Foto: DELFI

Ieva Florence: Dvēselīti mājai piešķir tu pats ar savu darbu

Raksts tapis sadarbībā ar “Maxima Latvija”

Klāt pavasaris, kas nozīmē, ka laiks atvērt logus, ielaist svaigu gaisu, notraust ziemas mēnešos uzkrātos putekļus un izrevidēt iedzīvi. Lai pavasara tīrīšanas darbi noritētu efektīvāk, sadarbībā ar “Maxima Latvija” pavasara akcijas “Tīrības dienas” ietvaros piedāvājam trīs rakstu sēriju “Lai spīd un laistās”, kur vienuviet atradīsiet gan noderīgus padomus, gan dažādus pieredzes stāstus par dzīves telpas sakārtošanu. Aktrise, “Radio SWH” raidījuma “Sveiciens svārkos” balss un “BM Production” vadītāja Ieva Florence-Vīksne atklāj savu omulības, kārtības un tīrības recepti, kas viņas mājas padara par vietu, kur pēc garas un darbīgas dienas ir patīkami atgriezties.

Mājas Ievai nav tikai vieta, kur ēst un gulēt, tāpēc tām ir jābūt omulīgām un emocionāli spirdzinošām – lai būtu patīkami tur uzturēties, atpūsties, uzņemt viesus un dažreiz arī strādāt: “Savas mājas es saucu par savu turpinājumu. Kad esmu ārā un tiekos ar cilvēkiem vai esmu darbā, tad esmu viena es, bet, kad atnāku mājās, tad esmu cita es. Tāpēc mājas ir mans pagarinātais turpinājums. Tā esmu es, tikai citā veidolā, te varu atļaut sev izpausties ar visām savām dīvainībām.”

Vaicāta, kas nepieciešams šīs īpašās māju sajūtas radīšanai, Ieva atklāj, ka nav viena konkrēta elementa, jo arī mājoklis ir dzīvs organisms: “Māju sajūtu noteikti rada tavas īpašās lietas, kuras tevi nomierina vai iepriecina, iedvesmo un uzrunā. Protams, lielākoties māju sajūtu tu radi pats, tomēr sava loma tajā ir arī draugiem un radiem, kuri nāk ciemos. Es esmu ļoti darbīgs cilvēks, tāpēc arī atmosfēra mājās pārsvarā ir darbīga. Taču tas nav viennozīmīgi. Man patīk dažādība, tāpēc mana dzīves telpa ir daudzfunkcionāla un mainīga. ”

Māja, kur viss ir bezpersonisks, neko nevēsta par tās iemītniekiem. Manā mājā uzreiz var redzēt, kas darās manā iekšējā pasaulē. Ieva Florence-Vīksne

Ieva neslēpj, ka ir liela estēte, tāpēc reizēm lietas izvēlas nevis to funkcionalitātes vai praktisko īpašību dēļ, bet gan tāpēc, ka tās ir skaistas vai liek labi justies: “Piemēram, drēbju skapis man galīgi nav tāds, kurā var salikt visu iedzīvi, lai nekas nemētājas apkārt. Man ir ļoti skaists, bet mazs skapis. Es drīzāk būšu ar mieru izmest savas drēbes, lai tikai man būtu šis skaistais skapis. (smejas) Vai arī aizkari – tie varbūt īsti nepilda savu funkciju, toties ir ļoti skaisti – kā bilde. Es uz tiem skatos un gūstu estētisku baudījumu! Man ļoti patīk skaistas lietas, kas izstaro pozitīvu enerģiju.”

Līdz kāzām ir visādi dzīvots – gan apbružātā studentu dzīvoklīgan Murjāņos lauku mierā pie Oskara (Ievas vīrs aktieris Oskars Vīksne – red.) vecvecākiem, taču galvenais abiem vienmēr ir bijis plašums, lai radošās domas var brīvi lidot: “Tagad mums ir jauns un skaists dzīvoklis, ļoti gaišs – baltos un maigi bēšos toņos. Mums ir dabīga koka grīdas un augsti griesti. Telpa ir plaša, dzīvoklis varbūt ir pat lielāks, nekā mums šobrīd būtu nepieciešams, bet es nemēģinu visu noteikti aizpildīt. Mums svarīga ir telpa, kur var elpot.” 

Neatņemams mājokļa omulības elements ir telpaugi, kuri nemitīgi ceļo kopā ar Ievu un Oskaru no mājokļa uz mājokli: “Telpaugi – tā ir mana stihija. Zaļumam mājās ir jābūt. Augi man atgādina par dzīvības procesu. Ka esam dzīvas būtnes, kas aug, attīstās, slimo un noveco.”

Radošākā un visvairāk apdzīvotā dzīvokļa telpa ir virtuve, jo Ievai ļoti patīk gatavot ēst: “Virtuvē visa kā man ir ļoti daudz – kartītes un magnēti uz ledusskapja, kuri vēsta kādas dzīves atziņas vai atgādina man par kaut ko. Tur ir arī radio, ko man ļoti patīk klausīties, kamēr gatavoju. Virtuve ir vieta, kur parasti attopamies arī tad, kad atnāk ciemiņi.”

Taujāta, kādas radošiem un allaž darbīgiem cilvēkiem ir attiecības ar kārtības un tīrības uzturēšanu ikdienā un vai mājas solis sadalīts vīriešu un sieviešu pienākumos, Ieva atklāj, ka viss notiek diezgan organiskā mijiedarbībā: “Noteikums ir ļoti vienkāršs – tas, kurš ir mājās un redz, ka kaut ko vajag piekārtot vai satīrīt, to arī izdara. Tāpat ir arī ar ēst gatavošanu – ja tev ir laiks, tad tu arī to dari. Ja īsti nav, tad palīdzi otram, piemēram, ar menedžmentu. Pa ceļam nopērc trūkstošo, bet pēc tam novāc. Iepriekšējā dzīvoklī mums gan bija noteikums – ja es taisu ēst, tad pati arī visu novācu, lai otrs var izbaudīt. Lai vai kā – par tīrību un kārtību mājās atbildīgi ir abi, lai tur būtu patīkami atgriezties un uzturēties. Viens varbūt kaut ko dara biežāk, otrs – retāk, bet kopā mēs visu izdarām, nav tik traki. Traukus mazgājam paši, trauku mazgājamās mašīnas mums nav. Šajā ziņā es esmu vecmodīga meitene.” (smejas)

Tiesa, Ieva atzīst, ka arī viņi ir tikai cilvēki ar saviem untumiem un visām no tā izrietošajām sekām, tāpēc jautājumā par tīrības un kārtības uzturēšanu gadās arī pa kādai domstarpībai: “Protams, nākas vienam otru ik pa laikam draudzīgi pabakstīt. Es Oskaram saku: “Beidz, tu taču redzi, ka tur ir netīrs!” Un viņš man pretī saka: “Nē, es neredzu!” Un tad es atkal pretī: “Bet kā tu vari neredzēt?! Tas taču ir acīmredzami!” (smejas) Bet tas viss notiek ar humoru. Par mājas lietām mums nopietnu kašķu nemēdz būt. Katram, protams, ir savi kaitinošie paradumi. Es, piemēram, uztaisu tēju un to regulāri kaut kur aizmirstu pusizdzertu vai pat neizdzertu, kas Oskaram ļoti nepatīk. Oskars savukārt neizspiež trauku sūkli, ko es nu nekādi nespēju saprast.” (smejas)

Un arī lielāki kārtošanas un uzkopšanas darbi parasti tiek darīti kopā: “Kad tīrām māju, tad mums patīk to darīt kopā. Tas ir komandas darbs. Nereti viens saka: “Klau, sakārtojam māju!” Un otrs pretī: “Jā, bet tikai nekārto bez manis! Kārtojam kopā!” Reizēm man uznāk kārtojamais un tīrāmais, kad visu izdaru viena. Oskars tad atnāk mājās un bēdīgs saka: “Bet es ar tevi gribēju! Kāpēc tu mani nepagaidīji?””

Taču, kad visi striķi trūkst vai galīgi nav laika, tad gan palīgā tiek sauktas darba rokas no malas: “Kad tikko ievācāmies, aicinājām “Pedantiskās slotiņas” – divas dāmas, kuras mums palīdzēja visu sakopt. Cilvēki, kuriem ir speciāla tehnika un līdzekļi, visu var izdarīt daudz ātrāk un vieglāk, nekā tas padotos man, noberžot jēlas rokas. Taču ikdienā, protams, savu māju tīrām paši. Un, manuprāt, tas ir tikai labi, jo tādā veidā tu piešķir mājai savu enerģiju. Ar to, ka ieliec savu darbu, tu padari dzīvas šīs telpas. Ir nācies pabūt ļoti skaistās mājās – kā no žurnāla lappusēm, taču tur trūkst... dvēselītes. Un dvēselīti jau piešķir tu pats, beržot savu netīro galdu un šrubējot grīdu!” (smejas)

Ieva, vaicāta, kādas pašai ir attiecības ar lietām un vai nepiemīt tendence laika gaitā apaugt ar mantām, atklāj, ka daudzās pārvākšanās reizes iemācījušas ar vieglu roku un sirdi no lietām atbrīvoties: “Dažreiz tu apaudz ar mantām, jo gluži vienkārši nav laika, bet tad, kad apstādini savu vāveres riteni un paskaties apkārt, saproti, ka jāveic revīzija. Ar katru pārvākšanos mantas arvien atkrīt. Izrādās, ka ir tik vienkārši atbrīvoties no lietām, jo neko daudz jau patiesībā tev nevajag. Man nav daudz mēbeļu, bet man ir mēbeles ar personību. Minimālisms manā skatījumā ir mēbeles bez personības. Kvadrāts, uz kura sēdēt, kas neizsaka neko. Piemēram, man ir viens ķiršu sarkans krēsls, kurā tu apsēdies – un neko vairāk tev tajā brīdī nevajag. Un tad ir padomju laika izvelkamais galds, apaļš. Drausmīgi smags, ozolkoka relikvija, bet man tas ļoti patīk.”

Ar to, ka ieliec savu darbu, tu padari dzīvas šīs telpas. Ir nācies pabūt ļoti skaistās mājās – kā no žurnāla lappusēm, taču tur trūkst... dvēselītes. Un dvēselīti jau piešķir tu pats, beržot savu netīro galdu un šrubējot grīdu! Ieva Florence-Vīksne

Galds ir arī centrālais objekts Ievas darbistabā: “Man patīk strādāt pie galda. Nemāku strādāt krēslā vai gultā. Es rakstu ar roku – man ir ļoti daudz pierakstu klažu, lugu, scenāriju. Ja iedomājamies datoru, kur visu kārtojam pa mapēm, tad man tas viss atrodas uz galda, kur ir mana kārtība. Es vienmēr zinu, kur kas stāv. Vīrs brīnās, jo es vienmēr zinu, kur atrodas visi aizvēsturiskie rēķini. Dokumentus es ārā nemetu, iekams neesmu pilnīgi droša, ka saistības ir beigušās. Pieredze liecina, ka bieži vien jāatgriežas pie saviem līgumiem, tāpēc labāk, lai tie ir sakārtoti un pa rokai.”

Taujāta, vai mājās pastāv kādi “iekšējās kārtības noteikumi” un vai tiek piekopti īpaši rituāli omulības uzturēšanai, aktrise atklāj, ka tās ir kopīgas maltītes bez televizora vai telefona klātbūtnes: “Televizors mums ir, taču ikdienā to neskatāmies. Parasti izmantojam “PlayStation” spēlēšanai un filmu skatīšanai. Televizoru skatāmies, kad aizbraucam pie vecvecākiem, kur kā mazi bērni spaidām TV pulti un “sērfojam” pa kanāliem. Mājās mēs viens ar otru sarunājamies, neskatoties TV, neklausoties radio un “neskrollējot” telefonus. Uzklājam galdu un smuki paēdam sarunājoties. Iesaku visiem pamēģināt un ieviest to savā ikdienā kā paradumu – sarunāties vienam ar otru, skatoties acīs!”

Rakstu sērijas ''Lai spīd un laistās'' veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, redaktore – Kristīne Melne, foto – Kārlis Dambrāns, izstrāde – Kārlis Simanovičs, projekta vadītāja – Marta Cīrule.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.