Foto: Shutterstock
Aizkritusi balss, trīcošas rokas, satraukuma kamols pakrūtē un milzīgas bailes – sajūtas, ko pirms stāšanās lielākas auditorijas priekšā ir piedzīvojusi lielākā daļa no mums. Ne visiem oratora spējas ieliktas šūpulī, bet neviens no mums arī nepiedzimst ar domu, ka ir slikts runātājs, – šī nedrošība parasti uzrodas dzīves laikā un ir izskaužama.

Jau 17. maijā Latvijas vadošais medijs DELFI sadarbībā ar režisora un lektora Viestura Meikšāna vadīto Runas skolu aicina uz publiskās uzstāšanās praktisko konferenci "uz:RUNA", kurā būs gan teorētiskā daļa, gan iespēja arī praktiski trenēt un apgūt publiskās uzstāšanās prasmes vairāku spēcīgāko Latvijas publiskās runas pedagogu un meistaru vadībā.

Kā uzsver Meikšāns, tieši praktiskais treniņš un prakse ir atslēga, lai pavērtu sev durvis uz drošu un pārliecinātu stāšanos auditorijas priekšā, un ikviens var kļūt par oratoru. Bet kāpēc cilvēkus stāšanās auditorijas priekšā biedē tik ļoti, ka nereti šīs bailes mūs vajā pat murgos, un kas tad ir galvenie klupšanas akmeņi, gatavojoties atbildīgajam iznācienam?

"Pirmkārt, cilvēki ļoti baidās no kļūdīšanās – viņi uztraucas, ka izdarīs kaut ko nepareizi, pārteiksies un saņems sliktu novērtējumu. Milzīga problēma ir arī uztraukums, kur viena no būtiskākajām lietām ir atbildības nasta. Bieži vien cilvēkus iegāž tas, ka ir par maz laika, lai sagatavotos. Sagatavošanās ir viens no labākajiem apdrošināšanās mehānismiem pret uztraukumu. Cilvēki uzticas improvizācijas mākslai, kas ne vienmēr ir labi izkopta, vai mēģina šarmēt ar enerģiju un jokiem, kas arī ne vienmēr darbojas," galvenās problēmas ieskicē lektors un režisors.

Tiem, kuri uztraucas par ķermeņa reakcijām satraukuma brīžos – sarkšanu, svīšanu, roku trīcēšanu –, Meikšāns iesaka nofilmēt savu uzstāšanos vai pajautāt viedokli kādam objektīvam cilvēkam, lai saprastu, vai šīs reakcijas patiešām kāds pamana. Pusē gadījumu vērotājs no malas pateiks, ka dīvainības uzvedībā nav bijušas manāmas, un tad atliek vien tam noticēt. Ja tomēr gūts apstiprinājums, ka uztraukums redzams kā uz delnas, ir vienkārši paņēmieni, kā to svešām acīm noslēpt, – pret sarkšanu palīdzēs tonālais krēms, ja balss aizlūst vai mute ātri izkalst, līdzēs pa rokai nolikta ūdens glāze, bet svīšanas gadījumā jāizvēlas piemērots apģērbs.

Mazināt satraukumu var palīdzēt elpošanas vingrinājumi, tāpat ir cilvēki, kuri talkā ņem nomierinošus medikamentus vai alkoholu, bet Meikšāns atzīst – tie ir ātrie īstermiņa risinājumi stresa saasinājuma neitralizēšanai, bet nekādu brīnumlīdzekļu pret satraukumu nav.

"Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēks iegūst pārliecību par sevi un vēlas kāpt uz skatuves," publiskās runas lektoru profesionālo izaicinājumu lakoniski raksturo režisors un uzsver – tas ir nopietns darbs ar sevi.

Iepazīt bīstamo zonu

"Psiholoģiskie bloki bieži vien ir neizskaidrojami. Dažkārt baiļu cēloņi ir jāmeklē bērnībā. Tie var būt maigi aizrādījumi, kurus esam saņēmuši un pārtulkojuši kā lielu neveiksmi, kā kļūdu, ko nekad vairs negribas atkārtot. Tas ir vairāk psihoterapeitisks darbs katram ar sevi. Cilvēki nepiedzimst ar domu – esmu slikts publiskais runātājs. Kādā brīdī to mums kāds ir pateicis vai iedēstījis šo ideju, kam esam noticējuši. Vai nu ir jāaizrokas līdz tam mirklim, kad tas ir noticis, vai arī jācīnās ar sevi un ar spēku, viedumu, saprašanu un paškontroli jāuzvar šī negatīvā pieredze, kas mūsos slēpjas," skaidro Meikšāns.

"Jebkuru cilvēku var padarīt par oratoru. Arī introvertiem cilvēkiem ir tiesības būt uz skatuves – viņi vienkārši izmanto citus mehānismus un citas savas spējas un talantus, lai noturētu uzmanību. Nav visiem publikas priekšā jābūt kā "Duracell" zaķīšiem, ļoti artistiskiem un harismātiskiem," par to, ka bailes uzstāties ir uzvaramas, pārliecināts ir Runas skolas lektors.

"Bailes ir pašaizsardzības mehānisms no svešā un nepazīstamā. Publiskā runa lielākajai daļai cilvēku nav ikdiena. Tāpēc tas rada milzīgu diskomfortu, bet, kad mēs mācāmies un praktizējam, iepazīstot šo bīstamo zonu, pienāk brīdis, kad izprotam šos mehānismus. Tajā brīdī bailes arī sāk mazināties."

Tiesa, nevajag gaidīt, ka uztraukums pazudīs. Tā nenotiks, un tas nemaz nav vajadzīgs – uztraukumu pirms kāpšanas uz skatuves jūt pat pieredzējuši aktieri profesionālā teātrī.

"Uztraukums ir enerģija, un māksla ir šo enerģiju no negatīvas pārvērst pozitīvā."

Pastarīša domāšana ir jāpārvar

Strādājot ar cilvēkiem, Meikšāns pārliecinājies, ka latviešiem īpaši raksturīgas ir grūtības runāt par saviem sasniegumiem.

"Cilvēkiem ir grūti pateikt vārdu salikumu "es esmu eksperts savā nozarē". Tiek izcīnīta ļoti liela cīņa, lai iepazīstinātu ar sevi un saviem sasniegumiem. Psiholoģiskais mehānisms ir iestrādājies tā, ka tā būs lielīšanās, – es nedrīkstu izlēkt un piesavināties visus nopelnus, jo ne jau es viens to esmu izdarījis. Te ir jāņem vērā, ka publiskā uzstāšanās ir mono izrāde – tu esi viens auditorijas priekšā, pat ja pārstāvi uzņēmumu un esi daļa no kāda kolektīva. Šādas frāzes ir grūti izvilināt, un es pieļauju – tas ir saistīts ar to, ka esam neliela nācija. Pastarīša domāšana ir jāpārvar," novērojis režisors un publiskās runas lektors.

Kā pozitīvu piemēru Meikšāns min to, ko ar Latvijas hokeja izlasi paveicis Bobs Hārtlijs. "Viņš ir iznīcinājis pastarīša ideoloģiju, ka nevaram cīnīties ar lielām komandām. Atnāca viens cilvēks un nedaudz pagrozīja tās galvas."

Raugoties tālejoši, publiskās runas apgūšana un iemaņu slīpēšana ir ieguldījums ne tikai individuālajā izaugsmē, bet arī nācijas pašapziņas veidošanā.

"Mums Latvijā trūkst līderu – cilvēku, kas var pateikt, ka neesam nekādi Austrumeiropas džungļi, bet esam ļoti spēcīgi, gudri un lepojamies ar to, kas esam. Publiskā runa nav tikai dikcijas treniņš vai mutes muskulatūras attīstīšanas paņēmieni, bet milzīgs mehānisms un instruments, ar kura palīdzību iegūstam pārliecību un līdera spējas, attīstām savu personību un harismu. To cilvēki jutīs.

Katram cilvēkam ir savi ierobežojumi. Tāpat katram ir savas īpašības, ko var akcentēt uz skatuves. Nevar solīt, ka katrs kļūs par Vairas Vīķes-Freibergas līmeņa līderi un oratoru, bet katrs var atrast kaismīgu saturu, ar ko dalīties, – jebkurš cilvēks var izstāstīt ļoti aizraujošu stāstu," atzīst Meikšāns.

Publiskās uzstāšanās praktiskā konference "uz:RUNA" notiks 17. maijā no plkst. 9.00 līdz 17.00 arhitektūras un mediju centrā "H2O 6" Rīgā, Durbes ielā 4.

Konferencei būs teorētiskā daļa, kā arī tā piedāvās vairākas praktiskās nodarbības. Lektori būs Runas skolas dibinātājs, lektors, režisors Viesturs Meikšāns, komunikācijas trenere, autore, žurnāliste Krista Vāvere, runas pedagoģe ar 20 gadu pieredzi aktrise Zane Daudziņa, kā arī stand-up komiķis un improvizators Jānis Skutelis. Pasākuma teorētiskajā daļā tiks apskatītas tādas tēmas kā runas dramaturģijas pamatprincipi, veiksmīgas publiskās runas psihofizika, runātāja harismas veidošana, emociju pielietošana runā, kā arī humors kā instruments publiskajā runā.

Praktiskajās nodarbības dalībniekiem būs iespēja apgūt teksta veidošanu un būvēšanu, iepazīstot, kā atsevišķi teksta struktūru modeļi var izmainīt visu runu līdz nepazīšanai, apzināt bailes no publiskas uzstāšanās un izmēģināt metodes uztraukuma mazināšanai, apgūt prasmes, kā pareiza, spēcīga un veselīga elpošana var padarīt jūsu uzstāšanos daudz pārliecinošāku un satikties ar savas publiskās uzstāšanās ļaunāko murgu, izbaudot, kā ir, kad visa runa pilnībā izgāžas, tādējādi iepazīstot vienu no efektīvākajiem uztraukuma mazināšanas treniņiem.

Pasākuma programmu meklē šeit!

Līdz 28. aprīlim konference pieejama par zemāku reģistrācijas maksu. Standarta reģistrācijas maksa iekļauj gan konferences teorētiskās daļas, gan divu praktisko nodarbību apmeklējumu. Pasākuma valoda – latviešu.

Reģistrēties pasākumam iespējams šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!