies Dievam, ir spēcīgs.” Toreiz es nesapratu, ko nozīmē “spēcīgs”. Tēvocis paskaidroja: “Viņš ir labs cilvēks, uzrakstīja “spēcīgs”, bet tas nozīmē “spītīgs”.”  “Bet kādēļ “paldies Dievam”?” “Ja tev nebūtu garīgu pārdomu, tava spītība tev kaitētu. Bet ar saprātu – nē. Tu aizgāji klosterī un cieši pastāvēsi uz savu, kaut siksnas mugurā grieztos, kaut mūķenes projām dzītu…”

Pēc tam, kad desmit gadus biju paklausīgi kalpojusi, matus man grieza virsgans Nikons, bet mantijā ietērpa māmuļa Magdalēna.”

Panākumi garīgajā pasaulē nav atkarīgi no mums

“Ar samierināšanos, pacietību un drosmi nepietiek. Nepietiek ne ar ko! Man jau ir sešdesmit gadu. Visu dzīvi esmu pavadījusi fiziski smagā darbā: sakņu dārzs, remontdarbi, sienu mazgāšana, mantu pārvietošana, baznīcas paklāju purināšana. Sveču fabrikā 25 gadus nostāvēju no 5 rītā līdz 11 vakarā. Lūk, esmu sadzīvojusi daudzas slimības. Vaska maz, sveces lūst, salīp, svecēm karsti, tās jātur caurvējā... Visas kaites nemaz nepārskaitīt. Tūska, hronisks tromboflebīts, ateroskleroze, slimas kājas, sirds mazspēja... Bet Dievs kaites dod, lai samierinātos. Ar ko gan es varētu palepoties, ja neko nebūtu darījusi?

Pečoru klosterī. Foto: Shutterstock

Klosterī esmu vissliktākā. Kur visgrūtākais, netīrākais darbs, tur es. Atlaides nekad neesmu izmantojusi. Reizēm ir likuši sekot, ziņot, bet es saku: “Padzeniet, nositiet, bet es nekur neiešu. Ne tāpēc es nācu klosterī, esmu devusi svētus solījumus...” Un, ja kādam dara pāri, man vienmēr mēle jāiebāž, mans grēks ir samierināšanās trūkums.

Arī bez garīgās virsvadības ir grūti. Agrāk mūķenes izvēlējās sev vecākās. Es gribētu, lai man būtu starice, bet man tādas nav. Savukārt virstēvs neieteica izvēlēties igumeni kā garīgo māti, tad vajagot būt īpaši samiernieciskai, kāda es neesmu. Viņš taču rakstīja: “Visu svētā Dievmāte Jūs vedīs...”

Pēc Jeruzalemes māmuļa Tabita kļuva vieda, pirms nāves viņa citām mūķenēm piešķīra jauno igumeni Zinaīdu, bet mani svētīja ar Dievmātes ikonu: “Lūk, tava māmuļa igumene.” Tā arī notika, Zinaīda mani nemīlēja. Vēlāk, kad virsganu no Rostovas nosūtīja uz Saratovu, bet no turienes – atpūtā uz Pečoriem, aizbraucu pie viņa pirmo reizi. Viņš jau bija smagi slims, pārcietis paralīzi, nevarēja pārcelt kāju pār slieksni. Uzņēma labi, nosēdināja pie galda, runājās. Es sāku žēloties, ka tikai mētājos starp mūķenēm, daru melnos darbus, nepietiek spēka lūgšanām. Pasaulīgajā dzīvē lūdzos vairāk. “Ne jums spriest par rezultātiem… Dievs izvēlējās, iecēla eņģeļos, bet jūs vēl neesat apmierināta?”

Fotogrāfija no Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera arhīva

Pēcāk es sapratu: mūsu panākumi garīgajā dzīvē nav atkarīgi no mums. Grēkojam paši, ar grēkiem un nespēju samierināmies. Varbūt, ja es visu darītu labi, ieslīgtu tīksmē un pašapmierinātībā. Bet Dievam, kā sacīja virsgans, patīkamāks ir samierinājies grēcinieks, nevis lepns svētulis...

Otro reizi pie virsgana braucu, kad mūsu klosteri slēdza. Jau avīzēs rakstīja, ka slēdz, igumene teica, lai pēc iespējas mēģinām atrast sev vietu pilsētā. Virsgans jau bija ļoti vājš, runāja ar grūtībām. Teica – nekur neejiet. Un klosteri neaizvēra.

Pēdējos vārdus viņš man sacīja nāves gultā. Slimība bija briesmīga, viņš jau ilgu laiku nerunāja. Stāvu līdzās, acīs asaras. Bet viņš ar milzu pūlēm un pēdējiem spēkiem, vairs ne balsī, bet ar sēcienu: “Paldies... Dievam... par visu.”

Vēlāk man bija sapnis. It kā atvērti debesu vārdi un no turienes kāds ar rokas mājienu mani aicina. Es pieskrienu un dzirdu balsi, kas man saka: “Atkal atgriezies paradīzē.” No rīta strādāju sakņu dārzā, aizeju pie igumenes pajautāt, kas jāstāda – kartupeļi vai kas cits. Pēkšņi ierodas pastniece ar telegrammu: miris kāds svarīgs cilvēks no garīdznieku pasaules. Domāju, negaidīšu, atvēršu: “Naktī miris virsgans Venjamins.” Gluži kā sapnī – skrēju uz baznīcu, neviens vēl nezina. Stāstīju visiem, paguvām vēl aizlūgt par viņa dvēseli. Bēres bija kā Lieldienas – skumjas, kas mijas ar prieku. Kad nesa zārku, zvanīja lielie zvani. Apglabāja  klostera alās, zārks tur tagad stāv, var ar roku pieskarties.



Šādu virsganu es sastapu vienu reizi dzīvē. Četrdesmitajā piemiņas dienā es tiku palaista uz Pečoriem, kur no daudzām pilsētām sabrauca viņa garīgie bērni.

Foto: DELFI

Kāda sieviete sapnī bija redzējusi, ka viņš kāpj debesīs, tērpies gaiši zilā mantijā, bet viņu sagaida visi svētie ar svecēm rokās. Cita sieviete redzēja gandrīz to pašu: gan gaiši zila mantija, gan svētie, bet virsganu sagaidījis Svētais Kronštates Jānis. Virsgans Venjamins stāvēja līdzās, skatījās un domāja: “Kāds svētais!” Bet tas pagrieza galvu un sacīja: “Tu nedomā, bet lūdzies!””



Projekta "Klosteris" veidotāji: saturs - Andra Briekmane, Aleksandra Novaka, dizains - Ilze Vanovska, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums - Egita Pandare, foto - Kārlis Dambrāns, Mārtiņš Purviņš.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.