Skatos uz viņu un raudu

Kristīna: kā nopelnīt māju un pazaudēt dēlu

Foto: Māris Morkāns

Nogurusi seja, pie deniņiem agrīns sirmums. Klēpī brašs mazulis ar gaišām acīm, kurš rotaļājas ar mammas koši sarkani manikirētajiem pirkstiem. Par narkotiku tirgošanu notiesātā Kristīna gatavojas kļūt par manikīra meistari un cer uz nosacītu atbrīvošanu pirms termiņa. Bet, pat ja tā notiks, bērnu viņai atņems: mazuļi ar māti cietumā var palikt līdz četru gadu vecumam, Maksimam būs četri gadi un astoņi mēneši. Labākajā gadījumā viņš nonāks audžuģimenē, sliktākajā – bērnunamā.   

Bērnība bez bērnības, astma un neuzticami vīrieši

Kristīna atsakās fotografēties. Teic: cietumā nonākt nav nekāda varonība. Tas ir muļķīgi un apkaunojoši. Kristīnai ir trīs sodāmības, visās lietās figurē viens un tas pats – narkotikas.

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

Narkotiku tirgošanai viņa ķērusies klāt nesen. Saka, ka šajā biznesā ilgi nevar noturēties, jo kāds tāpat nodos. Šo ceļu izvēlējusies, jo vajadzējis naudu: bija grūtniecības atvaļinājumā, nestrādāja. Ne vecāku, ne vīra. “Gadījās nepareizie piedzīvotāji,” nopūšas sieviete. Aizturēšana bija negaidīta un skarba: “Uz rokām mazulis. Viņi iebrāzās – un viss. Tā neielaužas pat bandīti, nav ne deviņdesmitie, ne astoņdesmitie.”

Pirmajā reizē Kristīnai piesprieda četru gadu cietumsodu: “Man tas bija traki, biju ļoti jauna. Man bija 19. Tās četras sienas, kurās dara visu – gan ēd, gan nokārtojas, gan mazgājas. Tu gadiem dzīvo tādā mazā istabā. Viss, tev nav sakaru, tu nevari piezvanīt uz mājām, nekā... Tajā laikā sarakste ar mājiniekiem bija atļauta tikai ar tiesas lēmumu. Pilnīga izolācija. Pēc tam astoņus gadus bija pārtraukums no tā visa.”

Par kropļiem un cilvēkiem

Tagad Kristīnu atbalsta vecmāmiņa un bērna tēva māte. Tēvs pie bērna nebrauc – iespējams, mazajam Maksimam to arī nevajag. Visu agrīno bērnību viņš pavadīs ar mammu Iļģuciema cietumā.

Kristīna uzskata, ka viņai bērnības nav bijis: “Visu laiku biju slimnīcā, astma. Dārziņā negāju. Ļoti baidījos no mammas, viņa bija stingrāka par tēti. Galu galā vecāki ir vainīgi pie tā, ka bērni ir ne tādi. Ar viņiem jādarbojas. Ar mani, piemēram, neviens nedarbojās. Mani audzināja vecmāmiņa. Jā, mamma bija, bet viņa dzīvoja sev.”

18 gadu vecumā Kristīna strādāja frizētavā – bija administratore. Reiz viņa steidzās mājās, lai pēc darba izgulētos, un pa ceļam iegāja pie kaimiņos dzīvojošā drauga. Vova atzinās, ka šņauc heroīnu, un centās iegalvot, ka šņaucot atkarība nerodas. Nosēdēja pusnakti, meitene aizgāja mājās, bet nākamajā vakarā uzzināja, ka Vova miris no pārdozēšanas. “Aizbrauca, kā saka mūsu žargonā,” Kristīna piebilst.

Ziņa par Vovas nāvi meiteni tik ļoti satriekusi, ka viņa arī nolēmusi pamēģināt narkotikas. Viņu centās atrunāt, bet nesekmīgi. “Iešņaucu, neko nejūtu. Kur tajā kaifs? Viņi saka: “Pagaidi.” Vēlāk eju un ir tāds miglains stāvoklis. Tā es pamēģināju heroīnu.” Pēc tam nāca arī citas vielas, bet izrādījās, ka Kristīnas organisms nepieņem narkotikas – ne amfetamīnu, ne metamfetamīnu, ne kokaīnu... Iespējams, tieši tas viņu paglāba no bojāejas.

"Šķiet, es toreiz iemīlējos. Pēc vairākiem gadiem viņu satiku un nodomāju: kāds gan tomēr tu esi kroplis!"

Vēlāk Kristīna iepazinās ar noziedznieku: “Viņiem ir riskanta dzīve: kaut ko shēmo, zog, vai arī kaut ko tirgo, kādu nogalina... Šķiet, es toreiz iemīlējos. Pēc vairākiem gadiem viņu satiku un nodomāju: kāds gan tomēr tu esi kroplis! Viņš kā reizi tirgoja narkotikas.”

Klientu nekad neesot trūcis: “Ja pats nelieto, tā ir laba nauda. Var sakrāt gan dzīvoklim, gan mājai.” Naudu un daļu narkotiku, kas palika pēc piedzīvotāja aresta, Kristīna glabāja mājās. Viss tika konfiscēts.

Sodāmības “melnā zīme”

Trešajā reizē Kristīna uz zonu devās ar mierīgu sirdi, jo tur pazīst teju katru stūrīti. Tiesa, Mātes un bērna nodaļā viņa ir pirmo reizi. “Te ir citi apstākļi. Labi. Te tu nodarbojies ar savu bērnu. Cits mācās, cits strādā. Es arī ar laiku iešu strādāt. Ko nozīmē bērns, jūs paši zināt. Viņš ar mani ir 24 stundas diennaktī. Man neizdodas mierīgi apsēsties un paēst. Lai varētu nomazgāties, meitenes pieskata... Te ir draudzīgi. Tur (Kristīna norāda uz cietuma kopējo zonu) tu strādā, atnāc no darba un vāļājies. Te tā nenotiek, nevar valstīties. Piecelies kopā ar viņu septiņos – un aiziet! Mazgāties, brokastot, pastaigāties... Viss griežas ap bērnu.”

Kristīna stāsta, ka pēc aizturēšanas viņa divas diennaktis tika turēta īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un tikai pēc tam atvesta uz cietumu. Kad viņai atnesa dēlu – zīdainīti, viņa izplūdusi asarās. Ja Kristīnu neizlaidīs, pirms Maksimam apritēs četri gadi, puisēns nonāks audžuģimenē vai bērnunamā. “Man tā ir ļoti sāpīga tēma. Vakaros pirms gulētiešanas skatos uz viņu, kā guļ, un raudu,” atzīstas Kristīna. Ārpusē ir vecmāmiņa, taču viņai ir 75 gadi un vecuma dēļ var neļaut kļūt par aizbildni. Audžuģimene būtu glābiņš, tomēr tādā gadījumā pēc atbrīvošanas Kristīnai būs grūtāk atgūt dēlu.

“Ja tā būs audžuģimene, neviens tā vienkārši viņu neatdos. Jāiet pie psihologa, speciāla komisija, obligāti jāatrod darbs,” stāsta Kristīna, vēlreiz uzsverot, ka izredzes iziet no cietuma reizē ar bērnu līdzinās teju nullei.

Foto: Māris Morkāns

Sieviete tic, ka dēls var kļūt par stimulu, kas neļaus atgriezties pie agrākā rūpala: “Viņš man ir viens. Es nesaprotu tās sievietes, kurām ir daudz bērnu. Ar vienu ir tik grūti tikt galā, bet viņa dzemdējusi piecus. Mani mocītu sirdsapziņas pārmetumi. Es taču viņu laidu pasaulē. Kā? Tas taču ir mans, mana daļiņa. Kā viņam ir? Tāpēc man arī ilgi nebija bērna. Es zināju, ko tas nozīmē, ka tas ir grūti. Tā nu sanāca, ka 36 gados paliku stāvoklī. Un mana vienīgā kļūda bija, ka tomēr pieķēros tam (narkotikām – red.).”

Cietumā Kristīna apmeklē manikīra meistara kursus. To var redzēt – rokas ir labi koptas, daudzkrāsaina laka, rotājumi. Viņa jau ir apguvusi amatu un cer, ka brīvībā varēs nodrošināt sevi un dēlu. Kristīna negrasās bērnam stāstīt, ka viņi kopā bijuši cietumā. Baidās – ja tas kļūs publiski zināms, puisēns tiks sāpināts. “Man tas ir apkaunojoši. Es zinu, kā reaģē uz cilvēkiem, kuri ir sēdējuši. No viņiem norobežojas.”

Kristīna nevēlas rādīt savu seju, jo tas var traucēt atrast darbu. Pēc pirmā termiņa strādāja ražošanas uzņēmumā kaitīgos darba apstākļos, tur par viņas pagātni labi zināja. Otrajā darbavietā viņa sevi neafišēja. Tur par Kristīnas pagātni nezina joprojām: “Sēdēt par narkotikām – mūsdienās tās ir beigas. Praktiski – negoda zīme uz mūžu.”

Māksla būt mātei: eksāmenā pagaidām nav izgāzusies

Pēc pirmā cietumsoda Kristīna nomainīja paziņu loku, centās izrauties no agrākās vides. Pat aizbrauca uz Angliju, kur 12 gadus dzīvoja viņas mamma. Taču neiedzīvojās: tur bija garlaicīgi, bet sociālo kontaktu loks aprobežojās ar māti. Tagad viņa ar prieku tur pārceltos – lai norobežotu bērnu no savas kriminālās pagātnes sloga.

Sieviete necenšas sevi attaisnot. Saka, ja reiz vainīga, tad sods saņemts pēc nopelniem. “Agrāk biju muļķīte, ticēju mīlestībai. Un kur tā mani noveda? Es tiku izmantota. Un tā ir vairumā gadījumu. Jaunas meitenes atrod sev visvisādus. Ar gadiem saproti, ka nav nekādas mīlestības. Ir pieķeršanās, ir pateicība.”

Kristīna cenšas būt laba mamma un neatkārtot tās kļūdas, kuras pieļāva viņas māte. “Es saprotu tikai vienu: ar bērnu ir jādarbojas. Ar viņu jāiet uz dārziņu. Jāskaidro, jāmāca rakstīt, lasīt. Skolā notiek tas pats. Kopā jāpilda mājasdarbi. Man tā nebija. Es nekad viņu nesitīšu, ja piečurās gultu. Bet mani sita... Lai visur un visu kontrolētu. Sarunāties ar viņu, darīt visu tā, lai viņš tev ticētu, nevis no tevis baidītos.”

Sēdēt par narkotikām – mūsdienās tās ir beigas.
Praktiski – negoda zīme uz mūžu.

Foto: Māris Morkāns