Šūpuļi un restes

Ikdiena Iļģuciema cietuma Mātes un bērnu nodaļā

Foto: Māris Morkāns

Divstāvu sarkano ķieģeļu namiņš uz pārējo cietuma bloku fona nekādi neizceļas. Bet tas ir tikai ārēji. Līdzko pārkāp slieksni, ir skaidrs: te dzīvo bērni. Pie Mātes un bērna nodaļas akurāti rindā stāv bērnu ratiņi. Uz sienām – koši džungļi, ziloņi un žirafes. Bērnu skapīši apģērbam un apaviem, katru rotā savs zīmējums – viss kā bērnudārzā.

Ap stūri mūs vēro ziņkārīga sejiņa. Neviens mūs nav gaidījis, esam atnākuši pusdienlaikā. Pie liela galda – septiņas sievietes ar divus trīs gadus veciem bērniem. Lūkojas uzmanīgi, nelabvēlīgi. Parādoties filmēšanas grupai, saspringst un kategoriski aizliedz filmēt.

Tomēr bērni paliek bērni, viņi vienlaicīgi baidās un ir ziņkārīgi. Pieķeras mammai un nopēta svešiniekus. Mazuļi nemaz nav noslēgti, labprāt meklē kontaktu. Atrast kopīgu tēmu nav grūti: tās ir rotaļlietas, kuru te ir daudz. Drīzumā mazie ar prieku izrāda savu bagātību: milzu transformerus, sīkus modelīšus, bumbiņas, grāmatas.

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

Nedaudz atmaigst arī mammas. “Šodien pusdienās bija biezenis un kotletes. Viņa mīļākais ēdiens,” ar smaidu saka viena no viņām un pamāj uz dēla pusi, kurš aizrāvies ar rotaļlietu kastes satura vētīšanu.

Kā cietumā nonāk bērni

Šobrīd Latvijā aiz cietuma restēm dzīvo ap 10 mazu bērnu. Katrs cietumā nonācis citādā ceļā. Viena no situācijām: sievieti arestēja, bet nebija, ar ko atstāt bērnu. “Gala lēmumu pieņem bāriņtiesa. Ja bērnam nav, kur palikt, bet bāriņtiesa uzskata, ka māte bijusi ļoti laba un šo emocionālo saiti nedrīkst pārraut, bērnu un māti nešķir,” stāsta Mātes un bērnu nodaļas vadītāja Agita Mediņa. “Gadās, ka sievietei mājās paliek citi bērni, nedaudz vecāki, ir vīrs. Normāla ģimene, taču nav, kas paliek mājās ar bērnu. Vecvecāki ir jauni un strādā, bērnudārzos rindas. Ne visiem ir iespēja aiziet no darba, lai paliktu mājās ar bērnu. Ja vecmāmiņa aizies no darba un kļūs par aizbildni, viņa saņems vien ap 100 eiro. Par šo naudu ar bērnu izdzīvot nav iespējams.”

Sieviete var nonākt cietumā, būdama gaidībās, grūtniecība var iestāties ieslodzījuma laikā – ilgstošas tikšanās ar vīriešiem ir atļautas. “Cietumā bērni nedzimst, dzemdēt ved uz Dzemdību namu,” skaidro Iļģuciema cietuma priekšniece Inna Zlatkovska. Ja sieviete jūt, ka sākušās kontrakcijas, uz cietumu izsauc “ātros”. Ieslodzītās dzemdē Dzemdību namā, bet, ja ir kādas patoloģijas vai komplikācijas, Paula Stradiņa slimnīcā. “Gadās, ka atved atpakaļ nedzemdējušu. Viss kā parastā dzīvē,” teic Agita Mediņa.

Dzemdētāju uz slimnīcu ved ar konvoju, pavada sievietes. Viņa tiek nemitīgi apsargāta, tomēr tas notiek neuzkrītoši – rokudzelžus neliek, pie palātas nestāv apbruņoti ļaudis formastērpos. Un tomēr cietuma darbinieki visu laiku atrodas pie sievietes palātā. Ja vajag, palīdz aprūpēt mazuli.

Atbilstoši noteikumiem bērns cietumā ir kopā ar māti  no dzimšanas līdz četru gadu vecumam. “Uzskatu, ka tas ir ļoti pareizi, ka bērni ir kopā ar mammu no dzimšanas. Pirmkārt, dažām meitenēm ir jāieaudzina, jāstimulē un jāradina mātes jūtas. Galu galā viņām vēl daudz kas ir jāmāca. Otrkārt, bērnam jābūt ar māti. Tas ir tas zelta laiks, kad mātes un bērna saikne ir ļoti spēcīga,” skaidro Inna Zlatkovska.

Viņi ir kā brāļi un māsas, visu dara kopā

Mātes ar bērniem drīkst celties septiņos no rīta – stundu vēlāk par pārējo zonu. “Visbiežāk medmāsa atnāk, klusiņām ieslēdz gaismu un viņas pašas saprot, ka jāceļas. Ja bērns līdz tam brīdim vēl nav pamodinājis,” stāsta Agita Mediņa. “Pēc grafika pulksten 8.20 bērniem ir brokastis. Līdz tam brīdim viņi noteikti jāpamodina. Divpadsmitos ir klusā stunda, bērniem tai laikā ir jāgrib gulēt.”

Telpas, kurās dzīvo mammas ar bērniem, iekārtotas vienkārši, bet visai mājīgi. Pie logiem aizkari, uz grīdas – paklājs. Gulta māmiņai, gultiņa bērnam, skapis un, protams, kaste ar rotaļlietām. Vienā ēkas spārnā atrodas istabas mammām ar zīdaiņiem, savukārt otrā – rotaļu istaba, ēdamzāle un telpas sievietēm ar nedaudz lielākiem bērniem. Laiku pa laikam ir jādalās ar dzīvojamo telpu – gadās, ka vienā istabā dzīvo divas mātes un divi bērni, reizēm – trīs. Ja nepieciešama papildu gultiņa, to nopērk.

Te nav audzinātāju kā bērnudārzā – ar bērnu darbojas māte. Ja viņai jāiet uz darbu vai mācībām, viņa vienojas ar citām mātēm – un kāda pieskata viņas atvasi. “Mācīties var no rīta vai vakarā. Piemēram, viena mamma no rītiem apmeklē latviešu valodas kursus, lai dabūtu “papīru”, vēl viena iet uz manikīra kursiem. Cita vakaros apgūst pavāra profesiju, vēl divas – floristes amatu, viena mācās par mājsaimnieci,” stāsta Mediņa.

“Bērnu nav daudz, viņi visi te ir kā brāļi un māsas, visu dara kopā. No rītiem pirms brokastīm viņiem ir tradīcija – liek pie galda puzli. Četras reizes dienā visi kopā 15 minūtes skatās multfilmas. Ir laiks, kad viņi vienkārši rotaļājas, ir laiks, kad pastaigājas. Un tas viss kopā. Nenotiek tā, ka bērns viens pats sēž stūrītī – bez mantiņām, bez nekā,” skaidro Mātes un bērnu nodaļas vadītāja.

Pagalmā ir rotaļu laukums – šūpoles, smilšu kaste, vasarā tiek izlikts baseins. Ja līst, var spēlēties verandā zem jumta. Pagalms ir slēgts, tādēļ citas ieslodzītās bērni neredz. Laukums ir atvērts katru dienu no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Atbilstoši režīmam divas pastaigas dienā ir obligātas, bet, ja ir laiks un vēlēšanās, drīkst staigāt biežāk. Ja ir labs laiks, bērni diendusu var gulēt svaigā gaisā ratiņos. 

Naktsmiers sākas desmitos vakarā, visām sievietēm ar bērniem jābūt savās istabās. Bet, ja mazulis neguļ, istabā deg gaisma un sieviete stāsta viņam pasaciņu, neviens nerāsies.

Četrreiz dienā pavārs bērniem gatavo siltu ēdienu. Ja nepieciešams, mazuļiem pasūta speciālo bērnu uzturu. Cietuma teritorijā ir veikals, un tās mammas, kurām ir nauda, te var nopirkt savām atvasēm konfektes vai cepumus. Bērniem slimojot, cietuma vadība cenšas nodalīt zīdaiņus no lielākiem bērniem – lai viņi viens pie otra nestaigātu, netiktos gaiteņos. Ja nepieciešams, nodaļā izsludina karantīnu.

Nodaļā visu diennakti dežurē medmāsa. Nodaļas darbu koordinē vecākā medmāsa, uz pusslodzi strādā pediatrs, kas regulāri apmeklē bērnus un veic apskati. Gadījumos, kad nepieciešama speciālistu konsultācija, cietuma vadība vēršas Iļģuciema poliklīnikā un ārsti nāk pie bērniem.

“Bērni pie mums neizcieš sodu. Diemžēl daudziem bērniem šeit apstākļi ir labāki nekā mājās. Diemžēl,” atzīst Inna Zlatkovska.

"Diemžēl daudziem bērniem šeit apstākļi ir labāki nekā mājās. Diemžēl"


Foto: Māris Morkāns

Bērni aiz restēm nesēž

“Mēs te varam organizēt visu, nepieciešams taču socializēties,” stāsta Inna Zlatkovska. “Piemēram, medmāsa ar lielāku bērnu aiziet uz veikalu. Ja ir silts, varam aizčāpot līdz poliklīnikai. Braucam uz zoodārzu, jūru, ejam uz “dzeguzīti” (Dzegužkalnu – red.) pastaigāties. Savulaik vedām bērnus uz leļļu teātri, cirku. Ejam uz izstādēm, koncertiem. Bērns visu laiku aiz restēm nepavada.”

Bērnus ārpus cietuma izved Agita Mediņa, viņai palīdz dāmas no Rīgas Starptautiskā sieviešu kluba. “Ziemā mēs katru mēnesi braucam uz tirdzniecības centru “Spice”, bērniem tur ļoti patīk. Viņiem patīk rotaļlaukums, bērnu vilciens, “McDonald’s”. Viņi gaida šo braucienu, jo zina, ka viņiem būs viss, ko vēlēsies,” atklāj Agita Mediņa. “Ja tētis, vecmāmiņa vai vectētiņš nevar bērnu pieņemt uz pastāvīgu dzīvi, viņi var tikties nedēļas nogalēs vai brīvdienās. Bija mums vecmāmiņa, kas strādāja par feldšeri “ātrajā palīdzībā”. Viņa sakrāja brīvdienas, atbrauca un paņēma pie sevis mazdēlu uz nedēļu.”

Ja bērns tiek paņemts uz nakti vai ilgāku laiku, cietuma vadība vienmēr interesējas, kur un ar ko viņš būs. Reizēm nākas mātei skaidrot, ka tas var nebūt droši.

“Mēs esam tik dārgi, tādēļ mūs tik labi sargā!”

Foto: Māris Morkāns

Sasniedzot četru gadu vecumu, bērnam cietums ir jāatstāj. Atsevišķos gadījumos – bez mammas. Psihologi teic, ka bērna pārdzīvojumus var iepazīt, aplūkojot viņa zīmējumus. Šie bērni nezīmē restes vai dzeloņdrātis, viņi tās neredz. Viņiem svarīgākais, lai mamma būtu līdzās.

Lai pēc iespējas mazāk traumētu bērna psihi, cietumā jau sākotnēji cenšas viņam radīt tādus apstākļus, kas daudz neatšķiras no parastas dzīves ārpusē. Piemēram, ja citos blokos uzraugs var ienākt un skaļi nokomandēt: “Pārbaude!” un visām zibenīgi jāsagatavojas, tad te tā nenotiek. Mātes un bērnu nodaļā cenšas neizmantot vārdu “cietums”.

“Diemžēl bērni zina, kas ir uniforma. Mūsu darbiniekiem tomēr jāpilda savi pienākumi – uzraugs ierodas, savā apgaitā visu pārbauda. Ko darīt, tāda ir mūsu situācija. Es cenšos tur neiet formastērpā. Nodaļas vadītāja, kas tur strādā, protams, formastērpu nevalkā, tas nevienam nav vajadzīgs,” skaidro Inna Zlatkovska.

Protams, pilnībā norobežot bērnus no cietuma ikdienas nedrīkst. “Bija mums zēns, kurš, ieraugot apsargus formās, priecīgi teica: “Redziet, cik mēs dārgi, kā mūs sargā,”” atceras Agita Mediņa. Daudz kas ir atkarīgs no mātes. Ir sievietes, kuras bērniem neko nestāsta, ir arī tādas, kas skaidro. “Pirms gada tika atbrīvota viena mamma, kas saviem bērniem visu skaidroja – kur viņi ir, kas ar viņiem notiek. Bet tā ir viņas izvēle,” stāsta Mātes un bērna nodaļas vadītāja.

Ja mammai ir jāpaliek...

Visas mammas cenšas iziet brīvībā kopā ar bērnu. Tomēr nav garantēts, ka, būdama uz brīvām kājām, sieviete neķersies pie vecajiem niķiem un atkal neatgriezīsies aiz restēm. “Daudzas sievietes sēž par narkotikām. Un neviens nezina, vai viņa atkal “nenorausies”. Tāpēc, kamēr sievietes vēl atrodas šeit, mēs mēģinām izveidot kontaktu ar vecmāmiņām, tēvu, ja tāds ir. Lai viņi sāk kontaktēties ar bērnu,” skaidro Mediņa.

Ja sieviete ir notiesāta par smagu noziegumu un viņai cietumā jāpavada ilgs laiks, viņa jau no paša sākuma zina, ka neizies no šejienes kopā ar bērnu. Šķiršanās mirklis ir ļoti grūts, tādēļ tam jāgatavojas pakāpeniski.

Pēdējo 10 gadu laikā neviens bērns no cietuma nav nosūtīts uz bērnunamu. Ja tuvinieku nav, tiek atrasta audžuģimene. Bet arī tās palīdzība, par laimi, nav bieži nepieciešama. “10 gadu laikā esmu piedzīvojusi tikai divus gadījumus, kad bērnus sūtījām uz audžuģimeni. Vienā gadījumā divas māsas, otrā – vienu zēnu. Abās reizēs audžuģimene brauca šurp, iepazinās ar mammu, bērns iepazinās ar viņiem. Pēc tam viņi devās ar bērnu pastaigās, vēlāk jau veda pie sevis ciemos, pēc tam – ņēma uz pāris dienām... Viss notiek pakāpeniski. Protams, kad bērns atgriežas un ar mirdzošām acīm stāsta, kā viņam ir paticis, sievietei kļūst mierīgāk ap sirdi,” atklāj Mediņa.

Pērn bija gadījums – puisītim apritēja četri gadi, bet mammai līdz nosacītajai pirmstermiņa atbrīvošanai bija jāgaida vēl divi mēneši. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, Ieslodzījuma vietu pārvalde, bāriņtiesa un Iļģuciema vadība panāca pretī un ļāva viņam palikt. “Kāpēc viņu kaut kur sūtīt uz pāris mēnešiem? Jo īpaši tad, ja šis variants bija bērnunams. Turklāt viņam te bija arī māsa. Viņš nesaprastu, kur un kāpēc viņu ved un kāpēc viņš nedrīkst palikt. Galu galā bērnam atļāva palikt. Paldies Dievam, mammu izlaida. Un viņi aizgāja visi kopā,” atceras Agita Mediņa.

Foto: Māris Morkāns