Varbūt tie esam mēs, kas uzgriež muguru... 

Par projektu ‘Krātiņš’

Ideja par projektu “Krātiņš” (“Клетка“) dzima 2018. gada februārī, to izloloja žurnālistes Diāna Čučkova un Olga Petrova. Sagatavošanās un saskaņošana ilga vairākus mēnešus: it viss – no stāstu varonēm līdz fotografēšanai un filmēšanai – bija jāsaskaņo Ieslodzījuma lietu pārvaldē.

“Projektu sākām, nezinot, kur tas mūs aizvedīs,” stāsta Diāna. “Mēs nezinājām, ko mums ļaus intervēt un kas brīvprātīgi piekritīs sarunai. Šī intriga saglabājās līdz pašām beigām.” Galu galā piekrita sešas sievietes – mātes ar bērniem, kas pašlaik uzturas Mātes un bērnu nodaļā. Gandrīz visas atteicās fotografēties.

“Lasot šo sieviešu stāstus, daudzi, visticamāk, padomās: “Citām Dievs pat vienu bērnu nedod, bet šīm pa pieciem.” Vai arī: “Nabagiem dzimst, bet mums tagad ar saviem nodokļiem viņi jāuztur.” Kāds nospriedīs, ka, kaut arī aiz restēm, tomēr kopā ar mammu. Vēl citam šķitīs, ka bērnība ar kroņa putru un dienesta suņiem uz sliekšņa – tā nav bērnība. Mēs tiesājam un nosodām... Jā, mēs negrasījāmies te sastapt hrestomātiskās madonnas ar zilacainiem zīdaiņiem,” spriež Diāna. “Bet arī mēs paši neesam nekādi svētie. Katram savi grēki, kaislības un vājības. Un varbūt taisnība ir mūsu fotogrāfam Mārim. Kad gandrīz visas stāstu varones atteicās fotografēties, rādot savu seju, viņš sacīja: “Varbūt ir tā, ka nevis viņas no mums novēršas, bet mēs esam tie, kas uzgriež muguru viņām.“”

“Daudziem no mums ir bērni,” piebilst Olga. “Atcerieties, cik lepni vedāt mājās no Dzemdību nama dēlu, rotājot auto ar platām, gaišzilām lentēm. Kā pirkāt rozā un baltu balonu saišķus, svinot meitas piedzimšanu. Kā pie jums pulcējās radinieki – ar ziediem un dāvanām. Bet tagad iedomājieties, kā ieslodzītās mātes trešajā, ceturtajā dienā konvojē ar jaundzimušo uz cietumu. Un tikko dzimušā bērna pirmais ceļojums ir pa taisno no Dzemdību nama uz Tvaikoņu ielu. Kas notiks ar šiem bērniem, kuriem nav izvēles un pēc deviņiem mātes vēderā pavadītiem mēnešiem faktiski jācieš cietumsods?”

“Gandrīz visas sievietes, stāstot par bērniem, raudāja. Kas tas bija? Spēles ar mums, lai izraisītu emocijas? Vai arī viņas tik tiešām uz mirkli aizdomājās par savu mazuļu likteni? Grūti spriest.”

Neidealizēsim sieviešu cietuma iemītnieces, taču mums nav tiesību viņas tiesāt un demonizēt. Vai tie būtu dzelzs stieņi cietuma izolatora logā, vai bērna gultiņas koka redelītes... Tas viss ir režīms un kontrole. Tas ir krātiņš.

DELFI pateicas Ieslodzījuma vietu pārvaldei un Iļģuciema cietuma administrācijai par sadarbību.