Kāpēc laimīgās dienās māc sliktas priekšnojautas? Skaidro Aina Poiša
Foto: Shutterstock

Nav noslēpums, ka dzīve reizēm ir kā Raimonda Paula dziesma par šūpolēm: "Šī dzīve ir kā šūpoles!" Ir gaišās un ir tumšās dienas, bet kāpēc tad, kad patiešām iet labi, mēs nevaram atslābt un to baudīt, bet jau satraucamies par tumšo un draudīgo nākotni? Mēs skatāmies romantiskas komēdijas, lasām iedvesmojošas grāmatas, bet, kad pašas esam kalna virsotnē, sabīstamies no tā, ka visu esam ieguvušas, ka viss ir kārtībā un mūs pārņem ļaunas priekšnojautas, kas var realizēties trauksmē vai panikā.

Kā izsakās psihoterapeite, Aina Poiša: "To, cik katrā no mums dzīvo bailes, mēs nevaram izmērīt. Bailes, ja tām ir pārāk lielas acis, ved mūs baiļu ceļos, bet bez bailēm arī nevar, tās mums palīdz izvērtēt dažādas situācijas un krājas no dzīves laikā iegūtajām pieredzēm. Kad esam konkrētā situācijā, mums ir izvēle nepaātrināt laiku un priekšlaicīgi nenonākt negatīvā notikumu attīstībā, bet tad svarīgs ir adekvāts apziņas stāvoklis, ja esam atkarīgi no iekšējām bailēm, tad varam iegūt to, no kā baidāmies. Ir jānotur balanss starp kritisku un reālu situācijas izvērtēšanu, un zemapziņas destruktīvajām negatīvajām priekšnojautām, kā arī vēlmi sabotēt mūsu pašreizējo situāciju."

Kad beidzot tiekam pie tā, ko vēlējāmies, šķiet muļķīgi to neizbaudīt un raizēties par neeksistējošām problēmām. Patiesībā tik daudzas no mums piekopj un spēlējās ar negatīvajām priekšnojautām. Katrai no mums ir bijušas situācijas, kad ļaujamies tām. Tā darīt nevajadzētu un jāatceras, ka ļauties šādām emocijām ir normāli, bet tās ir jākontrolē.

Pieredzē par bailēm un to radītajām sajūtām dalās četras draudzenes: Marta, Inese, Anna un Baiba*:

Kāpēc laimīgās dienās māc sliktas priekšnojautas? Skaidro Aina Poiša
Foto: Shutterstock

Marta, kura nesen bildināta, uzsāk sarunu: "Lai gan dzīve pēdējā laikā iet tikai uz augšu, un šobrīd esmu tik labās attiecībās, par kādām iepriekš esmu tikai sapņojusi, sliktās priekšnojautas piemeklē arī mani. Tagad, kad esmu bildināta, esmu nedaudz nomierinājusies, bet no sākuma atceros, kad kaut kas bija sarunāts vai viņš kaut ko bija apsolījis, piemēram, piezvanīt vai atbraukt man pakaļ, domāju, ka tas nenotiks.

Tik daudz savā dzīvē ir sanācis vilties un tikt sāpinātai, ka neticēju, ka var būt arī citādi. Es tās nosaucu par savām trīs sekunžu bailēm, kurās valda mana nepārliecinātība un neticība sev, bet es neļauju tām pārtapt pat par četrām sekundēm un apzināti ravēju un nīdēju šīs trīs sekundes laukā no savas ikdienas, bet tas nav viegli."

Inese, kura nu jau atkal ir viena, analizē savu pieredzi: "Ja godīgi, es domāju, ka šīs sliktās priekšnojautas arī ir iemesls, kāpēc es atkal esmu viena. Atzīšos, ja ir pārāk labi, man nav interesanti. Tiklīdz nonākam pie laimīgajām beigām, tā filma beidzas, nevienam jau nav interesanti skatīties, kas notiks tālāk, kad viss ir skaisti un laimīgi. Man vajag drāmu un asumus. Es pati esmu sabotējusi visas savas attiecības, jo bija pārāk labi! Itkā vienmēr esmu tā, kura pieņem lēmumu par attiecību izbeigšanu, bet tagad jau atkal esmu viena, kamēr tie, ar kuriem izšķīros, ir jau ar ģimenēm un sievām."

Anna smejas: "Man šķiet, ka tā vienkārši ir mūsu sieviešu daba – kad ir slikti, tad ir slikti, bet, kad iet labi, tad arī ir slikti, jo nevar būt, ka ir tik labi! Un tā mēs pašas cepamies savā sulā! Sviests mums ir galvās, vismaz tā saka mans brālis!"

Tiklīdz nonākam pie laimīgajām beigām, tā filma beidzas, nevienam jau nav interesanti skatīties, kas notiktu tālāk, kad viss ir skaisti un laimīgi. Inese, biroja vadītāja

"Man dažreiz šķiet, ka laime nāk ārā pa visām porām, liekas, ka es uzsprāgšu no laimes! Tā ir tik īsta un nu tik, tik ārprātīga, un es tiešām neticu, kā tā var būt. Tad es aktīvi domāju, ka, tas nav normāli, noteikti ir jābūt kaut kam, par ko satraukties, un es vienmēr arī ļoti veiksmīgi atrodu kaut ko, par ko sacepties. Kad esmu iesējusi sevī panikas sēklu, domāju varbūt labāk visu sabojāšu pati, lai neviens cits nepaspētu pirmais. Vismaz es pati nokontrolēju šo situāciju. Tā teikt, labāk slikta situācija, kuru kontrolēju es, nekā ļaušanās pilnai laimei, bet bez kontroles," atzīst Inese, kura savu pēdējo draugu pameta, jo atkal bija palicis garlaicīgi.

"Nu jā, katram savs, man laikam vairāk traucē tā nepārtrauktā salīdzināšana ar citu laimi. Šķiet, jā, viss ir super, bet ja nu varētu būt labāk?! Draudzenes vīrs viņai vienmēr atver durvis un ved dārgos ceļojumos, mans līgavainis ir ļoti mīļš un smieklīgs, bet absolūti nav džentlmenis. Un tad es ķeros pie viņa pārveidošanas, lai gan patiesībā man ir dziļi vienalga par to durvju atvēršanu, bet es iespītējos un arī gribu vīru – džentlmeni! Viss beidzas ar to, ka esmu izčakarējusi omu gan viņam, gan sev, jo nevajadzīgu iedomu dēļ, ka man vajag dzīvi kā citai, sabojāju savu labo situāciju," dalās Marta.

Kad esmu iesējusi sevī panikas sēklu, domāju varbūt labāk visu sabojāšu pati, lai neviens cits nepaspētu pirmais. Vismaz es pati nokontrolēju šo situāciju. Inese, biroja vadītāja

"Bet tāpēc jau tās domas ir jāiemācās ganīt," saka Anna. "Man mamma stāstīja, ka mūsu apziņa ir 1/8, bet zemapziņa 7/8, tāpēc tās negatīvās un sliktās domas pavisam viegli var pārņemt arī mūsu apziņu. Kā piliens darvas medus mucā. Tāpēc jau no bērnu dienas viņa man teica, ka mums ir jāvalda par savām domām. Dažiem no dabas ir tā laime, ka viņiem sanāk un izdodas izbaudīt mirkli pilnasinīgi. Bet es to esmu iemācījusies, jo man dzīvē ir bijuši tik daudz ķezu, ka beigās tu saproti, tie mirkļi, kad viss ir labi, ir svēti un tos nenovērtēt ir grēks. Ir jānovērtē mirklis kurā esam, neilgojoties pēc pagātnes vai nākotnes. Smagas slimības, lielas ciešanas, traģēdijas un vilšanās – dzīve jau nav ideāla. Ir augšas un ir lejas. Protams, kritiskā domāšana ir vajadzīga, bet kad galvā iešaujas nepamatota un slikta doma, dzenu to prom! Jo negatīvās domas piesaista sliktu enerģiju. Ar mums notiek tas, no kā visvairāk baidāmies."

Baiba savukārt nebaidās no bailēm: "Es uzskatu, ka bailes ir jāciena. Tās ir mūsu lielākie skolotāji, ja tās mūs apciemo, skaidrs, kaut kas jau atkal ir jāiemācās no dzīves. Piemēram, es nesen paņēmu lielu izaicinājumu, kandidēju uz paaugstinājumu par kuru jau sen sapņoju. Lai gan to it kā ļoti vēlējos, kad bija jāraksta pieteikums, izjutu milzu bailes, jo, ja nu es tiešām iegūstu kāroto paaugstinājumu, mani pienākumi augs desmitkārtīgi. Panākumi nāk kopā ar atbildību, kas būs jāuzņemas. Kā skolā – dabū labu atzīmi, un nu jau sevi pierādīt ir daudz grūtāk, jo latiņa ir pacelta augstāk..."

Ir jānovērtē mirklis kurā esam, neilgojoties pēc pagātnes vai nākotnes. Smagas slimības, lielas ciešanas, traģēdijas un vilšanās – dzīve jau nav ideāla. Ir augšas un ir lejas. Anna, viesmīle

Marta sarunu noslēdz ar pārdomām, ka grūtības satuvina, bet lielo laimi citi var noskaust. "Kad esmu vienīgā apmierinātā ar savu dzīvi draudzeņu lokā, šķiet, ka mani atstumj un starp mums ir siena. Protams, visas priecājas par manu bildinājumu, bet dažbrīd jūtos vainīga, ka man iet tik labi, kamēr pārējās cieš no sirdēstiem. Saka jau, ka dalīta bēda is pusbēda, vajadzētu būt, ka dalīts prieks ir dubults prieks, bet ne vienmēr liekas, ka tas tā strādā. Un, lai arī baltai, zinu, cik viegli ir ļauties skaudībai."

Ja cilvēks ir pārliecinājies, ka krīze ir iespēja, ka viņš spēj ietekmēt savu dzīvi, tad veiksmīgais dzīves posms ļaus sasniegt arī jaunus dzīves mērķus, un labās atmiņas palīdzēs vēlāk pārciest grūtības. Zaiga Blaua, psihoterapeite

Sarunu komentē psihoterapeite Zaiga Blaua: "Cilvēks dzīves laikā uzkrāj priekšstatus par apkārt notiekošiem procesiem. Tās var būt bez konflikta situācijas, kad cilvēks pasīvi vēro apkārt notiekošo. Šie notikumi cilvēkam neizraisa iekšēju konfliktu, bet veido priekšstatu par pasauli. Citā gadījumā notikumi var izraisīt pretrunu starp vēlmēm un iespējām vai vēlmēm un pienākumu.

Priekšnojauta visbiežāk ir pieredzē balstīta. Ja iepriekšējā dzīves pieredze bijusi negatīva, cilvēks piedzīvojis daudzus zaudējumus, neveiksmes, tad viņa ekspektācijas ir pesimistiskas. Svarīgi saprast, kādi konflikti bijuši cilvēka dzīvē un kāda ir viņa pieredze tos risināt. Kā to darīja vecāki un citi viņam nozīmīgie cilvēki? Kāda ir bijusi audzināšana, kādas ir ģimenes tradīcijas, tas viss kopā rada attieksmi pret dzīves notikumiem.

Ja cilvēks ir pārliecinājies, ka krīze ir iespēja, ka viņš spēj ietekmēt savu dzīvi, tad veiksmīgais dzīves posms ļaus sasniegt arī jaunus dzīves mērķus, un labās atmiņas palīdzēs vēlāk pārciest grūtības.

Der ieklausīties, pārdomāt, ko mums grib pavēstīt zemapziņa. Zemapziņas pienesums ir sapņi, asociācijas, jūtas. Ja paši netiekam galā, nepieciešams psihoterapeits. Terapijas process palīdz izprast cilvēka dvēseles dzīvi un iekšējo pasauli."

*Vārdi ir mainīti.

Source

DELFI Viņa

Tags

Aina Poiša Cilvēks Zemapziņa
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form