Kā pareizi paust dusmas?
Foto: PantherMedia/Scanpix

Dusmojoties var gan stundām, dienām vai pat nedēļām nesarunāties, gan dažu minūšu laikā izkliegt tik daudz aizskarošu vārdu, ka otram cilvēkam atmiņas par tiem neizgaisīs varbūt visu dzīvi. Neviens no variantiem neizklausās īsti labs. Uz sarunu par dusmām un kā tās vajadzētu pareizi paust, aicināju sertificētu psiholoģi, sertificētu ģimenes psihoterapeiti Kristīni Veckrāci.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kas ir dusmas - apkarojamas vai līdz galam izdzīvojamas emocijas? Mēdz taču teikt, ka nav smuki dusmoties, izrādīt dusmas, jo tādi dusmīgi cilvēki nevienam nepatīk.

Dusmas ir emocijas, jūtas, ar kurām ir saskāries ikviens. Tā ir normāla cilvēka jūtu pasaules daļa, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, sociālā vai materiālā stāvokļa. Uz dusmām aicinu paskatīties kā uz iespēju labāk saprast, kas notiek ar cilvēku - tulkot tās kā signālu. Ļoti bieži dusmas ir kā aizsargreakcija situācijā, kad kāds mēģina pārkāpt cilvēka personīgās robežas. Ja kāds neievēro otra vēlmes vai vajadzības, šīs emocijas ir veids, kā paust savu neapmierinātību, atgādināt par sevi. Savukārt bērnam dusmas var palīdzēt brīdī, kad pienācis laiks sākt psiholoģiski atdalīties no mammas.

Pastāv uzskats, ka viens no dusmu galvenajiem mērķiem ir mainīt otru. Brīžos, kad izdodas apzināties un saprast, ka otru mainīt nav iespējams, un cilvēks sāk pieņemt, ka ir lietas, kuras viņš nevar ietekmēt, šāda rakstura dusmas var atkāpties.

Cilvēkiem parasti nepatīk, ja otrs dusmojas agresīvā, aizskarošā vai sociāli nepieņemamā veidā, jo tas savukārt ietekmē viņu emocionālo (kādreiz arī fizisko) labsajūtu. Kā arī mēdz būt reizes, kad nepatīk izjust naidīgu noskaņojumu otrā tad, ja īsti nav pieredzes vai nav skaidrs, ko ar šīm dusmām darīt, kā tikt galā ar to, ka otrs dusmojas.

Dusmu izpausmes mēdz būt arī tādas, ka cilvēks neko nesaka, bet sevī vai sprāgst pušu no dusmām; bļaustās un citādi agresīvi izpaužas pat uz tiem, kas nemaz nav vainīgi.

Patiesi, cilvēki ar savām dusmām mēdz rīkoties atšķirīgi. Ja dusmas tiek apspiestas, tas var izpausties caur nerunāšanu, izolēšanos un noslēgšanos sevī. Tomēr neizpaustas emocijas neizgaist, tās var krāties un krāties, līdz notiek t.s. pēdējā piliena efekts - kad pat nenozīmīgs sīkums parauj vaļā visu sakrāto vezumu un notiek sprādziens; un tad var ciest arī citi. Ilgstoši uzkrātas un neizreaģētas dusmas var novest pie pastiprinātas nomāktības un pat depresijas vai somatiskām saslimšanām.

Pārāk liela agresija un nemitīga neapmierinātība var liecināt arī par gana lielu dusmu bagāžu, kā arī - iespējams, emocijas tiek paustas par "aplamajiem" iemesliem, piemēram, ja sievu patiesībā neapmierina, ka vīrs nevelta pietiekamu uzmanību viņai, bet viņa ik pa laikam pukojas par nomestām zeķēm un nesalabotu atvilktni, nevis pastāsta par savām vēlmēm, neapmierinātība un bļaustīšanās var turpināties, jo jūtas nav paustas par patieso iemeslu. Vai arī mamma, kurai ir neizrunātas dusmas uz draudzeni, sabļauj uz mazuli, jo emociju radītā spriedze ir pietiekami augsta un neapmierinātība izpaužas, kolīdz atrod izdevību.

Kā būtu pareizāk, veselīgāk tikt vaļā no dusmām- pateikt dusmu objektam, par ko dusmojies; nodoties mājas darbiem; dauzīt spilvenus?  

Dusmu izpaušanas veidi var būt dažādi, atkarībā no situācijas, jūtu intensitātes un apgūtajiem emociju izrādīšanas veidiem. Tiek uzskatīts, ka viens no efektīvākajiem un konstruktīvākajiem veidiem ir sociāli pieņemamā veidā (nenodarot pāri sev, otram vai nelaužot lietas) izreaģēt tās uz pašu dusmu objektu, sakot, par ko dusmojos, taču izvairoties no otra vainošanas vai pārmetumiem. Piemēram, mamma var bērnam teikt: "Esmu dusmīga, ka tu uzzīmēji uz tapetēm; es saprotu, ka tev tas šķita interesanti, bet sadusmojos, jo mēs jau bijām runājuši, ka tā nevajag darīt. Es nomierināšos un izdomāsim, kur tu varētu zīmēt turpmāk.", nevis "Tu esi nejauks, ka atkal neievēro mūsu norunu, kā tu tā varēji! Tu taču nekad neklausies, ko tev saku!".

Tomēr ne vienmēr ir iespēja emocijas izrādīt pašam objektam. Ņemot vērā, ka izpaust dusmas ir veselīgāk, nekā apspiest, būtu nozīme atrast jebkādu veidu, kas palīdz "izlikties" un kas nenodara pāri sev vai citiem. Veidi ir visdažādākie - dauzīt spilvenam, sist ar spilvenu pret dīvānu, sportot, sist boksa maisam, zīmēt, rakstīt (un tad var arī, piemēram, saplēst), izkliegties mežā vai pie mašīnas stūres vienatnē braucot uz darbu, skaļāk uzgriezt mūziku, dziedāt līdzi, klausīties relaksējošu mūziku, izmantot elpošanas vingrinājumus, burzīt vecas avīzes, parunāt ar uzticības personu, izrunāties ar cilvēku, kas rada dusmas u.c. Produktīvāk var tikt vaļā no šīm emocijām, ja izdodas saprast, par ko ir šīs dusmas - sasaistīt domas ar jūtām.

Vecākiem esot ar savu piemēru jāiemāca bērns dusmoties. Kāds tad būtu tas pareizākais piemērs un ko darīt, ja paši laikam jau neprotam dusmoties?

Bērni kopumā lielāko daļu apgūst no saviem vecākiem. Viņi mācās ne vien ģērbties, uzvesties pie galda, kārtot mantas un daudz, daudz citu lietu no vecāku piemēra, bet arī veidus, kā apzināties un izpaust savas emocijas. Līdz ar to - ja gribat, lai bērni savas dusmas neizpauž kliedzot vai sitot, nekliedziet uz viņiem un fiziski neietekmējiet. Iespējams veiksmīgs piemērs būtu, ja vecāki neslēptu paši savas jūtas un nosauktu tās vārdā, kā arī parādītu, ko ar to visu darīt tālāk. Piemēram, ja vecāks ir sadusmojies, viņš var teikt, ka jūtas dusmīgs, pateikt par ko (nevainojot bērnu) un parādīt, ka tagad viņš aizies uz savu istabu nomierināsies vai parāda, ka uzzīmē savas dusmas. Ar bērniem reizēm labi der, ja viņu dusmas izdodas pārvērst par jautru rotaļu, piemēram, ja mazulis sit ar kāju pret grīdu, vecāks ar joku uzsit ar kāju pa bumbu vai ar roku pa dīvānu un uz ātru roku sarīko sacensības - kurš izdomās interesantāko un skanošāko veidu, kā uzsit ar roku vai kāju pa kādu virsmu un tml., pēc brīža dusmas jau var kļūt neaktuālas.

Mēdz teikt, ka nav vērts runāt ar piedzērušos, tāpat viņš neko neatcerēsies un tiks sarunāts daudz kā lieka. Vai tāpat ir ar dusmīgu cilvēku?

Intensīvu dusmu brīdī varētu būt grūti veselīgi komunicēt ar otru, jo šī sajūta mēdz pārņemt visu cilvēku un sašaurina redzes loku. Sakāpinātu emociju brīdī reizēm arī tiek pateiktas pārspīlētas lietas; reizēm tās ir patiesības, kuras beidzot izlaužas uz āru, citreiz nē. Iespējams viens no varantiem būtu visu notikušo konstruktīvi pārrunāt, kad emocijas ir pierimušas.

Daži dusmojas par to, kas citiem šķiet sīkums vai par lietām, ko nevar ietekmēt, kāpēc tā?

Tas tāpēc, ka citam tas visticamāk nešķiet sīkums un ir pietiekami nozīmīga lieta. Nav vienas absolūtas patiesības, tāpat kā ne vienmēr ir viens pareizais viedoklis; katrs drīkst justies un uztvert lietas atšķirīgi. Un, ja kāds saka, ka tas viņam ir nozīmīgi, tad visticamāk tā arī ir. Vislabāk to ir redzēt bērnos - ja bērna automašīnai nolūzt ritenis un viņš sāk pārdzīvot vai dusmoties, visticamāk šis notikums viņam nešķiet sīkums, lai gan pieaugušā acīm tas var likties maznozīmīgs atgadījums. Bet tā ir viņa mašīna!, kuras vērtība viņa acīs iespējams ir tāda pati, kā vecākam viņa "īstais" auto; un tad varam vien iedomāties, kā jūtas pieaugušais, ja viņa jaunajai mašīnai kādā bedrē nolūzt ritenis.

Ja cilvēki dusmojas par lietām, kuras nevar ietekmēt (tai skaitā, uz otru cilvēku), tas visticamāk norāda, ka vēl nav izdevies pieņemt, ka šo lietu vai apstākli nevaru kontrolēt, mainīt vai iespaidot.

Kad būtu jāmeklē speciālista palīdzība? Varbūt tad, kad ir dusmu lēkmes un nevari savaldīties, kaut pirms tam agrāk tā nemaz neizpaudies?

Speciālista palīdzību var meklēt, ja dusmas vai to izpaušana sāk sagādāt grūtības pašam vai nozīmīgi ietekmē citus, ja nav skaidrs un gribas noskaidrot, par ko ir pastāvīgā neapmierinātība un īgnums vai, ja ir vēlme apgūt jaunus emociju izpaušanas veidus.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form