Dorotija Rouva ‘Depresija. Izlaušanās no iekšējā cietuma’
Foto: J.Rozes apgāds

Psiholoģes Dorotijas Rouvas (1930) grāmata "Depresija. Izlaušanās no iekšējā cietuma" ir guvusi plašu atzinību visā pasaulē, tas ir neaizvietojams palīgs cilvēkiem, kuri cieš no depresijas, viņu ģimenes locekļiem un draugiem, kā arī visiem profesionāļiem un neprofesionāļiem, kuri ikdienā strādā ar depresijas māktiem cilvēkiem. Piedāvājam fragmentu no šīs grāmatas, kas tagad iznākusi arī latviešu valodā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Grāmata dāvā iespēju izprast depresiju, tās cēloņus un mainīt dzīvi, uzņemoties vadību pār to.

"Dorotijas Rouvas grāmata ir par cilvēka jaunrades mokām un iespēju pārradīt savu dzīvi šajās ciešanās. Depresija nav iedomu vai slinkuma slimība, tā ir mokpilna pauze pirms lielās atklāsmes, tramplīns pirms jaunrades. Dorotijas Rouvas spēja sarežģītas lietas pateikt vienkārši padara grāmatu saprotamu plašam cilvēku lokam. Ļoti vērtīgi ir grāmatā apkopotie pieredzes stāsti, jo svarīgi zināt, ka neesi vienīgais īpatnis ar tev vien piemītošām bailēm, šaubām, melanholiju, fobijām vai veģetatīvās distonijas lēkmēm. Ļoti iesaku to izlasīt ikvienam, kurš bieži jūtas vientuļš un nesaprasts."

Solvita Vektere, psihoterapeite.

Sestdien, 27. februārī plkst. 12.00 Grāmatu svēkos Ķīpsalas hallē notiks diskusija par šo D. Rouvas grāmatu ar Solvitas Vekteres un Reiņa Upenieka piedalīšanos. Jautājumus par grāmatas problemātiku var sūtīt uz e-pastu info@jr.lv. Diskusijas kopsavilkums marta sākumā tiks publicēts mājaslapā www.jr.lv.

No angļu valodas tulkojusi Maija Brīvere. Māksliniece Sana Šulce.

Piedāvājam fragmentu no Dorotijas Rouvas grāmatas "Depresija. Izlaušanās no iekšējā cietuma":

5. nodaļa "Kāpēc palikt cietumā?"

Īsa atbilde uz šo jautājumu ir šāda: "Es labāk izvēlos būt labs, nevis laimīgs."

    Tamlīdzīga izvēle nav raksturīga tikai depresijas māktiem cilvēkiem. Līdz noteiktai pakāpei tā dara visi. Atceros, kā reiz izteicu šo domu psiholoģijas studentiem un pasniedzējiem lekcijā par depresiju. Klausītāji izskatījās pārsteigti, jo, tāpat kā vairākums psihologu, uzskatīja sevi par hedonistiem, kas dod priekšroku dzīves baudām, nevis sāpēm. Es centos paskaidrot savu domu: "Ir sestdienas pēcpusdiena." Viņi smejoties piekrita man. Mēs sēdējām šaurā, drūmā un pieblīvētā mācību telpā un bijām iegrimuši nopietnās sarunās, nevis baudījām burvīgos sestdienas pēcpusdienas priekus. Nebija šaubu, ka bijām izvēlējušies rīkoties krietni, nevis būt laimīgi.

    Vairāki klausītāji mācību telpā uztvēra manu vārdu nozīmi. Tie, kuri baudīja līksmu un panākumiem lutinātu dzīvi, nevilcinājās atzīt, ka cenšas ievērot saprātīga egoisma principus un ir gatavi paciest dažas neērtības nākotnes prieku labā. Savukārt tie, kuri bija izbaudījuši depresiju uz savas ādas, apzinājās, ka ir ierauti nemitīgā cīņā, centienos laboties. Salīdzinājumā ar šīm mocībām ziedotā sestdiena šķita nenozīmīgs sīkums.

    Pirmo reizi aptvēru šīs postošās vēlmes nozīmi 1968. gadā, kad apguvu īpašu intervēšanas metodoloģiju (repertory grid) saskaņā ar Kelija teoriju un pavadīju daudz laika sarunās ar pacientiem, kuri cieta no smagi izteiktas depresijas. Starp šiem pacientiem bija arī kāda sieviete, A. kundze, kura bez vērā ņemamiem rezultātiem bija saņēmusi visas parastās zāles un elektrokonvulsīvo terapiju. Es lūdzu viņu sastādīt tabulu jeb tā saucamo "režģi", minot divdesmit viņai nozīmīgus cilvēkus, ieskaitot arī viņu pašu. Pēc tam viņa izveidoja sarakstu ar izteicieniem, kādus mēdza lietot attiecībā uz šiem cilvēkiem. Vēlāk paciente sagrupēja pirmajā tabulā minētos cilvēkus ar atbilstošajiem izteicieniem. Rezultātā tika iegūts skaitļu "režģis", ko analizēju datorā, lai atrastu vienojošus elementus starp viņas idejām un viedokļiem. Kā izrādījās, šī sieviete bija paradusi iedalīt visus cilvēkus labajos un sliktajos. Viņas izpratnē labie cilvēki ir "nekritiski pret citiem, sirsnīgi, iecietīgi, atsaucīgi un cēlsirdīgi, gatavi bez sūkstīšanās upurēties citu labā. Sliktie cilvēki ir zemiski, skarbi un nežēlīgi, agresīvi un bīstami, bezjūtīgi, kritiski noskaņoti un pārlieku pašpārliecināti, gatavi izmantot citus". A. kundze pieskaitīja sevi labajiem ļaudīm. Samērā saprātīgs vērtēšanas veids, jūs teiksiet, ja neņem vērā kādu svarīgu apstākli. Viņa teica, ka visi labie cilvēki ir vāji; nekrietniem ļaudīm savukārt neesot problēmu. Ar vārdu "vājš" Jorkšīrā apzīmē jebkuru fizisku un garīgu stāvokli, kad kādam neklājas labi. Depresija noteikti ietilpst šajā definīcijā. Vērtējot pēc A. kundzes pasaules redzējuma, katru reizi, kad ārsti pūlējās viņai palīdzēt, viņi mudināja sievieti kļūt par vienu no "sliktajiem". Nav brīnums, ka ārstēšana bija neefektīva.

Neviens no mums nevēlas kļūt ļauns, un vairums samierinās ar to nelaimes pakāpi, ko izjūt, uzņemoties, tā sakot, savu atbildību. Rūpēties par vīru, bērniem un māju, ģimenes labā nopūlēties garlaicīgā darbā dienu no dienas, gadu no gada - ģimenes rūpes katrā ziņā ietver to nelaimīguma devu, ko prasa vēlme būt krietnam. Cita lieta, ja uzskati savu nelaimes devu - depresiju - par pierādījumu krietnumam vai vismaz mēģinājumam kļūt labam.

    "Ak nē," es jau dzirdu tevi iebilstam, "es negribu būt nelaimīgs. Negribu depresiju. Es neesmu tāds kā A. kundze. Es necenšos kļūt labs, slīgstot depresijā." Vai esi pārliecināts?

    Mēs visi darām daudz ko savādu, cenšoties kļūt labāki. Kad sākam ticēt, ka neesam pietiekami labi, cenšamies darīt visu iespējamo, lai labotos. Jo ļaunāks un nīstamāks sev liecies, jo radikālāk jārīkojas, lai novērstu trūkumus. Depresija ir viens no radikālajiem pasākumiem.

    Pastāv daudz veidu, kā īstenot vienkāršu vienādojumu:

    depresija = labs cilvēks

    Ja nešaubies par savu ļauno būtību, tev var šķist, ka neesi pelnījis būt laimīgs. Tu esi pelnījis depresiju. Laime tev nav lemta, tās vietā tevi gaida sods, proti, depresija, jo neesi bijis pietiekami labs. Būtu vajadzējis vairāk censties, sasniegt vairāk. Tajā pašā laikā vari uztvert depresiju kā sodu par savu ļaunumu, kā pierādījumu nekrietnībai, jo, lai kā tu censtos pārvarēt depresiju, tev tas neizdodas. Tu pūlies saņemties, arvien mēģini un cītīgi klausi ārsta un tuvinieku padomiem. Tomēr viss velti. Depresija nospiež tevi kā smags slogs. Neatliek nekas cits kā uzskatīt to par sodu (labi cilvēki allaž pazemīgi pieņem sodu - rātni bērni izstiepj plaukstas, lai saņemtu sitienu, un nemēģina aizbēgt vai sist mātei pretī, bet labi pieaugušie kārtīgi nomaksā soda naudas) un censties vēl vairāk, lai uzvarētu depresiju (labi cilvēki vienmēr mēģina no jauna un nepadodas pie pirmajām grūtībām).

    Nav brīnums, ja cilvēks jūtas apjucis, pūloties vienlaikus darīt divas pretējas darbības.

    Iespējams, katrs bērnībā esam dzirdējuši draudus, ka tiksim pamesti, ja neuzvedīsimies rātni. Bieža aina tirdzniecības centrā: bērns slaistās mātei aiz muguras, un viņa aizkaitināta sauc: "Ja tu nepasteigsies, es tevi negaidīšu." Bērns, kurš zina, ka māte patiesībā negrasās to darīt, neliekas ne zinis. Savukārt, ja bērns pieļauj draudu īstenošanos, viņš tūlīt steidzas pie mātes. Dažreiz, kad bērns pazaudē māti pūlī un no bailēm sāk raudāt, viņa mierinājuma vārdu vietā sāk viņu strostēt: "Tu esi nepaklausīgs zēns. Ja tu būtu klausījis, nekas tāds nebūtu noticis." Daži bērni pamanās to uztvert saprātīgi un zina, ka māte viņus neatstās un negadījums patiesībā ir viņas vaina (gadījumā, ja māte nav uzmanīga un pati izlaidusi bērnu no skata), savukārt bērns, kurš neuzdrīkstas domāt tik briesmīgas lietas par savu ideālo māti, uzaug ar pārliecību, ka tad, ja būsi labs, patiesi labs, kāds allaž parūpēsies par tevi. Iespējams, tu visu mūžu gaidīsi, ka vecāki tevi pilnībā aprūpēs, vai arī, saprotot, ka vecāki nespēj pasargāt savu pieaugušo bērnu no visām nedienām un padarīt viņa dzīvi bezrūpīgu un drošu, tu cerēsi, ka viņi, valdība, sabiedrība, mediķi vai Dievs, to tomēr izdarīs. Tu vēlies dzīvot pasaulē, kur valda neapstrīdami likumi un nemaldīgas autoritātes. (Kolēģe man reiz stāstīja par kādu jaunu klienti, kurai radušās grūtības ar sociālās nodrošināšanas pabalstu, taču viņa par to necik neuztraucās un centās iegalvot manai kolēģei, ka viss būs kārtībā, jo "viņi taču neļaus man nomirt badā". Vai patiesi?) Kad cilvēks neviļus atklāj, ka viņi tomēr nav visspēcīgi, viņā iesveļas niknas dusmas. Kā gan valdība uzdrīkstas rīkoties tik dumji! Kā var būt, ka mediķi ir tik nekompetenti, ja viņiem būtu jāprot izdziedēt jebkuru slimību! Kā Dievs var nepildīt savus solījumus!

    Kādus solījumus? Galveno solījumu - ja būsi labs, tu būsi drošībā. Nav jājautā, kad valdība, sabiedrība, mediķi vai Dievs tos devis. Tu skaidri zini, ka pasaulē tā iekārtots - labie darbi līdzsvarā ar atlīdzību. Jo labāks esi, jo vairāk esi pelnījis atalgojumu. Varbūt nekļūsi bagāts un slavens, bet vismaz būsi drošībā. Pieredzot labu cilvēku ciešanas vai ačgārnu pasaules kārtību, tu sāc dusmoties un pat jūties dziļi aizvainots. Pasaulei nevajadzētu tādai būt. Doma, ka paši esam atbildīgi par sevi un nav drošas garantijas par pareizu un taisnīgu kārtību šajā pasaulē, šķiet pārāk šausminoša, lai ar to samierinātos. Šaubas un neskaidrības nav paciešamas. Kā gan iespējams uzņemties atbildību par sevi, ja nevari sev uzticēties? Labāk spītīgi turpināt ticēt, ka, ja būsi pietiekami labs, kāds kaut kur un kaut kā par tevi parūpēsies.

    Rodas iespaids, ka esi pamests novārtā. Varbūt tā nemaz nav vareno vaina un nolaidība. Varbūt tu gluži vienkārši neesi pietiekami labs. Izeja ir viena - tev jācenšas vairāk.

    Ja depresija vajadzīga kā upuris, lai cilvēks sasniegtu savu mērķi un kļūtu labs, viņš nevar atļauties pamest depresijas cietumu.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form