Varbūt no kaut kā tikām pasargāti

Alīna: Diplomēta ekonomista neatzītā vaina

Foto: Māris Morkāns

Alīna ar vīru jau sen sapņoja par bērnu. Viņa – diplomēta ekonomiste labā darbā, viņam – savs bizness. Jaunā, laimīgā ģimene būvēja drosmīgus plānus, bet dzīve tajā ienesa savas korekcijas. Par grūtniecību Alīna uzzināja cietumā.

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

“Biju šokā, pēc tam – prieks. Man pat kļuva vieglāk. Šis ir mūsu pirmais bērns, mēs viņu ļoti gaidījām. Neraugoties ne uz ko, tā ir liela laime,” stāsta sieviete. “Protams, cietums nav tā labākā vieta, taču bērns – tās ir patīkamas raizes. Tagad šeit pavadītais laiks nebūs izmests vējā. Būšu aizņemta ar bērnu. Ja es te būtu viena, man morāli būtu grūtāk. Ļoti svarīgi, ka pati varu rūpēties par bērnu. Ikvienai mammai ir mierīgāk, ja mazulis ir blakus.”

Šokējošs tiesas lēmums

Alīnai piesprieda četrus gadus. Viņa notiesāta par ekonomisku noziegumu, “piesavināšanās” pants. Darbu Alīna atrada vēl studiju laikā, pēdējā kursā. Saka, ka esot paveicies: ļoti ātri iekārtojusies darbā atbilstoši specialitātei. “Nostrādāju piecus gadus, un tad sākās problēmas,” atceras Alīna, pēc tam apraujas un atzīst, ka nevēlas par to runāt. Taujāta, vai noziegumā viņa bija iesaistīta viena vai bija arī līdzdalībnieki, sausi atbild: “Lietā tikai es esmu norādīta.” Par notikušo Alīna stāsta ļoti mierīgi un apdomīgi. Brīžiem pat pasmaida, tomēr acīs asaras.

Tiesas lēmums Alīnai bija šoks. “Mēs to negaidījām. Pirmā reize, pirmā sodāmība, ekonomisks noziegums. Parasti piespriež nosacītu sodu. Pirmajā tiesā tik tiešām iedeva nosacīto. Bet vēlāk prokurors protestēja. Apelācija, otrā tiesa, man iedeva reālu sodu.” Noteiktajā laikā pēc Alīnas ieradās auto.

Zona nav vieta, kur draudzēties

Pārkāpt cietuma slieksnim ir baisi: dzīve pilnībā sagriežas, nezināmais biedē, atzīstas Alīna. “Nesapratu, kas mani gaida. Turklāt termiņš nav īss... Vēlāk pamazām pieradu, samierinājos,” viņa stāsta. “Protams, vecāki ļoti pārdzīvoja. Īpaši mamma. Visu laiku domāja, kā man te iet. Ar laiku arī pierada.”

Zonā Alīnu uzņēma normāli. Viņa ir klusa un mierīga sieviete. Nekad nemeklē konfliktus un visus asumus cenšas apiet. Tomēr pret draudzību ar citām meitenēm viņa ir piesardzīga. “Cietums man iemācīja būt uzmanīgai attiecībās ar citiem. Būt piesardzīgai. Neuzticēties katram. Situācijas mēdz būt dažādas. Gadās, ka meitenes viena otrai uzticas, vēlāk parādās domstarpības, kaut kādi konflikti, pat kautiņi. Draudzenes tev ir tikmēr, kamēr viņām no tevis kaut ko vajag. Protams, mēdz būt arī draudzība, bet tā notiek reti. Nav vērts veidot kaut kādas draudzīgas attiecības. Šī nav īstā vieta. Ne jau tam,” spriež Alīna.

“Ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs: no vīra vai mammas, tēta.
Kaut no viena”

Līdz bērna piedzimšanai Alīna strādāja šuvēju cehā. Tagad visu laiku pavada ar mazuli. “Nodaļā ir ļoti labi. Bērnu uztur valsts, šajā ziņā nekādu problēmu nav. Dod apģērbu, baro, pamperi un citas lietas – viss, kas nepieciešams bērnam, tiek izsniegts. Tām, kam ir radinieki, kaut ko drīkst atvest no mājām – drēbes, rotaļlietas,” stāsta jaunā māmiņa.

Foto: Māris Morkāns

Visu laiku un domas aizņem mazulis, nav laika skumt. Ļoti atbalsta ģimene: mamma, tētis, brāļi. Cietumā tas ir ļoti svarīgi. “Tas, vai cilvēks te salūzīs, protams, ir atkarīgs no viņa paša, no viņa rakstura. Taču ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs: no vīra vai mammas, tēta. Kaut no viena. Tāpēc, ka meitenēm gadās tā, ka nav, kam piezvanīt, ar ko aprunāties. Viņas visu dienu ir vienas. Protams, ka tevī parādās niknums, agresija. Atbalsts šeit ir ļoti svarīgs,” uzskata Alīna.

"Pirmkārt, šeit pavadītais laiks man ir daudz iemācījis. Otrkārt, es neizšķērdēju laiku, es audzinu bērnu... Man tā ir vieglāk. Tā domāt"

Viņai paveicies – vīrs dēlu dievina. Viņi katru dienu sazvanās, vīrs nāk uz tikšanos. Kad mazulis nedaudz apvelsies, tētis varēs vest viņu pastaigās un pat aizvest uz mājām. “Mūsu tētis ir ļoti labs un mūs ļoti mīl,” ar maigumu teic Alīna un smaida.

Vai viņi stāstīs dēlam, kas notika? Alīna atbildi zina skaidri – nē: “Te ir bērni, kam ir trīs gadi un vairāk, un viņi, protams, jau saprot, kas notiek. Kad atgriezīsies mājās, atcerēsies šo laiku. Bet mūsu bērns ir maziņš, viņš neatcerēsies. Tas ir ļoti labi. Un, protams, ne es, ne bērna tētis par to nerunās.”  

Darbs cietumā

2017. gadā Iļģuciema cietuma ieslodzītās bija nodarbinātas saimnieciskajos darbos un komercuzņēmumos: šūšanas uzņēmumā SIA “SRC Brasa”, SIA “AT Trading”, kas ražo makšķerēšanas piederumus, kā arī palīdzēja SIA “Lenoka” veikalā.

“Man šī ir zināma pieredze. Tā sanāca,” teic Alīna. “Pirmkārt, šeit pavadītais laiks man ir daudz iemācījis. Otrkārt, es neizšķērdēju laiku, es audzinu bērnu... Man tā ir vieglāk. Tā domāt. Iespējams, es sevi vienkārši mierinu... Iespējams, tas ir kaut kāds pārbaudījums. Bet varbūt gluži pretēji – tikām no kaut kā pasargāti. Nezinu... Nezinu...” 

Alīna sapņo tikai par vienu – ātrāk tikt mājās. Kāda būs šī diena, viņa vēl nav domājusi: “Gribēšu atpūsties. Ar ģimeni – kaut kur tālāk no citiem cilvēkiem. Nākamgad es varu pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Protams, vēl jāiziet komisija. Ja paveiksies un komisija ļaus, mēs dosimies mājās. Un tad viss būs labi.” 

“Man pat kļuva vieglāk.
Šis ir mūsu pirmais bērns, mēs viņu ļoti gaidījām”

Foto: Māris Morkāns