Nē 'bomžu paciņām'! Ko var uzzināt par sevi un ēdienu, mēnesi iztiekot ar 2 eiro dienā  (38)

Mana eksperimenta noslēdzošā nedēļa. Jau atkal sāku ēdienkartes plānošanu. Kā norādīju iepriekš, cilvēks pierod pie visa, arī pie vienveidības, un tomēr es vēlos, lai vismaz piedevas šīs nedēļas ēdienkartē būtu daudzveidīgākas. Pētu reklāmas bukletus, veidoju ēdienkarti, pirkumu sarakstā atzīmēju nepieciešamos produktus, piemetu cenas un dodos apgaitā pa veikaliem.

Kā allaž, lielākais tēriņš un viena no dārgākajām precēm iepirkumu grozā ir pamatēdiena galvenā sastāvdaļa, šonedēļ – zivs. Izvēlos maltas mencas masu. Salīdzinoši nedārgi, salīdzinoši daudz, pilnīgi noteikti – garšīgi un veselīgi. Zupai – vistu šķiņķīši, burkāni, selerijas sakne, sīpoli. Salātiem svaigi dārzeņi: kāposti, redīsi, gurķi, burkāni, lociņi. Groziņā nonāk arī ierastās trīsgraudu pārslas, paņemu krējumu, olas, pāris iepakojumus paniņu. Lai dažādotu piedevas, iegādājos griķus, makaronus, kartupeļus.

Kopā: 13,44 eiro

Produktu atlikums no iepriekšējās nedēļas: trīsgraudu pārslas – pāris ēdienreizēm, zirņi – nedaudz mazāk par puskilogramu, 2 porcijas kaltētu jūras kāpostu, kafija, garšvielas, augu eļļa, sāls.

Kā ierasts, dažus ēdienus gatavoju uzreiz visai nedēļai, salātus un piedevas gatavošu katru dienu. Šonedēļ vāru vistas zupu ar rīsiem. Uzvāru vistas buljonu, atdalu gaļu no kauliem un saplucinu. Buljonā lieku rīvētus burkānus, sīpolus, selerijas saknes kubiņus, rīsus. Šoreiz nevārīju lielo katlu, pietiks ar četriem litriem, kas man izmaksājuši 1,40 eiro. Četri litri – tās ir 16 standarta porcijas, vienas porcijas izmaksas – 9 centi.

Šīs nedēļas pamatēdiens – zivju kotletes. Atsaldēju mencas malto gaļu, samīcu ar divām olām, rīvētu sīpolu, pievienoju sāli un garšvielas. Tā kā man nav sausiņu, baltmaizes vai kā tamlīdzīga, ņemu trīsgraudu pārslas, samaļu kafijas dzirnaviņās un pievienoju masai. Visu samīcu, veidoju kotletes un cepu augu eļļā. Rezultātā esmu ieguvis 15 kotletes, vienas porcijas cena – 30 centi.

Jaunās ēdienkartes pirmā diena tiek aizvadīta kā parasti – uz urrā, ēdu ar apetīti. No rīta – putra, paniņas un kafija, pusdienās zupa. Otrajās pusdienās – griķi ar mencas kotleti un dārzeņu salāti ar krējumu. Jāteic, kā ir – pannā čurkstinātas kotletes nemaz nevar salīdzināt ar cepeškrāsnī gatavotajām. Cik labi, ka es nopirku eļļu!

Vakariņās — vēršacs un skābēti kāposti. Pārējās dienās mainīju tikai piedevas un salātus, pārējais – pēc nedēļas standarta. Tā arī nepārvarēju savu slinkumu un negatavoju katrai ēdienreizei citu zupu un pamatēdienu. Lai gan tas nav sarežģīti – budžeta rāmjos iekļautos, tomēr tas prasītu vairāk laika.

Savilksim galus? Vispirms atgādināšu, kādēļ tas viss tika darīts. Eksperimenta mērķis bija pārbaudīt uz savas ādas, vai 2017. gadā ir iespējams vairāk vai mazāk komfortabli izdzīvot par niecīgu summu – diviem eiro dienā (tikai ēšanai, neskaitot komunālos maksājumus utt.). Mans mērķis nebija dzīties pēc lētākajiem produktiem – neplānoju rādīt, kā izdzīvot, ēdot tikai kartupeļus un ekonomiskās zupu izlases. Es gribēju saprast, vai var ēst lēti, veselīgi, garšīgi, sātīgi, ātri un vienkārši par diviem eiro dienā. Saprast – tā ir dzīve vai izdzīvošana?

Paldies tiem, kas komentēja manis rakstīto – atklāju daudz interesantu lietu. Piemēram, līdzko manā produktu grozā vistas krūtiņu vai mencas fileju nomainīja visiem saprotamā, tomēr ne pārāk veselīgā cūkgaļa, līdzko parādījās augu eļļa (viszemākās kvalitātes), līdzko nopirku vistas buljona kubiņus, – vairums komentētāju uzelpoja: "Ak, beidzot viņš sācis pirkt normālus produktus!".

Šķiet, mums vēl joprojām nav izpratnes par to, kuri produkti ir veselīgi, kuri – mazāk vērtīgi. Daudziem, diemžēl, ēšanas kultūra iestrēgusi līmenī "makaroni ar cīsiņu un tuč tuč majonēzes". Vairāki man pavisam nopietni ieteica ēst "bomžu paciņas" – ātri pagatavojamās nūdeles. Manuprāt šīs nūdeles ir, maigi izsakoties, ne tikai bezvērtīgs, bet arī nepamatoti dārgs produkts. Pilnvērtīgas brokastis man izmaksāja ap 35 centiem. Pilnvērtīgas pusdienas ar zupu un pamatēdienu – 70 centi, vakariņas – 20-25 centi. Mājās gatavotas zupas šķīvis vidēji maksā 8 centus. Ātri pagatavojamas nūdeles – 25 centi.

Diemžēl man nav pieejama statistika par desu un pusfabrikātu patēriņu Latvijā. Bet, stāvot lielveikala rindā, ielūkojieties citu pircēju ratos un grozos – teju katram otrajam tur ir cīsiņi, sardeles, desiņas u.tml. Sazin kādu iemeslu dēļ mēs nosodām un uzskatām vistas fileju par nepamatoti dārgu – runa ir par nepilniem četriem eiro, bet paši pērkam "pseidogaļas" cīsiņus par diviem eiro. Protams, cilvēks ir slinka būtne (arī es no citiem daudz neatšķiros), uzvārīt cīsiņu vai uzmest desas šķēli uz maizes rikas ir daudz vienkāršāk par pilnvērtīgu pusdienu gatavošanu.

Pārsteidzoši lasīt komentārus no sērijas "kur jūs pērkat pārtiku par tik zemām cenām"? Turklāt, spriežot pēc profila informācijas, to jautā pieauguši cilvēki. Apbrīnojami, ka viņi nezina cenas, nesalīdzina, nepievērš uzmanību. Ļoti daudzi brīnījās par to, cik es samaksāju par eļļu, vistas fileju, mencu, kafiju.

Nevar noliegt, salīdzinot ar līdzīgu eksperimentu, kuru es veicu pirms astoņiem gadiem, cenas ir lielākas. Atsevišķiem produktiem cenas kāpums ir ļoti nopietns. Piena produktu cenas pārspēj visus prātam aptveramos rekordus, turklāt tās ir pirmās nepieciešamības preces. Piemēram, tolaik šokolādes sieriņus es pirku par 13 centiem, itāļu makaronus (500 g) par 41 centu, kausēto sieru "Dzintars" (200 g) par 70 centiem, 200 gramu biezpiena paciņa maksāja 49 centus, jogurts "Danone" (125 g) – 11 centus, puskilograms griķu – 55 centus, kilograms grūbu – 30 centus, litrs kefīra – 55 centus, bet kilograms rīsu – 78 centus.

Aicinu visus: cilvēki, staigājiet pa veikaliem, salīdziniet cenas! Apmeklējiet pēc iespējas vairāk tirdzniecības vietu un nepaļaujieties tikai uz reklāmas bukletiem. Jo īpaši – ja jums ir laiks. Salīdziniet! "Budžeta" veikalu tīkls, kur viss nopērkams lētāk, ir mīts. Toties ir veikali, kuros gandrīz viss ir par pāris centiem dārgāk.

Daudzi uzskata, ka ēšana Rīgā ir dārgāka nekā provincē. Jā, tā ir. Bet tikai tad, ja izmanto sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus. Gatavojot mājās, ēšana ir lētāka – galvaspilsētā izvēle ir lielāka, bet cenas, ņemot vērā lielo konkurenci, nereti ir zemākas.

Man tika jautāts, kāds ir mans darbs – fizisks vai nē? Sēdošs. Ja es strādātu fiziski aktīvu darbu, produktu izvēle būtu kardināli cita.

Ko darīt, ja jāskaita katrs cents? Mans padoms – obligāti plānojiet savu nedēļas ēdienkarti uz priekšu. Izpētiet veikalu tīklu reklāmas bukletus, taču nepaļaujieties pilnībā uz tiem. Apstaigājiet pēc iespējas vairāk veikalu, izvairieties no impulsa pirkumiem un mācieties gatavot ēst.

Atskatoties uz aizvadītajām četrām nedēļām, kas tas bija – dzīve vai izdzīvošana? Pirmkārt, pastāvīgi iztikt ar diviem eiro dienā nav normāli, taču situācijas mēdz būt dažādas. Otrkārt, teikšu vēlreiz – nesaskatu tajā nekā briesmīga. Piekrītu, prieka maz, taču arī šausmas neredzu.

Protams, stāvēt veikalā un saprast, ka vari atļauties pavisam maz, tā ir ļoti nomācoša situācija. Galvenokārt tas ir psiholoģiskais spiediens – nemitīgi jāizvēlas starp vajadzīgo un nepieciešamo, nepieciešamo un vēlamo. Tūlīt "atbirst" daudzi produkti – rieksti, augļi, siers, saldumi. Eksperimenta laikā izteiktu bada sajūtu nepiedzīvoju, taču zaudēju četrus kilogramus svara.

Vārdu sakot, izdzīvot ar diviem eiro ir iespējams – ja ir daudz brīva laika, ja neslinko un gatavo pats. Taču ikdienā tā dzīvot negribētu. Vienu varu teikt pavisam noteikti – šajā eksperimentā iemācījos plānot un daudz taupīgāk attiekties pret naudu. Un to novēlu arī jums!