Bet, protams, sāksim ar maziem solīšiem. Iespējams, cilvēku sabiedrībā tu jūties it kā samērā labi, taču vēlies pieslīpēt savas prasmes. Tomēr pastāv arī iespēja, ka parasti centies maksimāli izvairīties no situācijām, kurās visu uzmanība tiek pievērsta tev. Tādā gadījumā būtu vērts iepazīties ar neērtākajām situācijām un veidiem, kā no tām tik ārā ar veselu ādu.
Kad tas apgūts, vari ķerties pie četriem būtiskākajiem padomiem, kas palīdzēs ļaužu vidū justies kā zivij ūdenī.
Emocionālās saiknes izveidošana
Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem – tev vajadzētu apzināties, ar kādiem cilvēkiem tu grasies runāt, uzsver "Business Insider". Šajā gadījumā pat nav svarīgi, vai esi simts reizes izmēģinājusi savu sakāmo pie spoguļu vai atskaitījusi to ģimenes un kolēģu priekšā – ja tu īsti neapzinies, ar ko tev būs darīšana, var neveikties tik labi, kā plānots, jo cilvēki vienkārši nespēs uztvert tavu sakāmo un palaidīs to gar ausi, kā mēdz teikt.
Ja vēlies iegūt kaut kādu pozitīvu pretreakciju no sarunu biedra, labāk apdomā savu apģērba izvēli. Tas, starp citu, var būt viens no faktoriem, kāpēc cilvēkam pat nebūs nekādas vēlēšanās ar tevi runāt un ieklausīties tavā vēstījumā. Ja nebūsi apģērbta līdzvērtīgi, tas var ietekmēt turpmāko komunikāciju, jo jāizsprūk no diviem grāvjiem – neatbilstoši šika un pārāk nevīžīga tērpa.
Protams, arī vārdu izvēle ir būtisks faktors emocionālās saiknes izveidošanā – tos vajadzētu izvēlēties tādā sarežģītības līmenī, lai visi saprastu, par ko notiek saruna un nebūtu lieka svaidīšanās ar svešvārdiem cilvēkam, jo mēdz gadīties, ka pārspīlēšana ar gudriem vārdiem var radīt iespaidu, ka vienkārši tālāk nav vērts klausīties, jo cilvēks tāpat nesapratīs tavu pausto.
Vislabākais ierocis sarunas uzsākšanai – smaids. Ar to nekad nevar nošaut greizi!
Runas izkopšana un prasmju attīstīšana
Tomēr arī prasmi runāt sabiedrībā ir jāattīsta un jāizkopj. Ja vēlies sevi pierādīt maksimāli labi, justies patīkami un iepatikties apkārtējiem, iespējams, tieši savas valodas izkopšana būs viens no vērtīgākajiem ieteikumiem.
Piestrādā pie savas dikcijas, izrunājot vārdus skaidri un saprotami, taču ne mazāk svarīga ir arī prasmīga domas noformulēšana – ja proti runāt koncentrēti, neizplūstot pārāk liekos vārdos un nepazaudējot domu, esi jau tuvāk tam, lai sabiedrībā rādītu labāku priekšstatu par sevi.
Arī intonācijai ir liela nozīme. Būtiski svarīgāko uzsvērt, padarot citiem cilvēkiem viegli atšķetināmu, kuras ir svarīgās lietas, uz kurām būtu jākoncentrējas, kā arī šādi variējot ar ieturētām, tomēr dzīvīgām emocijām, padari savu stāstījumu daudz interesantāku. Tas noteikti radīs daudz interesantāka stāsta iespaidu, nekā monotons un garlaicīgs monologs.
Ķermeņa valodas atbilstība stāstījumam
Jau iepriekš stāstījām cik gan ķermeņa valoda ir būtiska un dažkārt pietiek vien paskatīties uz cilvēka kustībām, lai sarunu biedru spētu nolasīt kā atvērtu grāmatu. Gluži tāpat jau brīdinājām, ka pēc ķermeņa kustībām ir daži veidi, kā "atkost", vai sarunu biedrs gadījumā nemelo.
Tomēr, kā izrādās, lai kļūtu par kripatiņu harizmātiskāka, ir būtiski, lai vārdi saskan arī ar ķermeņa valodu – ja tā nebūs, cilvēki nespēs tevi uztvert nopietni.
Iedomājies, ka satiekas divi cilvēki, kuri abi it kā priecājas par satikšanos. Viens no tiem ietur pozitīvu ķermeņa valodu – smaidot, brīvi žestikulējot u.t.t. Kamēr viens smaida, otrs ieņēmis aizsargpozīciju, piemēram, sakrustojot rokas, tomēr smaids uz lūpām ir iezīmējies. Tiesa, bieži vien ar neapbruņotu aci ir diezgan grūti saprast, vai cilvēks ir patiess, jo ir nepieciešams vērtēt vairākas detaļas, un citreiz viens pats žests pat neko nenozīmē, tomēr šāda poza savā ziņā radīs bažas. Vai tiešām viņš priecājas satikties?
Tieši tāpat ir tad, ja nākas kaut ko stāstīt ļaužu bariņam. Neliec sevi apšaubīt, centies būt dabiska, brīvi žestikulējot, tomēr arī nepārcenšoties ar to. Cilvēkiem patīk atbrīvotība, nepiespiestība un nesamākslotība.
Satura patiesums un personiskā pieredze
Jāpiebilst, ka vissvarīgākais, protams, ir saturs. Ja esi pārliecināta par to, ko stāsti, dari to konstruēti un patiesi – nekādām dižām problēmām nevajadzētu būt.
Atceries, papildinot svarīgu informāciju ar stāstījumiem no dzīves, šķiet, nekad nenošausi greizi. Personiskā pieredze izveido daudz ciešāko saikni starp runātāju un klausītājiem, līdz ar to pārējie saprot, ka neesi tik distancēta un var šos stāstus sasaistīt arī ar savu dzīvi un pieredzi.
Šādi stāsti piešķir arī dzīvīgumu visai sarunai, kas, protams, saista daudz vairāk un veido krietni harizmātiskāku tēlu.
