Ieslogiet mani, jo nespēju sevi kontrolēt. Vardarbību mazina, palīdzot varmākām
Foto: Jaclyn Moy / cc

Runājot par vardarbību, cilvēkus mēdz dalīt divās kategorijās – upuri un varmākas. Tomēr realitātē šīs robežas bieži nebūt nav tik skaidras. Reizēm vardarbīgais pats ir bijis upuris. Vienīgais veids, kā mainīt viņa uzvedību, ir rehabilitācija un darbs ar personīgajiem pārdzīvojumiem. Tikai pēc tam var pievērsties cieņpilnas attieksmes un uzvedības apgūšanai. Tieši šim nolūkam pasaulē un arī Latvijā darbojas sociālās rehabilitācijas programmas vardarbības veicējiem.

"Nav jābūt nekādiem īpašiem nosacījumiem, lai cilvēcīgi attiektos vienam pret otru – tas nav jānopelna, tas ir kaut kas, kas mums visiem ir dots, un mēs tādā civilizētā sabiedrībā par to esam vienojušies, ka mēs negalinām, mēs nezogam, mēs neēdam viens otru, ka tas nav pieņemami," par vardarbību ir sacījusi klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa. Līdzīga nostāja ir arī citiem ekspertiem – bērnības traumas un dažādi pārdzīvojumi neattaisno vardarbību. Ikvienam cilvēkam ir jāiemācās vadīt savu uzvedību tā, lai nenodarītu pāri citiem.

Vardarbības veicējs bieži neprot, nevis negrib citādāk

Septembra pēdējā nedēļā Latvijā viesojās eksperts bērnu seksuālās izmantošanas prevencijas jomā Donalds Findleiters, kas ilgāku laiku piedalījies arī vardarbības veicēju rehabilitācijā Lielbritānijā. "Viņa" speciālistu aicināja uz sarunu, lai saprastu, kā notiek vardarbības veicēju rehabilitācija un kāpēc tā nepieciešama.

Findleiters stāsta, ka Lielbritānijā cilvēki, kas ir bijuši vardarbīgi, var nonākt rehabilitācijas programmās brīvprātīgi, kā arī ar tiesas lēmumu. "Tā var būt daļa no soda," piebilst speciālists. Programmas, kurās cilvēki ar tieksmi uz vardarbību var iesaistīties brīvprātīgi, parasti organizē nevalstiskais sektors. Findleiters uzsver, ka programmas, kurās persona var iesaistīties, pirms noticis kaut kas nelabojams, ir efektīvākas nekā tās, kas strādā ar vardarbīgiem cilvēkiem pēc nozieguma pastrādāšanas. Šim jautājumam pasaulē netiek pievērsta pietiekama uzmanība, pārliecināts eksperts.

"Protams, vienmēr pastāvēs zināms fiziskās un seksuālās vardarbības apmērs, tāpēc ir nepieciešamas programmas pēc notikušā, bet ir jāinvestē arī jautājumā par to, kā laikus novērst vardarbību," uzsver Findleiters. Viņš stāsta, ka Lielbritānijā šādu vardarbības novēršanas programmu ir pārāk maz – tas attiecas gan uz tām, kas paredzētas pirmreizējas vardarbības novēršanai, gan tām, kas strādā ar vardarbību veikušām personām, lai novērstu šādas rīcības atkārtošanos.

"Pastāv arī brīvprātīgas vīriešu grupas, kas koncentrējas uz attieksmi pret sevi un citiem, nevis tikai vardarbību. Tās koncentrējas uz jūtīgumu, savu sajūtu izprašanu, citu cilvēku cienīšanu. Tajās pievēršas arī jautājumam par to, kā būt vīrietim mūsdienu pasaulē, neesot vardarbīgam, nepaužot agresiju," skaidro Findleiters. Viņš piebilst, ka tad, ja vīrietis iemācās kontrolēt un adekvāti izrādīt savas sajūtas, dzīve ir daudz patīkamāka gan viņam pašam, gan līdzcilvēkiem.

Findleiters atklāj, ka jautājums par to, kāpēc vīrieši biežāk nekā sievietes ir vardarbīgi, daudziem šķiet neērts. "Protams, ir situācijas, kad sieviete ir vardarbīga, bet daudz biežāk tas ir vīrietis," teic eksperts. Tas attiecas gan uz pieaugušiem vīriešiem, gan zēniem. "Kas vīrieša būtībā ir tik specifisks?" vaicā speciālists, paskaidrojot, ka tas ir saistīts gan ar audzināšanu un sabiedrības gaidām, gan bioloģiju, hormonu svārstībām un ķīmiskajiem procesiem vīrieša smadzenēs. "Tas nav tikai iemācīts."

Tomēr bioloģiskie procesi un dzimuma lomas neattaisno vardarbību – mēs dzīvojam pasaulē, kur ikviens var iemācīties kontrolēt savu uzvedību un dzīvot, nenodarot pāri līdzcilvēkiem, uzsver eksperts. Nosliece uz vardarbību var atšķirties, un to var pamanīt jau agrā vecumā. "Vecākiem ir jāpamana zēnu nosliece būt agresīvākiem, un mums viņiem ir jāpalīdz sevi izpaust, neaizskarot citus, kamēr viņi vēl ir puikas," norāda Findleiters. "Mēs nevaram vienkārši pateikt – puikas ir puikas. Nav pareizi pieļaut un iedrošināt vardarbību. Zēniem ir jāiemāca būt iejūtīgiem, gādīgiem, taktiskiem."

Jāņem vērā, ka šādas rehabilitācijas programmas ne vienmēr ir veiksmīgas. Findleiters atceras kādu gadījumu, kad kāds ieslodzītais, uzsākot programmu, nepārtraukti atkārtojis, ka nespēj sevi kontrolēt. "Es nevaru viņu piespiest tam ticēt," teic eksperts, "viņš sacīja: "Sūtiet mani atpakaļ uz cietumu, es nevaru sevi kontrolēt." Jā, reizēm tas ir tā, kā tas ir, bet reizēm cilvēki saredz iespēju uzvesties citādāk. Ir jāparāda šī iespēja. Protams, mums ir jāņem vērā, ka daudziem vīriešiem, kas tagad uzvedas "slikti", bērnība nebija laimīga."

Speciālists piebilst: "Es neattaisnoju viņu uzvedību, bet tie, kas citus seksuāli izmanto, ir agresīvi, izraisa vardarbību ģimenē, ļoti bieži paši ir piedzīvojuši nelaimīgu bērnību." Findleiters teic, ka teju puse cilvēku, kas pastrādā seksuāla rakstura noziegumus, bērnībā ir tikuši seksuāli izmantoti. Protams, ne visi tādi ir, bet ir jāsaprot, kāpēc cilvēks ir kļuvis vardarbīgs, lai novērstu šāda veida uzvedības atkārtošanos. Ļoti daudzi cilvēki, kas ir vardarbīgi, ir piedzīvojuši sāpīgus notikumus, kas veicinājuši šāda uzvedības modeļa veidošanos, piemēram, vardarbību, vecāku alkoholismu, apcelšanu skolā. "Šādi pārdzīvojumi maina to, kā strādā smadzenes, un rosina noteiktas reakcijas," piebilst speciālists."

"Ja mēs saprotam, kā šis cilvēks funkcionē, mums ir jāstrādā ne tikai ar viņa šodienas uzvedību, bet arī traumu, kas piedzīvota pagātnē," teic Findleiters. Tikai pēc tam, kad ir sniegta palīdzība, lai pārdzīvotu notikušo, vīrietim var sniegt atbalstu darbā ar sevis kontrolēšanu un vardarbīgas uzvedības novēršanu. "Daļa no viņiem iemācīsies uzvesties citādāk, bet daļa to nedarīs," teic speciālists, piebilstot, ka tad, ja rehabilitācijas programmā vīrietis piedalās brīvprātīgi, arī rezultāts būs labāks. Tomēr bieži sevi kontrolēt iemācās arī cilvēki, kas dalību rehabilitācijā uzsākuši nelabprāt.

"Mums cilvēkiem ir jādod cerība. Ja viņi domā, ka viņiem nav iespējams palīdzēt, ka rehabilitācija ir soda veids, tās dalībnieki neiesaistīsies. Ja viņi domā, ka viņos ieklausīsies, nenosodīs un ar viņiem strādās, lai palīdzētu mainīties, ka eksistē pozitīva nākotne, un ja mēs palīdzam saskatīt, ka tas ir iespējams, mēs dodam mērķi, ko sasniegt," teic Findleiters.

Latvijas pieredze: mācīties veidot attiecības, lai saglabātu ģimeni

Brīvprātīga sociālās rehabilitācijas programma cilvēkiem ar vardarbīgām nosliecēm pastāv arī Latvijā. Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Ineta Pikše stāsta, ka šī programma darbojas no 2015. gada. LM programma ir sniegusi palīdzību vairākiem simtiem cilvēku – tās ieviešanas gadā palīdzību saņēma 99 cilvēki, 2016. gadā rehabilitāciju izgāja 304 personas, bet pērn programmā bija 417 dalībnieku. LM paredz, ka šogad palīdzība varētu tikt sniegta apmēram 500 cilvēkiem.

Šī programma ir dzimumneitrāla – tajā piedalās gan sievietes, gan vīrieši. Programmā tiek iesaistīti cilvēki, kas bijuši vardarbīgi gan partnerattiecībās, gan pret bērnu vai arī savstarpēji vardarbīgi, piemēram, iesaistoties kautiņā. Cilvēki par šo pakalpojumu bieži uzzina, pateicoties sociālajam darbiniekam, kas ir pamanījis problēmas ģimenē vai paaugstinātu risku tam, ka cilvēks varētu kļūt vardarbīgs. Pieprasījums pēc programmas dažādos reģionos atšķiras – visaktīvākie cilvēki ir Kurzemē, bet vismazāk iespēju saņemt rehabilitāciju izmanto cilvēki Rīgā, stāsta Pikše.

Viens no galvenajiem programmas uzdevumiem ir palīdzēt cilvēkiem saprast, kā pārveidot attiecības, lai tās nebūtu vardarbīgas. Lai arī programma tiek realizēta tikai ceturto gadu un vēl nav veikti plaši pētījumi par tās ietekmi, Pikše stāsta, ka rezultāti ir – tās ir saglabātās ģimenes un bērni, kas palikuši kopā ar saviem vecākiem pēc tam, kad viņi ir iemācījušies vadīt savas emocijas un kontrolēt uzvedību.

Eksperte skaidro, ka speciālisti, kas strādājuši ar vardarbības veicējiem, ir novērojuši – ļoti bieži pāri darītāji paši kādreiz ir cietuši no vardarbības. Programma radusies, jo speciālisti sapratuši, ka strādāt ar bērniem, kas cietuši no vardarbības, ir ļoti sarežģīti, ja situācija ģimenē netiek mainīta. "Bērns jau atražo tikai to, ko viņš ir redzējis sev apkārt," teic Pikše, "šobrīd tas fokuss ir vairāk uz ģimenes atveseļošanu." Vardarbības formas var būt dažādas, un ļoti bieži ģimenē, kur ir vardarbīgas attiecības, ir vairāki cietušie. Ģimene tiek skatīta kā veselums, kurā strādā ar visiem iesaistītajiem, lai mēģinātu saprast, kur ir problēma un kāpēc notiek vardarbība.

Lai arī tādu gadījumu ir maz, programmā cilvēki iesaistās arī pēc savas, nevis sociālā darbinieka iniciatīvas. Ja cilvēks jūt, ka viņš varētu kļūt vardarbīgs, un vēlas iemācīties kontrolēt savu uzvedību, vislabāk vērsties pie pašvaldības sociālā dienesta, kas palīdzēs iesaistīties programmā.

Ikviens laiku pa laikam rīkojas vardarbīgi

Antropoloģe Ilze Mileiko, kas savos pētījumos ir pievērsusies vardarbības tēmai un ir viena no projekta "Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē" pētniecēm, stāsta, ka cilvēki ir pieraduši domāt – varmākas ir tikai varmākas, bet cietušie ir tikai cietušie. Patiesībā tā nebūt nav.

Upura un varmākas lomas ikdienā nav noteiktas un nemainīgas, turklāt cilvēki bieži nespēj atpazīt, ka paši laiku pa laikam rīkojas vardarbīgi. Agresija sabiedriskajā transportā, naidīgs un riebīgs komentārs kādā interneta vietnē vai cita ikdienišķa darbība, kas nodara pāri otram, būtībā ir vardarbība. Nereti cilvēki vardarbību sauc par audzināšanu vai veidu, kā tiek risināti konflikti. Pētniece aicina pievērst uzmanību arī tam, ka, piemēram, pāraprūpe ir vardarbība pret bērnu, jo kavē viņa paša izpausmes un ierobežo brīvību.

Tiesa, tas nenozīmē, ka ikvienam cilvēkam, kas kaut reizi ir bijis vardarbīgs, ir nepieciešams iesaistīties kādā sociālās rehabilitācijas programmā. Tomēr ir vērtīgi analizēt savu rīcību. "Cik daudzi var teikt, ka viņi nekad nav bijuši vardarbīgi?" vaicā Mileiko. Ja agresīva uzvedība netiek analizēta un cilvēks ar to nestrādā, viņš var būt vardarbīgs pret ļoti daudziem, bet, ja to spēj atpazīt, tad ar to var strādāt un mainīt.

Pētniece norāda, ka ikviena situācija, kurā kāds cilvēks ir vardarbīgs, ir atšķirīga – vardarbīgs var būt ikviens un jebkur. Ir maldīgi uzskatīt, ka vardarbības veicēji un upuri atbilst kaut kādam stereotipam. Vardarbība neeksistē tikai nelabvēlīgās ģimenēs, kur kāds no pieaugušajiem lieto alkoholu, uzsver Mileiko. No vardarbības cieš ļoti dažādi cilvēki.

Source

DELFI Viņa

Tags

Emocionāla vardarbība Seksuāla vardarbība Vardarbība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form