Izdegšanas sindroms savā ziņā ir moderna mūsdienīga saslimšana, kas no vienas puses patiesi ir ļoti izplatīta, no otras puses – bieži tiek izmantota kā veikls vairogs, lai nebūtu jāuzņemas atbildība pašam par savu iekšējo pasauli, norāda psiholoģe Elīna Zariņa.
Psihologs Džerolds Grinbergs sniedzis šādu definējumu: "Pārāk liels darba apjoms vai biežas frustrācijas darbā var (te es uzsveru – var, jo ne vienmēr tas notiek) novest pie fiziska un emocionāla iztukšotības stāvokļa. Profesionāla izdegšana – tā ir nelabvēlīga reakcija uz stresu darbā, kura ietver sevī psiholoģisku, psihofizioloģisku un uzvedības komponentes.
Bez tam izdegšana ir svarīgs faktors, kas veicina zemu profesionālo morāli, darba kavējumus, darba kvalitātes krišanos, fiziskas slimības un distresu, alkohola un narkotiku lietošanu, konfliktus ģimenē un dažnedažādas psiholoģiskas problēmas. Tātad, sekas vieglprātīgai attieksmei pret šo neveselīgo stāvokli, ir plašas un variācijas dažādas.
Iespējamie simptomi, kas var liecināt, ka iestājusies izdegšana
- pasliktinās humora izpratne, nespēja smieties katru dienu atbilstošās situācijās darba vietā;
- tiek izlaistas pauzes un pārtraukumi darbā, kuru laikā iespējams atjaunot darba spējas, tiem vairs nepietiek laika;
- nepietiek laika un izpaliek atvaļinājumi, nespēj atteikt strādāt virsstundas;
- pieaug sūdzības par veselības stāvokli, aizkaitināmība, muskuļu sasprindzinājums, kuņģa darbības traucējumi;
- sociāla atstumtība – no darba kolēģiem, paziņām, arī ģimenes;
- krītas produktivitāte – pieaug kavējumi, un slimības lapas;
- pastiprinās alkohola lietošana, trankvilizatoru lietošana u. c., kas ietekmē garastāvokli;
- iekšējas izmaiņas – emocionāla iztukšotība, pašvērtējuma krišanās, depresija, frustrācija un sajūta, ka esi kā nodzīts zirgs.
Lieki piebilst, ka izdegšana ir acīmredzama parādība to profesiju vidū, kas strādā ar cilvēkiem. Un tieši šo profesiju pārstāvji šī sindroma izpausmes izrāda visuzkrītošākajā veidā. Varam iedomāties vai pat atcerēties situācijas, kur policists, skolotājs, medmāsa vai psihologs ir kļuvis rupjš, paudis klaju negatīvismu, cinismu un tā saukto karātavu humoru, zaudējis pašsavaldīšanos utt. Un mums pavisam negribas domāt par to, kādas sekmes pavada tāda profesionāļa darbu, kurš jau ir zaudējis savas morālās vērtības un uz katru palīdzību meklējošo klientu skatās kā uz apgrūtinājumu, sirds dziļumos (man labpatīk domāt, ka ne gluži pašos dziļākajos) domā: "Kaut tu izputētu!"
Ne jau ar lielu blīkšķi cilvēks lūst un apkārtējie atver acis. Patiesībā ir zināmas stadijas, kas vairāk vai mazāk seko viena otrai un padziļina šī sindroma pakāpi. Lieta ir tāda, ka mēs mākam izolēt no savas uztveres to, ko mēs nevēlamies redzēt, vai arī to attaisnojot ar racionāliem aizbildinājumiem. Un, kad cilvēks vairs nestrādā (šī vārda kvalitatīvajā nozīmē), tad jau ir sakrājies ļoti daudz attaisnojošu iemeslu, lai to vienkārši nomainītu pret kādu citu, uzsver speciāliste.
Piecas stadijas
Pirmā stadija – medus mēnesis. Parasti cilvēks ir apmierināts ar darbu, un izturas pret to ar entuziasmu. Tomēr, turpinoties šai stadijai, darbs sāk sniegt arvien mazāk gandarījumu un darbinieks kļūst mazāk enerģisks
Otrā stadija – nepietiek degvielas. Te parādās nogurums, un var sākties palīgvielu lietošana. Vēl cits simptoms šeit ir problēmas ar miegu.
Trešā stadija – hroniskie simptomi. Te jau pārmērīgs darbs noved pie tādām fiziskām parādībām kā bezspēks un nosliece uz slimošanu, un tādām psiholoģiskām parādībām kā ļaunums un nospiestība.
Ceturtā stadija – krīze. Te var attīstīties īsta saslimšana, kā rezultātā cilvēks zaudē darba spējas. Bez tam ir pieaudzis pesimisms, šaubas par sevi un pārmērīgas rūpes, kas bojā attiecības ģimenē.
Piektā stadija – sienas caursišana. Šeit psiholoģiskas un fiziskas problēmas pāriet asā formā un var provocēt slimības rašanos, kas var apdraudēt dzīvību. Problēmu ir tik daudz, ka karjera ir apdraudēta.
"Es jau minēju, ka nebūt ne visi līdzīgos apstākļos izdeg, ir zināmi personības faktori, kas var veicināt izdegšanas sindroma attīstību," norāda psiholoģe. Kā būtiskākie jāmin:
- zema pašcieņa, pašvērtējums;
- darbaholisms;
- personības neelastīgums, autoritārisms;
- izteikta agresivitāte, nepacietība;
- tieksme visu kontrolēt;
- bezspēcības izjūta;
- nespēja veidot robežas;
- uzmanības trūkums pret savām vajadzībām un vēlmēm;
- tieksme konkurēt, vienmēr būt vislabākajam;
- neprasme deleģēt pienākumus, vēlme visu padarīt pašam.
Ieteicamā rīcība izdegšanas sindroma gadījumā
Laikam vispirms tev ir godīgi jāparunā ar sevi un jānoskaidro: "Kāpēc es strādāju?" Uzraksti sev visus tos iemeslus – reālus un abstraktus, kāpēc tu dari šo darbu. Nosaki motivāciju, vērtību un nozīmīgumu savam darbam.
Uzskaiti visu to, ko tev patiesi patīk darīt, sākot ar vispatīkamāko. Un tagad atceries, kad tu pēdējo reiz to darīji.
Rod sev atbalsta grupu, kas nozīmē regulāras tikšanās ar draugiem vai kolēģiem, kur tvari būt patiess no visas sirds.
Sāc rūpēties par savu fizisko stāvokli. Tas nozīmē fiziskās aktivitātes, veselīga ēšana, kaitīgo ieradumu atmešana.
Sāc rūpēties par savu psiholoģisko veselību. Izmanto priekš tam autogēnos, relaksācijas un vizualizācijas treniņus.
Izdari katru dienu kaut kādu muļķību. Pabraukā ar skrituļslidām, palec ""klases"", pūt ziepju burbuļus, taisi grimases. Atslābinies, pasmaidi un sāc uztvert sevi daudz vieglāk un gaišāk. Izmanto un radi sev iespējas, saskati tās, lai to vismaz trīsreiz dienā no sirds varētu smieties, arī par sevi, tomēr iegaumē – tas ir īsts humors nevis karātavu.
Vai mums ir laiks "apsēsties uz celma"?
Galu galā, ja nevari darīt to, kas tev patīk, tad, lai tev iepatīkas tas, ko tu dari.
Taču visspēcīgākā aizsardzība cilvēkam ir līdzsvarotība. Lai panāktu šo līdzsvarotību, jāpanāk pilnīga uzvara pār sevi, nevis pār ārējiem apstākļiem.
Vienīgais ceļš uz šo uzvaru ir dzīve ar tās ikdienu, ar tās šķēršļiem. Viss tavā ikdienā kalpo šim mērķim – draugi, ienaidnieki, prieki, bēdas, veiksmes un neveiksmes, jo svarīgas ir nevis lietas, apstākļi, bet tava attieksme. Šķēršļi, kas pārvarēti tevī pašā, aiziet no ārējās dzīves formas. Cīnīties ar tiem tikai ārējos apstākļos ir veltīgi.
"Ir kāda vienkārša gudrība, ko es vienmēr atrodu latviešu rakstnieku darbos, kur tiek tēloti zemnieku likteņstāsti – lai cik smagu darbu darīja jaunsaimnieks un lai arī fiziski pārguris bija viņa ķermenis, lai kādu rūpju pārņemts bija viņa prāts, viņš, aparot savu lauku, atrada laiku apsēsties uz celma un aplūkojot savu darbu, savu lauku un mīļo Dieva zemīti, varēja justies gandarīts, laimīgs un lepns. Vai mums ir laiks "apsēsties uz celma"?" retoriski taujā Zariņa.
Dzīvei ir tāda krāsa, kāda tā ir tavai iztēlei.
Būtībā ir jāuzņemas atbildība par savu iekšējo pasauli un tā jākopj tieši tāpat, kā no rīta tīri zobus un ķemmē matus, ja tādi pēc ilgstoša stresa vēl ir palikuši. Tam vienkārši ir jāatrod laiks – rūpēm par savas garīgās pasaules līdzsvaru un kopšanu, un tie pamata paņēmieni, kas ir ikkatra no mums spēkos, ir savā būtībā vienkārši, saprotami un cilvēcei jau kopš tās sākumiem pazīstami – veselīgs dzīvesveids: uzturs, aktivitātes, miegs; attiecību kvalitāte un tas, ko es vēlos, jo īpaši uzsvērt, ir dažādas relaksācijas tehnikas, autogēnais treniņš, meditācija, pašsuģestijas spēks un iztēles vizualizācijas tehnikas jeb sapņi nomodā.
Tomēr tā kā mēs esam ļoti attālinājušies no šāda veida pašterapeitiskiem veidiem, tad šobrīd, lai to spētu palaist darbībā, ir nepieciešams treniņš un apmācība. Vizualizācija jeb iztēle ir zemapziņas valoda. Un harmonija jeb veselīgs līdzsvars ir iespējams tikai tad, ja mūsu apziņa kontaktē, draudzējās, un pat balstās uz zemapziņas dabas dotajiem spēkiem. Katrs ir pārliecinājies, ka nenotiks tas, ko mēs nevēlamies no sirds, lai cik prātīga būtu valoda. Tātad, ja mēs iemācamies un spējam sevi iztēloties laimīgu, tā jau ir sirds valoda, un tas ir milzīgs spēks.
Marks Aurēlijs ir teicis: "Dzīvei ir tāda krāsa, kāda tā ir tavai iztēlei".
