Tikai esi cilvēks

Vika. Bijušo narkomānu nav, ir tikai tādi, kas kādu laiku nelieto

Foto: Māris Morkāns

Pirmā prece, ko nozaga Vika – daudzbērnu māte un narkomāne ar septiņu gadu stāžu, bija kafija. Tai sekoja dārga šokolāde, pirmais tiesas spriedums par zādzību un otrais – par narkotiku realizāciju. Tiesa pret Viku bija humāna – viņa varēja saņemt līdz pat astoņiem gadiem, bet sievietei piesprieda divus gadus un divus mēnešus. Viktorija cietumu uztver kā iespēju mainīt dzīvi, bet iziešanu brīvībā gaida ar bailēm, jo “bijušo narkomānu nav”.

Iesēdinās – neiesēdinās. Zīlēšana kafijas biezumos

Vika piekrīt runāt, neslēpjot seju. Intervijas laikā viņa necenšas sevi attaisnot, nemēģina kādu iežēlināt un nebārstās ar narkomānu žargonu.

Viktorijas stāsts ir tipisks: par narkotikām notiesāto vidū tādu ir simtiem, pat tūkstošiem. Grūta bērnība, vispirms amfetamīns, pēc tam heroīns. Pirmais tiesas spriedums pēc 180. panta, par zādzību. Otrais – “realizācija”. Reiz viņai palūdza sagādāt narkotikas citam cilvēkam. Tā arī iekrita. Saka, ka viņu iegāzuši. 

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

“Nezinu, kāpēc uzsēdos uz narkotikām,” teic Vika. “Tādā kompānijā nonācu. Neskatoties uz to, ka tobrīd man jau bija mazi bērni, es strādāju. Bet darbā sāka samazināt štata vietas, un viss sagriezās kājām gaisā.”

Pirmā lieta, ko Viktorija nozaga, bija kafija – tā un lielās “Karl Fazer” šokolādes ir ejošākā prece narkomānu vidū. Sieviete strādāja pēc šādas shēmas: lika kafiju maisiņā, ja apsardze ko jautāja, atrunājās, ka to dara ērtību labad, lai rokas būtu brīvākas. Līdzi nēsāja karti ar nelielu naudas summu. Ja prece no veikala nav iznesta un kartē ir nauda, nav arī iemesla aizturēt. Reiz tomēr sistēma pievīla, un Viktorija nonāca cietumā uz trīs mēnešiem.

Narkomāna ikdiena ir vienkārša – uz riņķi griežas vieni un tie paši notikumi un darbības. “No rīta pamosties, tev ir viena doma – kur ņemt? Par kādu naudu? Ja vakarā nav atstātas rezerves, no rīta viss sākas. Protams, skatoties, kādas narkotikas. Es sāku ar amfetamīnu, pabeidzu ar heroīnu. Kad esi jau uzsēdies, no rīta ir viena doma: kur, kā, ko? Ja pamostoties tev ir, ar ko “uzlabot veselību”, tu sāc jau meklēt nākamo devu. Un tā visu dienu. (smejas) Nozagi, ielaidi, nozagi, ielaidi.”

Slepkavība, “sanatorija” un pirmais sods

Viktorijas tēvu nogalināja, kad meitenei bija astoņi gadi. Ģimene – vecāki un Vika ar brāli – toreiz dzīvoja Kauguros. “Tēti nodūra,” atklāj Viktorija un pirmo un pēdējo reizi sarunas laikā apraudas. “Mamma viena pati audzināja divus bērnus un maksāja par trīsistabu dzīvokli.” Kad sociālie dienesti piedāvāja bērniem padzīvot internātā, mājās braucot pa brīvdienām, viņa mīļuprāt piekritusi. “Mēs nonācām “sanatorijā” (Sociālās aprūpes centrā, internātā Bulduros – red.). Augām kopā ar tādiem pašiem huligāniem,” stāsta Vika. Internātā viņi nodzīvojuši līdz 16 gadu vecumam.

“Vai pirmo reizi cietumā man bija bail? Nu, nē. Varbūt tāpēc, ka biju daudz dzirdējusi, agrāk pazinu tādus, kas jau sēdējuši... Kad šeit nonācu, satiku pazīstamas meitenes, ar kurām uzaugu kopā “sanatorijā”. Pat vienā kamerā sēdējām,” smaida Vika. “Mēdz runāt par “pierakstīšanos” cietumā. Te nekā tāda nav. Visi ir draudzīgi. Grūtā brīdī palīdzēs, atbalstīs. Padalīsies ar ēdienu un cigaretēm. Neviens nenovēršas, neviens nepazemo.”

Viktorija atzīstas, ka ievērojusi – cietumā viņas raksturs ir mainījies ne uz to labāko pusi. Agrāk viņa bijusi draudzīga, ne agresīva, mēģinājusi izvairīties no konfliktiem. Tagad viņai esot grūti savaldīties un sevi kontrolēt. “Četrās sienās vieni un tie paši cilvēki... Gadās visādi konflikti. Esmu kļuvusi nedaudz asāka. Vairs nenogludinu konfliktus, bet sadodu citiem. Esmu kļuvusi lecīga... Protams, cietums rūda raksturu. Bet, kad esi četrās sienās, ir vajadzīgi ļoti stipri nervi. Ļoti.”  

Vika cenšas pret visu izturēties neitrāli, neveido draudzīgas attiecības un nevienu nelaiž sev pārāk tuvu. “Šis nav labākais variants, kā meklēt draugus. Te katrs ir pats par sevi. Noslēpumus labāk paturēt pie sevis.”

Foto: Māris Morkāns

Heroīna varone

“Man deva iespēju atiet, atgūties. Kā saka, padomāt...” teic Viktorija, nenoliedzot, ka sodu saņēmusi pelnīti. “Daudz ko gribētu mainīt, protams. Patīt atpakaļ tos gadus, kad sāku lietot. Jo līdz tam mana dzīve bija, teiksim tā, normāla. Mani tā visnotaļ apmierināja. Audzināju bērnus, man bija darbs un lielā mērā neko vairāk arī nevajadzēja.”

Līdz kuram punktam gribas attīt savu dzīvi, lai kaut ko mainītu? Vika pārliecināti atbild: līdz tam, kad viņa sāka “lietot”. “Tajā nav nekā laba. Ne-kā!” uzsverot zilbes, skaita Viktorija. “Tu jau vairs neredzi no tā nekādu izeju. Izejas nav. Viss! Un, lūk, ir šāda iespēja – atiet. Sēdi gadu, divus vai astoņus, iznāc un atkal sāc lietot. Tu jau bez tā vairs nevari. Man varbūt arī nav tik liela stāža, lai nevarētu pavisam atteikties. Man ir mazs bērns, arī vecākie bērni. Viņiem jau drīz sāksies pieaugušo dzīve... Bet man ir mazs bērns... Lielākās bailes ir par viņu. Baidos viņu pazaudēt. Tam mani vajadzētu noturēt.”

Izejas nav. Viss! Un, lūk, ir šāda iespēja – atiet

Sievietei ir četri bērni. Iļģuciema cietumā viņa ieradās kopā ar jaunāko meitiņu, kurai tad bija divi gadi. Tagad meitenītei ir jau trīs, un viņa varēs palikt ar mammu līdz termiņa beigām. Te visi dzīvo kā viena liela ģimene, logus nesedz restes, cilvēki formastērpos parādās reti. Tādēļ meita nekādus jautājumus neuzdod. “Galvenais, ka mamma ir blakus,” teic Vika, vārds vārdā atkārtojot cietuma priekšnieces Innas Zlatkovskas vārdus.  

Vai viņa stāstīs meitai patiesību par cietumu? “Ja prasīs, pateikšu. Ja izaugs bez jautājumiem, tad ne. Varbūt viņa būs pļāpiņa, aizies uz bērnudārzu un izstāstīs. Vai vēl kaut kur. Kāpēc to vajag?”

Vecākie bērni visu zina un saprot. Jāteic gan, kad dēls pajautāja, par ko Vikai piespriests cietumsods, viņa nolēma neatbildēt.

Tikai esi cilvēks

Brīvībā Viktorija kopā ar bērnu izies 2019. gada maijā. Ja paveiksies – nedaudz ātrāk. Pirmo dienu ārpus cietuma sienām viņa vēl neiztēlojas. Vika atceras, ka pēc pirmā termiņa viņa brīvībā izgājusi kā mežone. “Goda vārds! Raustījos no mašīnām. Mani sagaidīja brālis. Man bija bail pat tramvajā iekāpt, nez kāpēc izjutu lielu diskomfortu. Bet tagad – divi gadi, es nezinu, kā būs. Un vēl ar bērnu... Nu, nē... Domāju, viss būs labi.”

Skumji, ka es pati sev esmu tā sagandējusi dzīvi. Visvairāk vainoju pati sevi. Kad sākas šī paškritika… Lielā mērā par to, ka man nav smadzeņu

“Man vēl šķiet, ka esmu tālu no tā,” atzīstas Viktorija. “Varbūt kaut ko arī esmu mēģinājusi iztēloties. Bet man nav konkrētas nojausmas. Pie šīs dzīves tik ļoti pierodi, ka, iespējams, ir kaut kādas bailes. Kad izej pa vārtiem, tev sākas pavisam cita dzīve. Ko darīt? Kā dzīvot tālāk? Ir kaut kādas bailes.”

Viktoriju atbalsta mamma un civilvīrs – viņas jaunākā bērna tēvs. Pirms nonāca cietumā, Vika paguva kopā ar viņu pastrādāt jaunbūvē un pat aizbraukt peļņā uz Zviedriju. Cietumā viņa ieguvusi krāsotāja diplomu – iespējams, tā būs viņas ceļazīme uz normālu dzīvi: Latvijā atkal ir būvniecības bums, labi meistari vienmēr ir bijuši zelta vērtē. “Protams, es zinu, ka mani gaida un mīl. Ka atbalstīs. Mamma teica, ka mani atbalstīs it visā. Viņa arī ļoti pārdzīvo. Tā arī pateica: “Iznāksi, palīdzēšu it visā, tikai esi cilvēks,”” stāsta Vika.

Darbs cietumā

2017. gadā vidējā ieslodzītās mēnešalga (pēc nodokļu nomaksas un citiem atskaitījumiem) sabiedriskajos darbos bija 105 eiro, savukārt komercuzņēmumos – 93,41 eiro. 2016. gadā attiecīgi – 100,92 eiro un 93,66 eiro.

“Būt cilvēkam” – tas nozīmē dzīvot normāla cilvēka dzīvi, kurā nav vietas narkotikām. Vika zina, ka sevi mainīt ir smagi – viņai trūkst gribasspēka pārvarēt atkarību. Tas ir ellīgs darbs ar sevi. “Skumji, ka es pati sev esmu tā sagandējusi dzīvi. Visvairāk vainoju pati sevi. Kad sākas šī paškritika… Lielā mērā par to, ka man nav smadzeņu.”

Vai viņa tic, ka varēs atgriezties normālā dzīvē? “Oi... Grūti teikt. Protams, gribu. Taču situācija ir sarežģīta.” Viktorija baidās – ja ārpusē atkal nonāks lokā, kur tiek lietotas narkotikas, viņa var “norauties”. Vajag kādu, kurš viņu varētu atbalstīt. “Ziniet, kā saka: nav bijušo narkomānu, ir tikai tādi, kas kādu laiku nelieto,” viņa nosaka uz atvadām.

Foto: Māris Morkāns